Tam, ka uzņēmēja un dzejniece Daiga Kadeķe sākusi cept maizi, esot vairāki svarīgi iemesli. Un dižķibele, kas liek taupīt, kur vien iespējams, esot tikai viens no tiem un nebūt ne svarīgākais.

Kādreiz, kad laukos bijis daudz tādu pēc būtības naturālo saimniecību, maizi cepusi Daigas omamma. “Viņa cepa tā pa riktīgam, lielajā maizes krāsnī, gan saldskābo, gan rupjmaizi.” Ģimenē īpaši iecienīta bijusi saldskābā maize, kurai raksturīgākā un no citām maizēm atšķirīgākā lieta bijusi cukurs, ar ko, mīklu iejaucot, saimniece nav skopojusies. “Maize tad sanāca patiešām salda, un mums visiem dikti garšoja,” atceras Daiga. Kad omammai vairs nav bijis tā spēka, viņa lūgusi, lai šo darbu pārņem Daigas mamma. Taču viņai tobrīd vienkāršāk šķitis maizi veikalā pirkt. Bet kādā brīdī tik ļoti sagribējies atpakaļ to garšu! Tad nu sēdējuši mamma ar tēvu abi un lauzījuši galvu, kā tad nu tur bija jādara – omammas vairs šai saulē nav bijis, bet pierakstīts jau nekas netika. Mēģinājuši vienreiz, otrreiz – un sanācis.

Tagad pienākusi Daigas kārta. Tomēr vēl pirms dažiem gadiem viņai ne prātā neesot nācis, ka to darīs, nav bijis nekādas iekšējas vajadzības, turklāt dažādi darbi saskrējuši stāvgrūdām. Līdz noticis klikšķis, un nu viņi abi ar tēvu sēdējuši un prātojuši, kā tā mīkla mīcāma un kas tur tālāk darāms. Izprātojuši. “Pirmo reizi sanāca kāda nu sanāca, bet tā bērnības garša jau tad bija. Bet pēc tam skola rokā!” Cienājusi draugus un kolēģus, tiem arī iegaršojies.

“Gandrīz jau kauns atzīties, bet cepu gāzesplīts cepeškrāsnī,” atbild Daiga, vaicāta, vai viņas lauku mājās Ziemupē ir arī liela un romantiska maizes krāsns. Bet arī tāda cepšanas metode laika gaitā atzīta par labu. Tāpat jau katrs kukulītis tiekot apmīļots un saņemot labu vārdu pirms iešaušanas cepeškrāsnī. “Jā, es arī parunājos ar viņiem,” Daiga atsaka uz manu izbrīnu. “Reiz mans mazais piecgadnieks ienāk virtuvē un prasa: “Mammu, ar ko tu te runā?!” Es atbildu: “Ar maizīti!””

“Sākumā likās – ko atkal esmu sev uzkrāvusi, vai tad man darbu trūkst, lai visas brīvdienas pie krāsns stāvētu,” Daiga smejas, atceroties, kā uzlikusi sev par pienākumu gādāt par ģimenes dienišķās maizes krājumiem. Tas esot pietiekami laikietilpīgs darbs, lai nevarētu vairs atļauties svētdienās līdz deviņiem gulēt un tad laiski prātot, kā dienu pavadīt. “Bet tad izrādījās, ka man patīk, patiešām patīk to darīt!” Un prieks arī radiem un draugiem, kam tiek pa klaipiņam.

“Ir, ir pašiem izdevīgi,” Daiga pauž ekonomiskos apsvērumus. “Un vēl jau ir tik daudz lietu, ko paši varam darīt tā vietā, lai gaustos, ka naudas nav.” Bet tajā visā esot vēl arī ļoti daudz labu sajūtu. “Tas ir tik ļoti ģimeniski, tā vai citādi visa ģimene iesaistās cepšanas procesā. Tajā ir tik liels mīļums, un, kad atceros, kā omamma, baltu priekšautu apsējusies, rīkojās ar lizi… Tas viss man šķiet tik…” viņa aizdomājas, “tik spēcīgi un latviski.”

Foto no Daigas Kadeģes privātā arhīva.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Savu sakņu apzināšanos, spēku, ko tās dod, un latviskumu Daiga Kadeģe meklē arī Bārtas etnogrāfiskajā ansamblī. “Kad es dziedu vai kad cepu maizi, es nedomāju ne par kādām problēmām, es aizeju no tām pavisam prom.”