Trešdiena, 22. maijs Emīlija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ar tiesībām salikt pasauli savā mozaīkā

Ar tiesībām salikt pasauli savā mozaīkā
18.11.2006 01:28

0

Atslēgvārdi

Intervija ar Ēriku Vilsonu
– Kādreiz pusaudža gados daudz lasīju dzeju un kādus pāris dzejolīšus arī uzskrīpāju. Pirmais dzejdaris, ar kura daiļradi tā nopietni aizrāvos, bija Imants Ziedonis. Tas manī tādu kā rezonansi radīja, kā vēlmi veidot atskaņas. Bet vēlāk es izvēlējos teātri. Kā jau tas mēdz būt radošiem cilvēkiem, bija posms teātrī, kad pēc spraiga darba radās tāds kā tukšums, kā atslābums. Teātrī Juris Rijnieks iestudēja Harolda Pintera lugu “Sargs”. Tas bija laiks, kad es pirmo reizi sajutu, ko nozīmē nopietns darbs, spēlējot vienu no galvenajām lomām.

 Izbaudīju, ko nozīmē tas, ka tu esi bijis iekšā tādā kā dzīvā radīšanas procesā, un tad … un tad tas viss tiek atņemts, jo darbs ir ieraudzījis skatuves gaismu. Viss! Sapņi beidzas!

Tāds jau reiz ir aktiera darbs – atkarīgs no tā, ko zināmā laikā jātēlo, no lomām. Tā, manuprāt, ir katrā radošā darbā: kad mākslinieks pabeidz gleznu vai rakstnieks romānu, un tad gribas strādāt un radīt vēl un vēl. Kad tu es bijis noslogots, bijis kādā procesā un tas pārtrūkst, tad rodas vēlme darīt vēl kaut ko. Narkomāni to procesu tā trāpīgi nosaukuši – par lomkām.  Man tā bija… radās nepieciešamība turpināt šo procesu, un es sublimēju šo enerģiju uz rakstīšanu.

Un tā uzreiz jau bija luga?
– Kaut kādas piezīmes, uzmetumi man jau bija. Tie rodas no tādām kā driskām, kas ienāk galvā un prasās, lai tās pieraksta. Kad tu kārtīgi strādā, tad nav laika tās pamanīt, tad var laist gar ausīm, bet tikko radošais sasprindzinājums beidzas, var atļauties paņemt mazu blociņu un pierakstīt. Tā es sākumā pierakstīju vairākus tādus mazus blociņus.

Tās bija sarunas, dialogi vai mirkļa impulsi?
–  Drīzāk tie bija dialogi.

Kura ir pirmā luga, kas veidojās no šiem uzmetumiem?
– “Daudz laimes”. Man patīk, kā šo procesu formulēja franču režisors, jaunā viļņa pārstāvis Žans Liks Godārs: “Es pasauli redzu kā sadauzītu spoguli, un man kā māksliniekam ir tiesības to visu salikt tādā mozaīkā, kā es to redzu.”

Un jūs to salikāt?
– Man šķita, ka dramaturģija tajā laikā bija pārāk noglancēta un ka to vajag uzspridzināt, lauzt, ka vajag rakstīt, neko nepiepušķojot, izmantojot sarunvalodu, atļaujoties iekļaut tekstā necenzētos vārdus. Nu… Es vēlējos pievērst uzmanību.

Vai neuztrauca, ka kādam tas nepatika, ka kāds to visu it kā noslaucīja no zemes virsas?
– Man tas likās normāli. Sliktāk ir, ja nevienam nav ko teikt, ja manu darbu uztver remdeni, tad gan nekādas jēgas nav, ka esi ko darījis un pūlējies.

Pie visas savas noslogotības jūs turpināt rakstīt?
– Jā, tā es turpināju staigāt ar saviem blociņiem. Vēlāk jau tām uzrakstītajām driskām cauri izviju sižetus. Pēc manām domām, lugās par daudz tiek runāts, mani vairāk interesē tas, kas ir aiz vārdiem. Nevis vārdi, kas paskaidro, kāpēc tas varonis tā rīkojas. Jo, manuprāt, dzīvē pietiek tādu it kā neloģisku rīcību, kuras mēs ar vārdiem nevaram paskaidrot, kāpēc mēs speram tieši to soli. Lai gan vēlāk, izanalizējot visu notikušā mozaīku, mēs saprotam, kāpēc ir runāts tieši tas, kas pateikts. Laika jau nav daudz, bet katru dienu ir kāda rindiņa jāuzraksta. Patīk strādāt arī vakara stundās, man ir svarīgi arī zināt, ka ģimene ir turpat līdzās.

Jūs latviešu literatūrā neesat pirmais aktieris, kas pievērsies dramaturģijai. Vai nav tā, ka aktierim lugas veidošanā ir citāda pieeja nekā rakstniekam? Vai nav tā, ka domās rakstīto it kā nospēlējat?
– Domās netēloju! Tur tomēr ir kaut kas cits. Jāsaka atklāti, ka pat pēc tam, kad biju nostrādājis teātrī jau vairākus gadus, man nebija nekādas sajēgas par dramaturģiju. Kad es sapratu šo mehānismu, kam pamatā ir darbība un pretdarbība, kurām saduroties, tad rodas tas, ko mēs saucam par dramaturģiju.

 – Cik sapratu, nevarat nerakstīt. Bet kāda nozīme ir tam, kas notiek ar uzrakstīto, kad jūs esat pielicis punktu? Vai ir vēlme to redzēt iespiestu vai uzvestu, vai varbūt jūs to rādāt kolēģiem?
–  Es jau saprotu, ka ir pietiekami daudz uzrakstītu lugu, kas nekur netiek izrādītas. Domāju, ka man ir tā priekšrocība pašam realizēt savu darbu. Piemēram, pavasarī iecerēts ķerties pie lugas “Vovačka” iestudējuma. Šo lugu rakstīju, redzot gara acīm lomās Viktoru Čestnovu un Anitu Kvālu. Viktors jau aizsaulē, varbūt pašam nospēlēt šo tēlu? Jā… Tas būs tāds veltījums manam kolēģim.

Jūs pašlaik apmeklējat dramaturģijas meistardarbnīcas. Kāda tam nozīme, jūs taču pats teicāt, ka rakstīt jau nevar iemācīt? Vai jums nepieciešams tikties ar citiem rakstniekiem, ar domubiedriem, kas dara to pašu, ko jūs?
      – Var jau sēdēt mājās un iestudēt pats savus gabaliņus. Bet man šķiet ļoti svarīgi redzēt, ko dara citi, kas notiek citos teātros. Tāpat ar lugām – es taču varu vārīties savā sulā un domāt, ka esmu tas labākais dramaturgs visā Peldu ielā. Bez tam mani interesē tīri teorētiski izzināt dramaturģijas pamatus. Mums ir lekcijas pie pasniedzēja Gunāra Bībera, jo tas ir cilvēks, kurš ar dažiem vārdiem var ieviest tādu kā apskaidrību jebkura dramaturga izžuvušajās smadzenēs. Tur es esmu kā izžuvis sūklis… Vēl es piedalos prozas nodarbībās pie rakstnieka un kritiķa Gunta Bereļa. Un tas ir ļoti interesanti, kaut arī proza nav man tik tuvs žanrs. Tāpēc varu teikt, ka šīs tikšanās ir svarīgas tieši pasniedzēju dēļ. Kaut vai Līvija Akuratere, kura vada Dramaturgu meistardarbnīcu. Viņai ir tādas zināšanas par teātri, par dramaturģiju, ka grēks būtu to neuzsūkt.

Ko jūs pašlaik rakstāt?
– Ir ašpadsmit aizsāktu sižetu. Joprojām staigāju ar blociņiem. Mums meistardarbnīcās arī ir uzdevumi. Ir arī uzmesti fragmenti vienai lugai. Jāiemācās sadalīt savu laiku, lai pietiek darbam, ģimenei.

Vizītkarte
Ēriks Vilsons

Liepājas teātra aktieris un reizēm arī režisors,
Dramaturgu ģildes dalībnieks,
sarakstījis un dramatizējis astoņas lugas,
no kurām uzvestas piecas,
piedalās rakstnieku profesionālās apmācības kursos Rīgā,
raksta tāpēc, ka tas ir veids, kā radoši izpausties paralēli darbam teātrī. 

Lugas
 “Daudz laimes”, H.K.Andersena pasakas “Īkstīte” dramatizējums, bēdu komēdija “Liksim jumtus”, “Ziemassvētku brīnums”, ludziņa pašiem mazākajiem skatītājiem “Kur ir mana mamma?” – iestudētas Liepājas teātrī.
 “Ceturtā prognoze” – guļ atvilktnē.
  “Makss un Morics” – luga, kas uzrakstīta, paša vārdiem runājot – “apšaubāmā dzejas pantā”, izmantojot vācu rakstnieka V.Buša sižetu, iespējams, ieraudzīs prožektoru gaismu februārī vienā no Rīgas muzikālajiem teātriem.
 “Vovačka” – prēmēta Latvijas Dramaturģijas ģildes konkursā.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Ēriks Vilsons
Atmiņas  

11.tramvaja čīkstoņa
pagriezienā pie
“Bērnu pasaules”
mans vectēvs tirgo medu
Vidzemes tirgus skārnī
autobusa galapunkts
Kundziņsalā
kazragi
radio “Majaks”
Daugava
ledus un vižņi
smukā bioloģijas učene
svaigi ēvelētu skaidu smarža
darbmācības stundā
meiteņu dīgstošās krūtis
pirmā cigarete
tu aizrijies klepo
pavasara migla
agri no rīta
Mežparkā
un fazānu klaigas
Zooloģiskajā dārzā
nevaru atrast vietu tām šūpolēm
puišelim
īsi apgrieztiem matiem
vecākā brāļa maikā

kur tas zudis
izgaisis
laika spļāvienā slaikā

*****

bezmiegā virinot plakstus
nevar saredzēt vakardienu
migla augusta pļavās
apmāta lien  

kaut kā viss tā …
uz tausti
zāles stiebri un sejas  

mēness aukstais skalpelis
tālīnu suņu rejas 


Tulkotāja piezīmes

Ja staju u restorana
Zamuž pozno
Zdohnutķ  –  rana!!

Agrā pirmdienas rīta stundā
(tas varētu būt ap pl.04.),
pamodos un nu jau nekādi vairs nevarēju iemigt. 

Sega man no kājām noslīdējusi.
Mutē sausums
Čurāt gribas neprātīgi
Galvā smird viens vienīgs pantiņš.
Tas par to restorānu!

Savā prātā pārcilāju iepriekšējā dienā izdzertā šķidruma litrāžu,
bet tā arī nevarēju precizēt.
Tikai apmēram.
Galvā visu laiku skan: 

Ja staju u restorana
Zamuž pozno
Zdohnutķ  –  rana!

Prasās, lai tulkoju!
Nu nevaru es tevi iztulkot!
Liec mani mierā! 

Uzskaitu:
Vakar esmu izdzēris
1)Četrus  litrus zaļās tējas,
2)Vienu litru kafijas,
3)Puslitru vīna “POMORIE” (Cabernet sauvignon),
4) “vodka s xarakktjerom” RUSKIJ RAZMER (apm.50.g). 

Tā nu es tur gulēju bezmiega bezgalībā, mocīdamies ar to rīmi par restorānu.
Netiku tālāk par rindiņu “Stāvu es pie restorāna…” 

Aizvilkos līdz labierīcībām.

Izdzēru
1)Vienu litru nevārīta ūdens
2)Pusotru litru vakardienas kumelīšu tējas. 

Palika labāk. 

Atspiedu galvu pret virtuves loga stiklu.
Pusmiegā vēroju, kā dubļu jūra pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu. 

Stāvu es pie restorāna ēkas
Nosprāgt, šķiet, par agru,
Precēties – nav spēka!  

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz