Liepājniecei Tabitai Balodei ir 17 gadi, taču jau kopš mazotnes lielu daļu viņas dzīves piepildījusi mūzika. “Mana mamma, viņas māsa un mamma ir diriģentes. Visas bijušas mūzikas skolotājas. Man šķiet, ka tas ir diezgan neizbēgami būt saistītam ar mūziku, ja vien tavas intereses nav pilnīgi pretējas. Ģimenē visi dzied, ir muzikāli.”

Tabitas neparastais vārds jau bērnībā radījis pārpratumus, taču tā nozīmē ieslēpts Bībeles tēls. “Mans tētis ir mācītājs un manu vārdu izvēlējās pēc Bībeles, kur Tabita ir sieviete, kura palīdzēja trūcīgajiem. Tiešajā tulkojumā tas nozīmē “stirna”, tādēļ kristiešu vidū tas parasti izraisa humoru.”

No diriģēšanas līdz komponēšanai

Tabita ir pārliecināta, ka viņas dzīvē mūzikai vienmēr būs liela nozīme. “Man ļoti patīk diriģēšana, taču visticamāk neturpināšu ģimenes iesākto profesionālā līmenī. Pati spēlēju čellu, tāpēc laikam man ļoti patīk tās orķestra lietas. Redzu sevi nākotnē kā čellisti, producenti, dziedātāju vai komponisti. Patiesībā tas viss ietilpst vienā – ja atrodi to vienu lietu, ko tev patīk darīt mūzikā, tad viss tas pārējais nāks līdzi.”

Meitene aizraujas arī ar komponēšanu – radīts tiek gana daudz, taču neatliek laika to visu ierakstīt. “Pirms diviem gadiem izlaidu dziesmu kā pirmo soli, izmēģinājumu, kā uzrakstīt, ierakstīt dziesmu. Es visu laiku to daru, taču gribētu vairāk mācēt to darīt profesionāli, piemēram, orķestriem. Tas ir mans sapnis – kādu dienu sakomponēt skaņdarbu orķestra sastāvam.”

Lielākā dienas daļa Tabitai tiek pavadīta skolā. Viņa ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā apgūst džeza vokālu. “Kaut arī sestdienā nav skola, daudz laika pavadu “Lielajā dzintarā” – mācos, strādāju. Pati varu nepamanīt, kā dienas paskrien. Es skolu vairs neuzskatu kā skolu. Drīzāk par tādu mazo darba vieta, jo es strādāju, saņemu stipendiju un piedāvājumus piestrādāt. Es eju un daru, jo tas ir pašai sev, atzīmēm nemaz nav nozīmes.”

Par nākotni Tabita domājusi daudz, taču konkrēta plāna vēl nav. “Ir ļoti daudz sapņu, taču vēl nav nekādu reālu ideju par to, kur, kad tos realizēt.” Meitenei ir ideja pēc vidusskolas doties studēt uz Rīgu, taču pēc tam ir sapņi par mūzikas skolām ārvalstīs.

Kaut arī Tabitai Liepāja ir ļoti mīļa, viņa lūkojas tālāk pasaulē. “Man ļoti, ļoti patīk Liepāja, tādēļ domāju, ka šeit dzīvošu kādā dzīves periodā. Taču es ļoti vēlos ceļot, paņemt visu iespējamo no pasaules.

Es uzskatu, ka darot lietas vienā konkrētā vietā, tu nevari saņemt to pasaules dvašu. Tu neaudz tajā, ko dari, ja esi tikai savā vidē un negūsti neko jaunu. Ceļojot tu vari atklāt jaunas lietas pats sevī, lai pēc tam to izmantotu savā profesijā. Tas, manuprāt, ir veselīgi un ļoti vērtīgi.”

Iesmērētais čells

Tabita prot spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, taču par savu sauc tieši čellu. Pirmoreiz šo instrumentu viņa iepazinusi piecu gadu vecumā, kad aiz spīta devusies uz mūzikas skolu. “Māsa ir vecāka par mani, viņa gāja mūzikas skolā un teica man, ka nožēlošu, ja iestāšos tur. Es ļoti gribēju mācīties, tādēļ ar mammu devāmies uz skolu ar domu, ka spēlēšu flautu. Kad aizgāju pieteikties, tur sēdēja tāda forša tante un teica, ka man piestāvētu čells.”

Meitene piekritusi spēlēt čellu, kaut arī pašai tajā laikā nav bijusi ne mazākā nojausma, kas tas ir par instrumentu.

“Pirmajā stundā, kad skolotāja mani ar čellu iepazīstināja, es sapratu, ka negribu to spēlēt. Visās manās bērnības bildēs ar čellu ir redzams, cik ļoti man tas nepatīk. Man likās, ka tas man ir iesmērēts, jo es taču nezināju, kas tas ir,” viņa atceras. Viņas mammai ļoti paticis čells, tādēļ ļāvusi Tabitai to iepazīt pašai.

“Vismaz simts reižu domāju, ka metīšu čellu pie malas. Bet bijušas gan augšupejas, gan lejupslīdes līdz sapratu, ka tas ir mans. Es pati brīnos, ka pabeidzu mūzikas skolu, jo tikai atspēlēju nepieciešamo. Visgrūtāk ir, kad pietrūkst motivācijas – tu dari, dari, bet nekas nesanāk. Tad nolieku malā, bet pēc laika atkal gribas uzspēlēt.”

Blakus mammai

“Atceros, ka man bija trīs gadi, māsai – pieci. Mamma tikai nesen bija dibinājusi kori “Laiks” un mēs viņai gājām līdzi uz mēģinājumiem. Kad viņa diriģēja, arī mēs paņēmām krēslus, apsēdāmies blakus un mēģinājām diriģēt. Aizvien atceros, kā kora dalībnieki par to smējās,” priecīgi atminas meitene.

Tāpat meitenes bijušas mammai blakus pie klavierēm un viņas ikdienu mūzikā izjutušas arī uz sevis. “Arī aizbraucot pie vecmammas, viņa kā tikumu mums mācīja dziesmiņas. Pie viņas iemācījāmies uz klavierēm nospēlēt “Kaķu polku”. Reizēm šķiet, ka tā ir tāda iemācīta lieta, jo bērnībā mūzika bija neizbēgama, taču ja man pašai dziļi sirdī mūzika būtu vienaldzīga, es šobrīd pati tik ļoti par to nedomātu, nedarītu. Tas ir tā skaisti tomēr!”

Viņa uzskata, ka daudziem jauniešiem mūsdienās piemīt mērķtiecība un maksimālisms, taču tajā pašā laikā ir tādi, kas dzīvi dzīvo bez noteikta virziena.

“Ja ir mērķis, ej un dari, lai saņemtu visu no dzīves. Ir cilvēki, kuriem ir vienalga, ko viņi dara. Tu vari aiziet, nostrādāt savas stundas, saņemt naudu un rēķināties ar to, ka viss nokārtosies. Tad man gribas jautāt – kas ir tas, par ko tu dedz? Protams, nav jau visiem jādeg par mākslu, kultūru, mūziku. Taču tu pats esi tā lielā jēga tajā, ko dari. Kāpēc tad nedarīt visu, ko vari?”

Kad Tabitai nepieciešama motivācija, viņa dodas pastaigā. “Kad vēlos izvēdināt galvu, es varu staigāt pa ielām un vienkārši vērot cilvēkus. Tas, iespējams, skan ļoti dīvaini, taču es aizdomājos par to, ka katrs cilvēks ir ar savu dzīvi, problēmām… Ikviens no apkārtējiem ir tāds pats cilvēks, kā mēs.”