Nākamotrdien apritēs tieši mēnesis, kopš liepājnieku Cetrovsku ģimene kļuva par trim dēliem bagātāka – trim māsiņām piepulcējās trīs brālīši. Šos Ziemassvētkus visi jau svinēja kopā, un kopā viņi būs arī, sagaidot Jauno gadu. Smaidīgi, laimīgi un optimistiski!

Katrs mazulis ar savu raksturu

Uzmanības pēdējā mēneša laikā Kristianai un Jurim Cetrovskiem netrūkst. Bet Kristiana tikai smejas – tas ir jauki! Kad ciemojamies pie ģimenes mājiņā Salmu ielā, kur kuplā astoņu cilvēku saime mitinās, pirmās sastopam 8 gadus veco Ievu un trīsgadīgo Rebeku Margrietu, ko visi mīļi sauc par Grietiņu. Mājā ir klusums, brālīši guļ. Bet jau drīz viens no viņiem ieraudas, un Ieviņa steidz brālīti paņemt rokās un samīļot. Un dara to tik uzmanīgi un veikli, it kā būtu pie šādiem darbiņiem pieradusi. Arī mazā Grietiņa pabužina vienu no mazulīšiem. Vai nesajūk, kurš brālītis ir kurš? Ieva saka, nē, varot atšķirt.

Arī Kristianai neesot nekādu problēmu. Viņa piebilst, ka katrs jau paspējis parādīt savu raksturu. “Visi reizē nekad neraud,” viņa stāsta. Tāpēc arī neesot problēmu ar barošanu. Kristers ir visuzstājīgākais – ja viņam gribas ēst, tad viņš negaidīs un visiem par to skaļi paziņos un savu arī dabūs. Gabriels var gaidīt un izturēt pat četras stundas starp barošanas reizēm. Bet Valters ir pats klusākais, viņš pagaida, kamēr paēdīs brāļi un tad pats tiek pie pudeles, lai gan vēl slimnīcā esot šķitis, ka tieši viņš būs visprasīgākais. Nupat visi trīs bijuši pie ārsta uz svēršanos, un vecāki ir lepni: Gabriels un Kristers pieņēmušies svarā par kilogramu, Valters – par puskilogramu.

Brālīšu auklēšana un barošana man problēmas nesagādā, stāsta Kristiana. Pa dienu, kad visa ģimene ir mājās, katrs ņem savējo, bet naktīs to paveic Juris viens pats. “Mums ir ļoti labi,” viņa turpina, “jo es esmu tipisks cīrulis, kas agri iet gulēt un agri ceļas, bet Juris ir pūce un viņam nesagādā grūtības celties naktī.” Un viņa brīnās, ka vīrs tik labi tiek ar mazuļiem galā, tik prasmīgi tos ucina, pārtin un pabaro, it kā visu mūžu to vien būtu darījis. Bet šie viņam ir pirmie bērni!

Vislabākais vīrs pasaulē!

Kristiana un Juris ir kopā aptuveni divus gadus, kaut gan, kā rēķina Kristiana, pazīstami vismaz 8 gadus vai pat vairāk. Juris ir Kristianas pirmā vīra labākais draugs. Pieķērusi vīru sānsoļos, viņa skaidri un gaiši pateikusi, lai izdomā, ko īsti vēlas: dzīvot ģimenē vai ne, jo viņa nebūs tā, kas pacietīs viņa staigāšanu. “Bet viņš man atbildēja, kur tad es ar trim bērniem likšos,” atceras Kristiana. Tomēr viņa bija izlēmusi, un ģimene izjuka. Un viņa neslēpj, ka patiešām sajūta bijusi diezgan bezcerīga.

Un tad piezvanījis Juris. Aicinājis atbraukt uz laukiem. “Es zināju, ka daba dziedē, un piekritu,” atceras Kristiana. “Aizbraucu uz Jāņiem, tad vēl vienu reizi abi aizbraucām sēnēs, un tā arī palikām kopā.” Kad abi izrunājušies, Juris teicis, ka sen jau gribējis būt kopā ar viņu. “Es neko tādu nejutu un biju pārliecināta, ja reiz man ir ģimene, tad jābūt arī uzticībai,” turpina Kristiana. Taču arī viņas pirmā vīra mamma, kas arī šobrīd apciemo savas mazmeitiņas, reiz teikusi, ka Juris uz viņu met aci un mudinājusi nepalikt vienai tāpēc, ka laulība nav izdevusies. Un vēl ne viens vien viņai sacījis, ka Juris pret viņu nav vienaldzīgs. “Bet es, kā parasti, visu nojautu pēdējā, tad, kad visi citi to jau bija pamanījuši,” viņa smejas un piebilst, ka ir tikusi pie vislabākā vīra pasaulē.

Uzmanība vajadzīga arī meitām

Protams, lielākā daļa uzmanības tagad tiek visiem trim mazuļiem. Bet bez rūpēm nepaliek arī meitiņas. Viņas nu ir tikušas katra pie savas istabas mājiņas otrajā stāvā. Kamēr Kristiana bija slimnīcā, notika pārcelšanās, un Juris ar savu tēti vēl paspēja pabeigt remontu arī brālīšu istabā. Māja, kurā ģimene dzīvo, pieder Kristiana māsai, kas šobrīd jau divus gadus kopā ar savu draugu dzīvo un strādā Īrijā. Un meitenes ir ļoti priecīgas, ka katrai nu ir sava mazā pasaulīte. Un Kristiana arī. “Vienīgi bija mazliet steiga, kamēr līdz Ziemassvētkiem katrai iekārtojām savu istabu, sadalījām drēbes, kas līdz tam stāvēja vienā skapī, un sakārtojām visu citu,” viņa stāsta. Brālīšiem istabiņa iekārtota līdzās vecāku guļamistabai.

11 gadu vecā Madara ir runīgākā no visām māsiņām. Ieviņa piebilst, ka arī viņas tagad esot skolā kļuvušas slavenas. Madara saka: jā, bet man jau ir apnicis, ka visi to vien tikai jautā, kā klājas brālīšiem. “Un neviens nepaprasa, kā iet man,” viņa mazliet pikti saka. To viņa arī draudzenēm pateikusi, un tagad gan viņas vispirms painteresējoties, kā klājas Madarai pašai. “Un visi grib tagad nākt pie mums ciemos,” piebilst otrklasniece Ieva. Tikmēr trīsgadīgā Grietiņa atkal mīļi noglāsta vienu no brālīšiem.

“Man ir jāatrod laiks arī viņām,” stāsta Kristiana. “Kad atbrauca ciemos opaps no laukiem un skaļi pajautāja, kur tad mani mazdēliņi, Grietiņa gandrīz apvainojās, kāpēc nejautā pēc viņas. Bet opītis, protams, samīļoja visas. Un, kamēr Juris pieskatīja dēliņus, mēs ar Grietiņu braucām abas meklēt viņai Ziemassvētku dāvanu. Tas bija laiks tikai mums divām.”

Par iztikšanu nesūdzas

Runājot par pavisam praktiskām lietām, ģimene ir optimistiska:  iztikšot normāli. “Jurim, kurš strādā Metalurgā par metāllējēju, ir laba alga, man šobrīd ir māmiņalga un vēl piemaksa par otro un trešo bērnu, tā ka būs labi,” stāsta Kristiana. Juris piebilst, ka nupat apglabājuši darbabiedru, kurš pirms Ziemassvētkiem applaucējās ar karstu metālu. Viņi kopā strādājuši. Un Kristiāna neslēpj, ka viņa tomēr ļoti, ļoti baidās arī par vīra drošību. “Kad viņš aiziet uz darbu, man ir slikta sajūta,” viņa saka. “Jo darbs ir bīstams.” Tomēr jau pēc brīža atkal abi ir uz optimisma viļņa.

“Es neslēpšu, ka man bija depresija, kad izjuka pirmā ģimene,” turpina Kristiana. “Es biju palikusi viena ar trim bērniem un īsti nezināju, kā tālāk dzīvot. Bet tad sāku lasīt dažādas grāmatas par zemapziņas spēku un tamlīdzīgas, un es sapratu – kā pati sevi noskaņošu, tā arī dzīvošu. Tā arī notika: es iestājos augstskolā, dabūju labu darbu, nopirku mašīnu un dzīve it kā sākās no jauna. Un viena biju tikai kādu pusgadu.”

Kristiana ir pirmsskolas pedagoģe, bet ieguvusi izglītību un māca Gaviezes pamatskolā bioloģiju un ķīmiju. Un domā, ka jau nākamā mācību gada sākumā ar nepilnu slodzi varētu sākt strādāt. Tik daudz, lai vairāk tomēr būtu kopā ar ģimeni un bērniem. Tāda ir arī Jura vēlēšanās.

Juris un Kristiana stāsta, ka uzzinot, ka, uzzinot par lielo ģimenes pieaugumu, jau laikus tam gatavojušies: laukos sastādīti gan kartupeļi, gan citas saknes un dārzeņi, kas vēlāk konservēti. Arī meitenēm bijis jāstājas vagās, un viņām tas nepavisam nav paticis. Madara atceras, ka dažbrīd ar Ievu pat sakāvušās. Bet vispār viņas satiekot labi. Un Juri meitenes sākušas saukt par tēti. Pašas pēc savas iniciatīvas. Juris savukārt meitenītes ir pieņēmis kā savas meitas. “Ar pirmo vīru gan mums vairs nekādu attiecību nav,” neslēpj Kristiana.

Kristianas eksperimenti

Kad jaunajā ģimenē runāts par ģimenes pieaugumu, Kristiana atceras, ka Juris teicis: es arī gribu vismaz vienu dēlu. Vēlāk pajokojis – bet varbūt trīs tāpat kā tev. Un Kristiana jokodama atteikusi, lai dara kā zina, bet viņa dzemdēs tikai vienu reizi. Viņa atceras vēl kādu kuriozu. Skolā bioloģijas stundā mācījusi bērniem par vairošanos, un skolēni interesējušies, kāpēc suņiem vai kaķiem dzimst daudz bērnu, bet cilvēkiem lielākoties tikai pa vienam. Viņa skaidrojusi šo dabas likumu, runājuši arī par dvīņiem, bet bērni gribējuši zināt, kā rodas trīnīši. “Bet man bija jāņem tālāk mācību viela, tāpēc teicu, ka tas ir tik liels dabas retums, ka par to nerunāsim,” atceras Kristiana. “Un te nu guļ mūsu retums!”

Vēl viņa pastāsta par kādu pašas ielāgotu brīnumu. Savulaik, kad gaidījusi vecāko meitu un mācījusies Pedagoģijas akadēmijā, izdomājušas ar draudzeni veikt kādu eksperimentu. “Es gribēju noskaidrot, ko tāds mammas puncī esošs mazulis jūt un saprot no tā, ko mamma dara un jūt,” viņa stāsta. “Tāpēc runāju ar savu bērniņu un dziedāju viņam šūpuļdziesmiņas. Savukārt draudzene par to rakstīja kursadarbu. Un, kad Madariņa piedzima, viņa ļoti raudāja. Tas man bija pirmais bērns, es biju stresā, nezināju, ko darīt. Tad es sāku viņai dziedāt tās pašas dziesmiņas, ko dziedāju tad, kad viņu gaidīju. Un ticiet vai ne – viņa pārstāja raudāt.”

Savukārt gaidot trinīšus, Kristiānai nācās daudz laika pavadīt uz gultas. Un tad viņa atkal ķērusies pie eksperimenta. Nolēmusi tā: no rīta, kamēr vīrs ir darbā un meitenes skolā un bērnudārzā, viņa ilgāk pavārtīsies pa gultu, lai mazuļi pierod pie gulēšanas un vēlāk, kad jau būs piedzimuši, ilgāk paguļ, lai viņa pati var paspēt pasaimniekot pa māju. Un arī šis eksperiments izdevies – mazuļi tiešām ir mierīgi.

Jauno gadu kuplā ģimenīte sagaidīs savās mājās. “Esam nolēmuši, kamēr puikas ir vēl tik maziņi, ne uz laukiem, ne arī kur citur apkārt nebraukāsim,” saka Juris un Kristiana. Tomēr pārvietošanās problēmu ģimenei nav. Jau laikus iegādāta septiņvietīga automašīna, bet nu tā atkal izrādās par mazu. Kā smējusies kāda Kristianas draudzene, viņai jāiegūst tiesības vadīt autobusu un tad pieņemšot Kristianu darbā Autobusu parkā par šoferi. Kamēr mēs tā runājamies, pamazām mūsu pulciņam pievienojušies arī visi trīs brālīši: viens uz tēta omulīgā punča saldi snauž, vienu bužina mamma, bet vēl vienu māsiņas. Un viņi visi astoņi kopā izskatās tik laimīgi!