Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 18. februāris

-3°C
Vējš: ZA 3.1 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Kintija, Kora

"Baidījos pacelt ko smagāku par sērkociņu kastīti!"  (8)

Atslēgvārdi veselība | fitness

Pirms gada un vienas nedēļas liepājnieks, uzņēmējs Indulis Jankovskis sāka jaunu dzīvi. Līdz tam viņš gadus divdesmit mocījās ar pastāvīgām muguras sāpēm, baidoties pacelt ko smagāku par sērkociņu kastīti.

Par to, ka varētu uz pleciem nest savu meitiņu Melisu, nevarēja būt ne runas. Zālēm, ārstiem, masāžām ik mēnesi tika tērētas lielas naudas summas. "Es biju gandrīz invalīds!" viņš neslēpa. Taču šodien Indulis ir dzīvespriecīgs, možs un stiprs. Zinātāji saka: neticami pārvērties! Bet pats galvenais, ka muguras sāpes ir pazudušas. Vārdu sakot – pilnīgi cits cilvēks! Kas notika gada laikā?

Zāles zināja labāk par ārstiem

2008. gada 2. jūlijs bija tā diena, kad Indulis Jankovskis, uzklausījis kursabiedra ieteikumu, līdz galam neticēdams labām pārmaiņām, vēra sporta kluba "Lāčplēsis" durvis. Bija lielas bažas un neticība, vai svara stieņu cilāšana mugurai varētu kā līdzēt. "Māris Šveiduks izskatīja manu medicīnisko papīru kaudzi un teica, ka vajag mēģināt. Es neesot ne pirmais, ne pēdējais ar šādu problēmu. Uz treniņiem jānāk regulāri, un tad viss būšot kārtībā. Vai sacītajam līdz galam noticēju? Tomēr nolēmu mēģināt, jo savu praktiski nepārejošo muguras sāpju dēļ jutos nožēlojami un mana dzīve vairs nebija normāla cilvēka dzīve," atcerējās Indulis. "Zāles jau pārzināju labāk par ārstiem, mans zāļu skapītis bija piebāzts ar visādiem medikamentiem, arī pretsāpju zālēm. Tā kā man nebija nekādu fizisku nodarbību, biju vienkārši atrofējies." Un, omulīgi smejoties, piebilda: "Nu gatavais pelmenis!"

Māris Šveiduks Indulim izveidoja speciālu treniņu programmu muguras muskuļu nostiprināšanai un katrā treniņā visu laiku bija blakus. Notika tas, kam bija jānotiek. Jau pēc mēneša bija jūtami uzlabojumi un sāpes mazinājās, bet pēc četriem mēnešiem jau varēja teikt, ka uzlabojumi ir acīmredzami. Pēc kluba desmit mēnešu regulāra apmeklējuma Māris atļāva treniņus turpināt bez viņa klātbūtnes.

Muguru sastiepa, cukurbietes novācot

Pie muguras krikas Indulis ticis, vēl mācoties pamatskolā, kad skolēnus sūtīja ražas novākšanas talkās. Ceļot ar cukurbietēm pilnu kasti, puisis sastiepa muguru. No tā laika mugura, lai arī ne pārāk stipri, sāpēja gandrīz katru dienu. Gadiem ejot, sāpes kļuva aizvien spēcīgākas. Protams, kurš gan grib ciest un "nejusties kā cilvēks"? Arī Indulis meklēja visus iespējamos variantus, lai atbrīvotos no tik mokošajām sāpēm. Vairākus gadus gāja uz manuālo masāžu. Uzlabojumi bija, bet pie mazākās slodzes mugura atkal atgādināja par sevi. Iepazīti vairāki ārsti, labākie profesijā, bet uzlabojumi – īslaicīgi. Risinājums varēja būt operācija, bet tas būtu pēdējais salmiņš, pie kā ķerties. Indulis pat nevarēja turpināt pelnīt iztiku, strādājot iegūtajā specialitātē par tehniķi mehāniķi.

Atliekot domu par operāciju, izvēle bija viena – dzert zāles, jo bez tām sāpju radītais diskomforts ikdienā nebija paciešams. Agrāk, kad aizbraucis uz Rīgu darīšanās, labu laiku pēc izkāpšanas no automašīnas staigājis saliecies, kamēr pamazām varējis iztaisnot muguru. "Mana kaislība vienmēr bijusi makšķerēšana," stāstīja dzīvespriecīgais vīrietis, "bet viens pats nevarēju atļauties makšķerēt, jo neveiklu kustību vai pēkšņi uznākuši sāpju dēļ varēju laivā saļimt un tur arī palikt. Reiz makšķerējām kopā ar draugu, un labi, ka viņš bija klāt un izvēla mani uz laipas, kad laivā pats vairs nespēju atliekt muguru. Ārsts no laipas mani savāca un tad muguru atkal salika. Tagad makšķerēju, par muguru nedomājot."

Pats, tikai pats!

"Beidzot manī ir prieks dzīvot turpmāk, prieks, ka esmu dzīvs! Zinu, ka ar sāpēm nevar samierināties, ar tām nevar sarunāt un ar tām grūti sadzīvot. Jā, zāles kādu laiku palīdz, bet, ja pats neko negribi mainīt, tad vienīgā iespēja tās dzert visu mūžu vai izvēlēties operāciju," pieredzē dalījās Indulis. "Uzskatu, ka ar mani nekādi brīnumi nav notikuši. Es nolēmu, ka gribu būt vesels un atbrīvoties no sāpēm, un tikai es pats regulāri katru nedēļu gāju uz sporta zāli. Ticot, ka fiziskās nodarbības man palīdzēs."

Ko ar tagadējo pieredzi viņš var ieteikt citiem bēdubrāļiem ar līdzīgām problēmām? Noteikti nav prāta darbs iet uz trenažieru zāli un mēģināt kaut ko darīt pašam savā nodabā vai tikai pāris reižu konsultējoties ar kādu darbinieku. Blakus tomēr jābūt zinošam un pieredzējušam trenerim. Indulim ļoti paveicās ar Māri Šveiduku. Protams, trenažieru zāle nav zāles pret visām kaitēm, bet ar fiziskām aktivitātēm var panākt ļoti daudz, lai uzlabotu un nostiprinātu savu veselību. I. Jankovskis: "Es tagad esmu tik laimīgs, jo jūtos vesels! Jā, man gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ka vari pats sev palīdzēt. Jo vecāki paliekam, jo vairāk mums pašiem par savu veselību vajadzētu rūpēties, un ne 50, ne 60, ne vairāk gadu nav šķērslis, lai sāktu vingrot. Neviens cits taču par mums pašiem neparūpēsies! Man ļoti patīk, ka "Lāčplēsī" ir tāds savējo kolektīvs, jauki cilvēki, kuri vingro savai pašsajūtai un veselībai."

Indulis neslēpj, ka pēc gada, kas pavadīts treniņos, pārmaiņas esot jūtamas ne tikai ķermenī, bet arī raksturā. Esot taču atšķirība, vai savu kaišu dēļ jūties kā dzīvojot slimnīcas palātā vai tomēr kā vesels cilvēks: "Skaidrs, ka ar savu ņemšanos ar sāpēm, runāšanu par to un zāļu dzeršanu nekādu prieku mājiniekos nevari radīt." Uz trenažieru zāli šā stāsta varonis turpināšot iet regulāri. Nu jau grūti iedomāties savu ikdienu bez vingrošanas. Sieva Olga apmeklē aerobikas nodarbības, meita Melisa dejo sporta dejas.

Daiga Lutere,
"Kurzemes Vārds"

Jau gadu Indulis Jankovskis divas reizes nedēļā apzinīgi ver sporta kluba "Lāčplēsis" durvis. Un treniņus turpinās, jo grib būt vesels.

Māra Šveiduka padoms vienmēr noder, jo katram vingrojumam jābūt precīzi un pareizi izpildītam. Tikai tad vingrošanai ir jēga.

  • Komentāri (8)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!