730 kilometru 23 dienās – tāda ir austrālieša Greima Andersona šās vasaras ceļojuma bilance Latvijā. Kājām! Ejot pa dažādiem ceļiem, katru dienu pieveikti vidēji 32 kilometri. Šis ceļojums ir viens no viņa mīlestības apliecinājumiem sievai Anitai un viņas dzimtenei.

No Latvijas austrumiem līdz rietumiem

Tas nav Greima pirmais šāds ceļojums. “Man patīk staigāt,” viņš saka. Un pastāsta, ka pirms diviem gadiem devies līdzīgā pārgājienā pa Austrāliju. Anita gan piebilst, ka tur iešana bijusi daudz sarežģītāka un grūtāka, jo pārgājiens noticis kalnos. Toreiz 38.dienās Greims pieveicis 680 kilometru. Gan toreiz, gan arī tagad lielu daļu ceļa viņš gājis viens, taču ik pa laikam viņam pievienojies pa ceļabiedram. Šajā reizē pārgājiena sākumā četras dienas kopā ar Greimu gājis Andresonu ģimenes draugs, bijušais liepājnieks Ziedonis Grigorjevs. Vēlāk uz divām dienām pievienojies Anitas māsasdēls Makss, kurš Austrālijā strādā par advokātu. Bet vēl pēc laika vienu dienu kompāniju veidojis Anitas brālēna dēls Jānis Apsītis. Priekšpēdējā dienā Bernātos viņu sagaidījusi gan sieva un jaunākā meita, gan draugi, kas ceļojuma pēdējā dienā bija arī ceļabiedri līdz Liepājai, kur uz Dienvidu mola bija finišs.

Karte rokās, un uz priekšu – tāda bijusi Greima ikdiena. Anita rāda – bez parastajām kartēm vīram bijušas arī daudzas sīkākas topogrāfiskās kartes, lai labāk būtu pārskatāms apvidus un varētu izraudzīties ceļus, pa kuriem iet. Šis ceļojums sācies Latgalē, Ludzas rajona Pasienā. Kāpēc tieši tur? Tas bijis tālākais Latvijas austrumu punkts, kur labi pārskatāma robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Lai tiktu šajā vietā, Anitai un Greimam bijis pat jānoformē speciālas vienas dienas atļaujas. “Bija diezgan jocīgi stāvēt vietā, kur ceļš sazarojas – viens aiziet uz Krieviju, otrs uz Baltkrieviju, bet es palieku uz tā, kas ved iekšā Latvijā,” sacīja Greims. Viņa iedomātais ceļojuma galamērķis bija Latvijas tālākais rietumu punkts, par kādu viņš uzskatīja mūsu pilsētas dienvidu molu.

Stiprināt latviskumu ir tik pašsaprotami

Lai gan Greims ir austrālietis, mūsu saruna notiek latviešu valodā. Kad sāku runāt straujāk, Anita lūdz piebremzēt – vīram tik ātri neiet runāšana. Katru vārdu un teikumu viņš cenšas izrunāt gramatiski pareizi un, ja īsti nespēj atrast pareizo locījumu, izmēģina vairākus un tad pamet skatienu uz Anitas pusi, kas, mīļi smaidot, palīdz izvēlēties pareizo. Latviešu valodas mācīšanās arī ir mīlestības izpausme, ko Greims izrāda savai sievai un viņas dzimtenei. Vispirms viņš valodu piecus gadus mācījies skolā un vēlāk trīs gadus Melburnas universitātē.

Lai arī ar latviskām saknēm, Anita nav dzimusi Latvijā. 1944.gadā viņas vecāki, kuri tad bijuši studenti, devušies bēgļu gaitās, līdz 1950.gadā nonākuši tālajā kontinentā. Anita stāsta, ka abi vecāki gan domājuši par atgriešanos dzimtenē, taču šī iecere tā arī nav īstenota. Austrālijā nākusi pasaulē Anita un viņas māsa Māra.

Anita un Greims satikušies tiesā, kur viņa ir krimināladvokāte, bet viņš – tiesnesis. Abi dzīvo Melburnā un ir kopā jau 24 gadus. Pirmo reizi Anita savu vecāku dzimtenē Latvijā viesojusies 1979.gadā. Sakari ar radiniekiem vairāk uzturēti ar brālēna starpniecību – viņš ir Anitas tēva brāļa, slavenā arhitekta Vaideloša Apsīša dēls. Un pa šiem gadiem draugu loks Latvijā ir paplašinājies. Greims stāsta, ka sievas dzimtenē ir bijis septiņas reizes. Šovasar abiem līdzi atbraukusi arī jaunākā meita – 11 gadu vecā Lia, kas runā skaidrā latviešu valodā. Viņa te kopā ar mammu pavada trīs ar pusi mēnešus, kuru laikā abas pabijušas divās “3×3” nometnēs un daudz kur citur. “Es gribu stiprināt viņas latvietību un piederību Latvijai,” tā šo vajadzību vest meitu uz Latviju skaidro Anita. Otra abu meita – 20 gadu vecā Jāna arī šogad augstskolas brīvdienu laikā ciemojusies Latvijā.

Audzināt bērnus latviskā garā Anitai ir pašsaprotami, un Greims to ļoti, ļoti atbalsta. Aiz mīlestības pret sievu. “Kad Greims mani bildināja, viņš zināja, ka bildina ne tikai mani, bet arī manu latvietību,” mīļi uzsmaidot vīram, saka Anita. Viņa no pirmās dienas, kad pasaulē nākušas meitiņas, ar saviem bērniem runājusi latviešu valodā, un tā bijusi viņu pirmā valoda, mamma tajā dziedājusi šūpuļdziesmiņas. Tikai vēlāk nākusi angļu valoda, bet izaugušas lielākas, meitas no četru gadu vecuma brīvdienās apmeklējušas latviešu skolu. Cik vien bieži varēts, vecāki abas ņēmuši līdzi arī savos braucienos uz Latviju. Lai vēl vairāk stiprinātu meitām latviskās saknes, arī krustvecāki abām ir latvieši: Jānai – Anitas brālēns Didzis Apsītis, bet Liai – ansambļa “Iļģi” dibinātāja un vadītāja Ilga Reizniece. Anita ar viņu iepazinusies, kad “Iļģi” pirmoreiz viesojušies Austrālijā.

Vai Anita ar Greimu nav domājuši pārcelties uz dzīvi Latvijā, ja reiz tā viņiem tik mīļa un tuva? “Mēs esam par to runājuši, taču tas nav iespējams, jo Greimam Austrālijā ir vēl trīs bērni no pirmās laulības un arī mazbērni, turklāt mēs abi arī strādājam,” atbildēja Anita.

Latviešu pirts un padomju militārists

Ar Anitu un Greimu tiekos ceļojuma pirmspēdējā dienā. Sēžam smiltīs Bernātos jūras krastā un priecājamies par saulrietu. Greims pieceļas, lai to nofotografētu. Un tad saruna ievirzās par šajās 23 dienās piedzīvoto. Jautāju, vai viņam nav bijis bail vienam svešā valstī un nepazīstamās vietās. Nē, cilvēki lielākoties bijuši labsirdīgi, taču bijuši arī tādi, kas viņu uzskatījuši par dīvaini. Lai tomēr nemeklētu nevajadzīgus piedzīvojumus, naktis Greims pārlaidis nevis teltī, bet viesu mājās vai citviet. Arī tāpēc, ka telts staipīšana līdzi samazinātu ceļojuma tempu. Turklāt civilizētā naktsmītnē var paēst brokastis. Bet pusdienas – kā kuro dienu. Bijušas tādas, kad nācies iztikt tikai ar aplejamo zupu. “Tas nav labi,” saka Greims. “Ja neesi paēdis, nākamajā dienā grūtāk iet.” Bet vakaros viņš par saviem piedzīvojumiem rakstījis blogā internetā un lasījis grāmatas.

Šajā laikā nav trūcis interesantu piedzīvojumu. Viens no tiem – pēršanās pirtī, ko Greims līdz šim nebija piedzīvojis. Ar kārtīgu gara uzmešanu un izpēršanu ar slotiņu. “Labi!” viņš saka un smaida. Vienā no pēdējām ceļojuma dienām Embūtē bijusi interesanta tikšanās ar kādu kungu no Sanktpēterburgas. Izrādījies, ka tas 1964.gadā tur dienējis un šovasar devies ceļojumā pa Baltijas valstīs bijušajām padomju armijas militārajām bāzēm. Un izrādījis arī Greimam, kur Embūtē bijuši militārie objekti.

Tā kā Greimam tuvi ir kalni, viņš uzrāpies augstākajā kalnā Gaiziņā un arī Latgales augstākajā kalnā – Lielajā Liepkalnā. “Tur gan tā taciņa, pa kuru gāju, bija tik šaura un aizaugusi, ka es neesmu īsti pārliecināts, vai patiešām uzkāpu līdz pašai augšai,” viņš smejas. 

Saule jau norietējusi, kad šķiramies. Piedāvāju savus sarunas biedrus aizvest no jūras krasta līdz viesu mājām “Vizuļi”, kas ir viņu apmešanās vieta ceļojuma pēdējā naktī. Bet Anita smejas – tur nekas nesanāks, Greims šā ceļojuma laikā mašīnā nekāps.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Kartes rokās, un uz priekšu! Tā Greims 23 dienās pieveicis ap 730 kilometru pāri visai Latvijai.

Anita un Greims kopā ir 24 gadus. Laimīgi!