Par to, ka vajadzētu aizbraukt kaut kur patālāk no Latvijas, Liepājas motokluba “West Coast Liners” biedri spriest sākuši jau pērnruden. Sprieduši, sprieduši, līdz nolēmuši, ka galamērķis varētu būt Krima. Gan Latvija, gan kaimiņvalstis gana iepazītas, izbraukātas un vai visas bedres uz ceļiem zināmas. Arī īstu un karstu vasaru beidzot gribējies izbaudīt. Tagad brauciens ir galā, un pieredzēta kā svelmainā Krimas saule, tā arī tik daudz piedzīvojumu, kā reti kad piecpadsmit dienās.

Savos iespaidos par braucienu dalījās kluba biedri Atis Apinis, Jānis Skabarnieks un tehniskās palīdzības autobusiņa šoferis Ēriks Bileišis.

Kopā būt

Atis Apinis stāsta: “Viens no svarīgākajiem secinājumiem, kāds nāk prātā pēc šī brauciena, ir tas, ka bija vajadzīga ne tikai liela fiziskā, bet arī emocionālā izturība. Braucienā devāmies četrpadsmit cilvēku ar vienpadsmit motocikliem un vienu busiņu, kas mūs pavadīja, vedot personīgās mantas, teltis un citas lietas. Vajadzēja izturību, lai būtu grupā, kurā tik daudz cilvēku un kuriem divas nedēļas jāpavada plecu pie pleca, ievērojot grupas disciplīnu. Tagad, domāju, visiem ir gandarījums par nobrauktajiem 5000 kilometriem, piedzīvoto un pārvarēto. Arī braukšanas meistarība noslīpēta!”

Uz Ukrainu ceļš veda cauri Baltkrievijai. Piedzīvojumi sākās jau Lietuvā. Pirms izbraukšanas no Liepājas visiem tika pajautāts, vai līdzi paņemtas pases, Baltkrievijas vīzas, citi dokumenti. Visiem viss bijis. Taču, tuvojoties Lietuvas – Baltkrievijas robežai, Normunds attapies, ka transportlīdzekļa vadīšanas tiesības tomēr palikušas mājās. Tās viņam atvestas ar automašīnu. Stundas trīs visiem nācies gaidīt. Sākuši braukt, taču drīz pēc tam visai dīvaini uzvedies kluba “West Coast Liners” vadītāja Ata Apiņa motocikls – šņācis, rūcis un uz priekšu nav gājis ne lūdzams. Braucamo reanimējot, arī pagājušas stundas trīs, taču pēc tam motocikls aizdedzies. Par laimi, ne tik vērienīgi, lai nevarētu nodzēst un turpināt ceļu. Tad, pirms pašas robežas, iebraucot apstāšanās vietā, no sava moča uz sāniem nokritis Jānis ar iesauku Sīpols. Viņš bijis pēdējais braucēju rindā, un aiz viņa braucis vairs tikai busiņš. Nevajadzējis daudz, lai autobuss guļošajam motociklistam pārbrauktu pāri. Šoferis Ēriks noreaģējis, apstājies, un Sīpols palicis guļam, ar vienu roku atspiedies pret autobusa buferi.

Lieliskie Baltkrievijas ceļi

Lai nu kas, bet Baltkrievijas ceļi Liepājas motobraucējus tiešām patīkami pārsteiguši. Plati, gludi, kā tikko taisīti. Braukšana – viens vienīgs prieks! Realitātē nācies atgriezties, kad Minskā devušies pārnakšņot uz moteli. Lai 14 cilvēku tajā reģistrētos, pagājusi vesela stunda, jo moteļa darbinieks, izskatot pases un izpildot formulārus, visus reģistrējis ārkārtīgi cītīgi, kā jau ārzemniekus. Viesnīca celta 1980.gada Maskavas olimpiādes vajadzībām un kopš tā laika nav remontēta ne reizi. Izskats – briesmīgs jeb visai patāls no Eiropas standartiem. Gultas veļa gan bijusi tīra, bet numuriņos tualetes podiem vākus kāds aiznesis uz neatgriešanu. Nākamajā dienā apskatījuši Minsku.

Uz robežas – 20 dolāru

Lai ceļotāji tiktu pāri Baltkrievijas – Ukrainas robežai, ukraiņu muitnieks nekautrēdamies uzprasījis 20 dolāru – “tā lai jums un mums labi”, proti, lai nevajadzētu 6 stundas kūkot uz robežas tikai tāpat vien.

Ukrainā, salīdzinot ar Baltkrieviju, ceļu segums daudz, daudz sliktāks. Ūdensapgāde – vāja. Viesnīcā pa krānu tas dažubrīd tecējis tikai sērkociņa resnuma strūkliņā. Un tad vēl tās bezpodu atejas! Divas pēdas, uz kurām pakāpties, un caurums tām pa vidu.

Lai arī motobraucējiem līdzi bijusi navigācijas ierīce, Kijevā tā sevi nav attaisnojusi. Maldījušies krietni. Dažviet ceļam abos virzienos ir četras braukšanas joslas. Četras reizes braukuši pāri Dņeprai, kamēr trāpījuši uz īstā ceļa. Toties tad, kad tikuši ārā no Ukrainas galvaspilsētas, ceļš līdz Odesai bijis pārsteidzoši labs. Ilgi nevarējuši saprast, kādēļ gan vietējie šoferi dažubrīd mētājuši rokas un mirkšķinājuši ar savu braucamo gaismām. Vēlāk tik uzzinājuši, ka Ukrainā satiksmes noteikumi motocikliem atļauj braukt tikai pa vienam, nevis – kā ierasts pie mums – braucot kolonnā diviem blakus.

Lietus kā tropos

Pa ceļam uz Odesu uznācis tāds tropu lietus, kādu Latvijas iedzīvotājs nekad dzimtajā zemē nav piedzīvojis. No debesīm stāvus gāzies tonnām ūdens. Tā, ka no 3 metru attāluma nav varēts samanīt priekšā braucošā motocikla ugunis! Un trakākais, ka abās ceļa pusēs dziļi grāvji, aiz tiem kaila stepe un nevienas apstāšanās vietas. Paglābušies vien tad, kad nobraukuši no galvenā ceļa un, izmirkuši līdz ādai, atraduši kādu degvielas uzpildes staciju. Ata motocikla riepai sākuši līst ārā kordi. Turpat netālu Ļubašovkā gulējuši. Motelī, kurā istabiņas durvis nav aizslēdzamas.

Arī piektajā brauciena dienā, tuvojoties Odesai, lietus gāzis nepārtraukti. Tā, ka pat mašīnas stāvējušas ceļa malās. Bet liepājnieki – tik uz priekšu, jo Odesā bijis jānokļūst līdz Gobļina šovam. Kas tas tāds? Īsi skaidrojot, motociklistu tusiņš pie Melnās jūras jeb festivāls, kurš notiek nedēļas garumā un uz kuru ierodas vai lielākā daļa ukraiņu, kuriem ir moči. Viņu nepārspēts favorīts ir marka “Gold Wing”. Atbrauc motociklisti arī no citām valstīm. Kāds vientuļnieks Odesā ieradies pat no Kamčatkas. Gulējuši teltīs, bet pirmo reizi ceļojuma laikā varējuši izmantot dušas ar normālu ūdens spiedienu.

Stadions, kur noticis Gobļina šovs, atrodas ieplakā pie Melnās jūras, un dienas laikā sajūta bijusi kā uz pārkarsētas pannas. Odesā visi ciemojušies pie Ludmilas kundzes, kas kādreiz dzīvojusi Liepājā. Viņa liepājniekus cienājusi ar dievīgu, īstu ukraiņu boršču.

Ceļu milicija un Krima

Visa brauciena laikā mūsu motobraucējiem nav sanākusi neviena tāda tikšanās ar vietējiem ceļu kārtības sargiem, kas būtu atstājusi nepatīkamas atmiņas. Taču tas, ko iznācis piedzīvot kluba prezidentam, varējis izvērsties atmiņās, kas saistītos ar motocikla konfiscēšanu. Netālu no Hersonas brīdī, kad Atis viens pats braucis pie pārējiem, kas kavējušies kādā servisā, viņam motocikla bākā beigusies degviela. Beigās braucamais tikai ripojis un cēli apstājies 40 centimetru attālumā no vietējā kārtības sarga bikšu staras. Viņš, protams, palicis pārsteigts bez gala, tomēr attapies paprasīt dokumentus, kuru tobrīd Atim nav bijis līdzi. Tie palikuši somā busiņā. Telefoniski organizēta glābšanas akcija un dokumentu piegāde, jo vietējais pogainais bijis gatavs motociklu konfiscēt, domājot, ka tas noteikti zagts.

Astotajā dienā beidzot Krimā! Kas nu visu pastāstīs, kas tur piedzīvots, kā braukts. Skaidrs viens – dažviet Krimā ceļi bijuši tik ļoti izbraukti, pat bedraini, ka vīriem, kas sēdējuši pie motociklu stūres, bijusi iespēja ilgi un sirsnīgi izlamāties. Nonākuši galamērķī Aluštā, izgulējušies pamatīgi, jo ceļā uzkrāts milzīgs nogurums. Ar ko atmiņā paliks Krima? Ar bezgala karstu sauli, tajā apdegušu ādu, laipniem cilvēkiem, īstiem ķiršiem, arbūziem u.c.

Brauciena laikā kluba “West Coast Liners” biedri iepazinušies ar līdzīgi domājošajiem no baltkrievu, krievu, ukraiņu motoklubiem.

Pēc atgriešanās mājās ne viens vien konstatējis, ka slodze sanākusi tik liela, ka, gluži kā nebijuši, pazuduši pat līdz 8 kilogramiem liekā svara.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Foto no personīgā arhīva

Šis miglainais foto tapis mājupceļā un fotografēts no braucoša motocikla. Pēc garā ceļa dibeni visiem tā atsēdēti, ka vajadzējis izdomāt kaut kādu pārmaiņu.

Liepājnieki atraduši atpūtas vietu ceļa malā Ukrainā. Kafejnīca “Miraž”.

Kādā ceļa posmā starp Kijevu un Odesu uzcelts piemineklis bojā gājušiem motociklistiem.