Īru kvarteta “U2″ jaunais, pēc skaita 12, studijas albums “No Line on the Horizon” iezīmē lielāko pauzi viņu studijas ierakstu diskogrāfijā – iepriekšējā plate “How to Dismantle an Atomic Bomb” klajā nāca 2004.gadā. Jau pirmajā pārdošanas nedēļā tas pārdots vairāk kā pusmiljonā eksemplāru un vasarā gaidāmā koncerttūre solās gūt vēl grandiozāka, nekā iepriekšējie īru veikumi šajā jomā.

Emīls Dreiblats:
“U2” darbu pie jaunā albuma sāka 2006.gadā kopā ar producentu Riku Rubinu, tomēr šo ieraksta sesiju materiāls netiks iekļauts “No Line on the Horizon”. Kopš 2007.gada grupa sadarbojās ar saviem sensenajiem cīņu biedriem Braienu Īno un Danielu Lanuā, ļaujot viņiem iesaistīties dziesmu rakstīšanas procesā. Savulaik šo producentu vadībā tapuši ”U2” leģendārie darbi “Unforgettable Fire”, “The Joshua Tree” un “Achtung Baby”. Dažos skaņdarbos savu pirkstu pielicis arī Stīvs Lilīvaits, kas savulaik 1980.gadā producējis grupas debijas plati “Boy”.

Mani tā īsti jaunais “U2″ albums sāka uzrunāt pēc septiņu minūšu garās dziesmas “Moment of Surrender”, kur Bono nemaz vairs neizklausās pēc Bono (kādā intervijā viņš izteicies, ka Bono ir noguris no pats no sevis), bet dziesma ar to tikai iegūst. Un tālāk jau kļūst skaidrs, kādā virzienā šoreiz pavilcies radošais kolektīvs un atliek vien baudīt lielisku, piesātinātu un blīvu ierakstu, kurš pārsteidz varbūt vienīgi ar to, ka pēc tik garas muzikālās darbībās ”U2” joprojām spēj būt tik oriģināli. Protams, neviens te jaunu divriteni nav izgudrojis, bet diez vai tas bija vajadzīgs. Toties labas mūzikas albumā “No Line on the Horizon” netrūkst. Te ir salīdzinoši maz potenciālo radiostaciju hitu, turklāt lielākā daļa dziesmu garuma dēļ neatbilst tradicionālajiem formātiem. Bet albums šoreiz tā vien prasās dēvēts par Albumu, ar lielo burtu. Šis varētu būt labākais ”U2” veikums kopš “Achtung Baby” laikiem. Un pārfrāzējot viņu pašu reiz radīto dziesmu, viņi varbūt beidzot ir atraduši to, ko meklēja. 

Raimonds Dobelis:
Vispirms priecē albuma vāciņa minimālistiskais noformējums – japāņu fotogrāfa Hiroši Sugimoto melnbaltais foto, uz kura ūdens rāmava saskaras ar debesīm. Attēls visdrīzāk simbolizē “gaismas” un “tumsas” saplūšanu vai pretnostatījumu, jo sākumā “U2″ bija ieplānojuši izdot divus albumus zem nosaukumiem “Daylight” un “Darkness”, ko vēlāk apvienoja vienā – “No Line on the Horizon”.

Visvairāk aizķer albuma vadošais singls “Get on Your Boots” un Boba Dilana manierē frāzētais “Breathe”. “U2” parasti izceļas ar to, ka hīti sastāda lielāko daļu albumu. Šoreiz rodas citāds priekšstats.

“U2” nav tā grupa, par kuru albumiem varētu runāt kategorijās – labs vai slikts, bet gan kādu nākamo albumu īru supergrupa ir ieplānojusi. Šis albums veido skumju un nedaudz meditatīvu noskaņu.

Kristofers Knesis:
Trīsdesmit gadu pastāvēšanas laikā “U2” skanējums mainījies vairākkārt, taču ieklausoties pēdējo gadu albumos, gribot negribot, kaut kas liek smaidīt un īru kvartetu apbrīnot par to, kā ar tiem pašiem vecajiem trikiem un paņēmieniem viņi vēl joprojām spēj uzdzīt trīsas ar it kā vienkāršām, tajā pašā laikā majestātiski himniskām un varenām dziesmām, kuru liriskās tematikas svārstās no mīlestības dziesmām līdz vaļsirdīgām Bono atzīšanās runām par laiku, dzīvi un, jā, arī mīlestību. Viņus apsūdzēt par ideju trūkumu droši vien būtu grēks pret cilvēci, jo, pastāvīgi saglabājot savu stilu, “U2” vienmēr veiksmīgi spējuši iet līdzi laikam, nekad neizklausoties vecmodīgi. Izņemot šoreiz – idejā “No Line on the Horizon” izklausās pēc 1974.gada albuma, tikai, protams, kvalitatīvāk. Bet tas jaunajai platei nebūt netraucē būt par vienu no grupas labākajām. 

Iesakām noklausīties dziesmu “Moment of Surrender”.