“Es nezinu, vai esmu mūziķis. Domāju, ka jā. Bet es noteikti neesmu dziedātājs – dziedāt es neprotu,” smejot atzīst hiphopa mākslinieks Raivis Krams jeb Rays. Ikdienā vīrietis ir bārmenis bārā “Garāža” un atzīst, ka pats ir ļoti laimīgs par to, kur ir nonācis. Paralēli darbam bārā viņš raksta savas dziesmas, sadarbojas ar citiem mūziķiem un audzina dēlu.

Kopā ar leģendām

Pagājušajā mēnesī grupa “Līvi” izdeva jaunā albuma tituldziesmu “Pluss mīnuss”, kura ierakstīšanā aicināja piedalīties arī Raivi.

Kad reperis bijis septiņus gadus vecs, brālis viņu paņēmis līdzi uz festivālu “Liepājas dzintars”. “Atceros, ka stāvēju pie tumbas un skanēja “Dzelzsgriezējs”. Salīdzinot ar citām tā laika latviešu dziesmās, tā man likās ļoti roķīga.” Viņš prātā iztēlojies kā dzelzsgriezējs sagriež pasauli un viņam tas viss kļuvis ļoti tuvs.

“Būsim reāli – arī tie, kas neklausās “Līvus” atzīs, ka viņi ir leģendas – grupai ir “Spoku koks”, Ainars Virga aizvien izpārdod koncertu “Lielajā dzintarā”. Kad man piezvanīja un piedāvāja piedalīties viņu dziesmā, es ne sekundi par to nedomāju – piekritu uzreiz,” atminas mūziķis.

“Tas bija liels pagodinājums, ka grupa tādam salīdzinoši zaļam gurķim uzticējās. Mēs pat nesatikāmies – viss notika telefoniski. Es pamainīju detaļas, jo negribēju, lai tas būtu vienkārši roka gabals ar hiphopa pantu – tur vajadzēja mijiedarbību. Cik zinu, arī “Līvi” ir apmierināti ar gala produktu.”

Raivja vecāki nereti bijuši skeptiski pret vīrieša daiļradi, taču tētis ir liels “Līvu” atbalstītājs. “Viņš mēdza mani pavilkt uz zoba par repu. Es tam nepievērsu uzmanību, taču nebiju vecākiem ne vārda teicis par šo kopīgo projektu ar “Līviem”. Kad tētis atnāca ciemos, parādīju viņam mūsu dziesmu. Viņš priecājās, ka esmu gājis uz mērķiem un tos sasniedzis. Viņam bija prieks un gandarījums.”

Muzikālais pedants

“Lai kaut ko labu radītu, nevar to izspiest. Es nekad sevi nespiežu rakstīt tekstus tikai tāpēc, ka vajag. Labākie darbi rodas paši no sevis,” atzīst reperis.

Raivim ir svarīgi, lai dziesmai būtu jēga un cilvēki no dziesmas paņemtu kaut ko sev. “Es esmu ļoti kritisks pret sevi. Man ļoti reti patīk tas, ko uzrakstu. Es esmu ļoti atklāts pret saviem draugiem, tādēļ varu būt skarbs, jo saku, ko domāju. To pašu sagaidu arī no viņiem. Tam taču ir domāti draugi! Es parādu dziesmas saviem draugiem un viņi objektīvi pasaka, kā man ir izdevies. Bet es esmu ļoti pedantisks uz muzikālām lietām.”

Raivis uzskata, ka sabiedrība lēnām iemācās saprast hiphopa mūziku, taču ir nepareizi domāt, ka kādreiz var izdabāt visiem. “Manuprāt, hiphops šobrīd ir augstākajā punktā, kādā bijis. Paskatoties uz nominācijām, radio, interneta skatījumiem tas viss ir redzams. Ansis jau vairākus mēnešus ar dziesmu “Zemes stunda” radio ir pirmajā vietā, “Līvi” aicina mani piedalīties viņu albuma tituldziesmā, “Very cool people” iedzied dziesmas ar Edavārdiem, Ozols ar Donu, “Mesa” savāc pilnas arēnas un koncertzāles. Es redzu, ka šādus koncertus apmeklē dažāda vecuma cilvēki.”

Kad 2012.gadā notika referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, Raivis laida klajā dziesmu “Par latvisku Latviju”, kurā aicināja cilvēkus balsot pret grozījumu pieņemšanu. Toreiz daudzi nav sapratuši dziesmas būtību. “Cilvēki sāka komentēt nevis objektīvi par dziesmu, bet tur sākās naida kurināšana. Dziesma vispār nebija pret krievvalodīgajiem – tā bija pret krievu valodu kā otro valsts valodu. Mans bērnības labākais draugs arī ir krievs, tādēļ viņu valodu apguvu jau piecu gadu vecumā. Ir ļoti muļķīgi gan no latviešu, gan krievu puses domāt, ka tikai viņu valoda ir nepieciešama. Katra valoda ir bonuss, taču latviešu valoda jau tā ir tik maza, ka mēs nedrīkstam to mūsu valstī apgriezt vēl vairāk.”

Vienmēr atgriezties mājās

Raivis ir dzimis, audzis Liepājā, taču 18 gadu vecumā pārvācies uz Rīgu. “Dzīvoju tur astoņus gadus, viss vilka uz to, ka tur arī paliksim, bet tad mums pieteicās bērniņš. Pirmajos mēnešos sapratām, ka cilvēki, kas var palīdzēt, piemēram, vecvecāki gan ir Liepājā, tādēļ šeit atgriezāmies. Sākumā domājām, ka tas tikai uz neilgu laiku, taču pēc Rīgas kņadas sapratām, ka paši šeit jūtamies komfortabli un gribam, lai bērns uzaugtu tieši Liepājā.”

Viņš toreiz sapratis, ka nekur nav tik labi kā mājās, kaut arī pēc tam vēl vairākkārt braucis uz Ameriku, Zviedriju. “Tagad gan zinu, ka viss – pietiek! Ne viss ir mērāms naudā, tādēļ esmu nosolījies, ka esmu un palikšu liepājnieks,” ir pārliecināts Raivis. Viņam ir svarīgs ģimenes komforts.