Vai atceraties šūpuļdziesmu par miega vilcieniņu, kas dienu un nakti ripo dziedādams? Tas cauri tumsai aizvizina cilvēkbērnu līdz gala stacijai, ko improvizēti varētu nosaukt par rītu. Un kas tik nevar notikt šī brauciena laikā! Arī dienas laikā, nomodā esot.

Uzklausot dažādu cilvēku stāstus un atgadījumus, jāsecina, ka šķietami garlaicīgais un lēnais brauciens ar vilcienu no punkta A līdz punktam B, var izvērsties par interesantu piedzīvojumu. Piemēram, Antra (23) pagājušajā vasarā kopā ar draudzenēm maršrutā Jelgava – Rīga sarīkoja vecmeitu ballīti. Viņa stāsta: “Bijām tērpušās kā medicīnas māsas un ārstējām vagonā esošos vīriešus – likām viņiem sūkāt vitamīnus, pūst improvizētās alkometra trubiņās, izrakstījām receptes utt. Jautri bija! Arī publika atsaucīga, degunus nerauca.” Pasākuma vaininiece – vecmeita – dzīvoja Jelgavā, taču galamērķis – ballītes vieta – atradās Siguldā, un, lai ceļā pavadītais laiks nebūtu velts, sarīkotas iepriekš minētās atrakcijas, papildus arī dažādi uzdevumi ar ķīlas izpirkšanu un citas jautrības. “Nē, dīvainā kārtā sievietes, kas noraudzījās mūsu izdarībās, nepatiku neizrādīja, viņas pat mudināja savus vīriešus izpalīdzēt un piedalīties balagānā,” atminējās Antra. Turklāt pasažieru ārstēšanu viņas veikušas ne tikai vienā, bet visos vilciena vagonos. “Mēs nebijām ne skaļas, ne vulgāras, un domāju, ka nevienam netraucējām,” uzskata Antra, piebilstot, ka arī kontroles darbinieki, redzot izdarības, iebildumus necēla.

Arī Līgai (25) ir līdzīgs stāsts, tikai šoreiz pasākuma centrālā persona – vecmeita – bija viņa pati. “Ballītes pirmās trīs stundas pavadīju ceļā no Rīgas uz Liepāju, un viss bija, kā pienākas – ar parakstu vākšanu, preču pārdošanu, stiprākiem dzērieniem, meiteņu sarunām utt.,” pastāsta jaunā sieviete. “Nezinu, ko domāja citi pasažieri, taču neviens negatīvas emocijas neizrādīja – visi smaidīja un atbalstīja, kad tas bija vajadzīgs.”

“Cik nu smieklīgs, bet interesants gan bija šis brauciens!” savu stāstu iesāka Aigars (22). Tas noticis pagājušā gada augustā, kad plašam jauniešu pulkam – ap 100 cilvēku – bija beidzies seminārs un vajadzējis nokļūt no norises vietas Rēzeknē uz Rīgu. “Mums bija sarunāts atsevišķs vilciena vagons, un tad tur ālējāmies uz nebēdu – ar atrakcijām, spēlēm, dziesmām, dejojām, stāvot uz krēsliem utt. Bija arī grādīgie dzērieni. Un, kā par nelaimi, nākamajā pieturā iekāpa policijas darbinieki, kas vairākiem sastādīja protokolus par alkohola lietošanu publiskā vietā. Atzīstu, ka tas nebija labi, taču tobrīd tas likās jautri, tāpēc katru nākamo noformēto protokolu pavadījām ar dziesmu,” pastāsta Aigars. Vēl viņam atmiņā palikusi citu pasažieru reakcija: “Tie, kuri nejauši iemaldījās, pat sabijās, visu ieraugot, tāpēc saprotams, ka daži no viņiem izvēlējās ceļu pavadīt nevis kopā ar mums, bet vagona priekštelpā.” Taču brauciena laikā noticis arī kas patiešām patīkams. “Mūsu kompānijā bija puisis, kuram ļoti patika viena meitene, taču visu piecu dienu laikā, esot šajā seminārā, viņam, kā saka, nepietika dūšas, lai meiteni uzrunātu. Tā nu, braucot mājās ar vilcienu, sākām spēli “Baumu kaste”, kur uz lapiņas bija jāuzraksta kaut kas interesants un jāiemet cepurē, bet pēc tam mutīgākais no mums šīs falšās baumas nolasīja. Un ko izdarīja šis puisis? Ar spēles palīdzību viņš beidzot sev simpātisko jauno dāmu uzrunāja! Tas izpaudās šādi: pirmajā riņķī uz lapiņas viņš uzrakstīja: “Zane, es tevi mīlu”;  otrajā pajautāja: “Zane, vai es tev patīku?”; trešajā izteica piedāvājumu: “Zane, ko tu teiktu, ja mēs aizietu uz kino?”, bet ceturtajā jau aicināja apmainīties telefona numuriem. Galu galā viņš savā īpašumā ieguva ne tikai telefona numuru, bet arī uzsāka sarunu. Lai gan viņu attiecības nebija ilgas, tas bija jauks veids, kā atklāt savas simpātijas un iepazīties. Un tas viss notika pa ceļam no Rēzeknes uz Rīgu,” smaidot nobeidza Aigars.

Savukārt Kristīnei (23), pārcilājot prātā braucienus ar vilcienu, atmiņā nāca vairāki citu cilvēku piedzīvoti atgadījumi. Viens stāsts bija par to, cik nelāgi izgājis kādam tūristam Anglijā. “Nesen tur bija notikuši vairāki sprādzieni, tādēļ policijas darbinieki attiecībā uz aizdomīgiem un publiskās vietās atstātiem priekšmetiem bija ļoti uzmanīgi un necentās noskaidrot atrasto mantu īpašniekus. Tā nu gadījās, ka šis puisis, kas pēc dabas ir visai izklaidīgs, bija nejauši aizmirsis vilcienā somu. Paspēja to izglābt pēdējā brīdī, kad jau bija sākts tās neitralizēšanas process,” smejoties pastāstīja Kristīne. Otrs atgadījums saistīts ar “Stop” krānu, ko viens jaunietis nezināmu iemeslu dēļ parāvis, tādējādi liekot satraukties gan vilciena pasažieriem, gan tajā strādājošajiem, kad pēkšņi sākušas darboties vilciena bremzes. “Acīmredzot bija kāds pamatots iemesls, lai tā rīkotos,” domā Kristīne, jo šādas situācijas parasti redzētas tikai filmās. Taču, braucot ar vilcienu, viņai pašai neuzmanības dēļ radušies pārpratumi. “Bija jau diezgan vēls oktobra vakars, kad ierados stacijā. Man vajadzēja nokļūt Ikšķilē, taču, lai gan pirms tam cītīgi biju izpētījusi tablo, kur minētas visas pieturas, pārskatījos un iekāpu nepareizā vilcienā. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc pārjautāju turpat blakus vienai pasažierei, vai tas patiešām dodas uz Ikšķili. Un labi, ka tā, jo tas devās pavisam uz citu pusi. Vēlreiz atgriezos stacijā, un izrādījās, ka uz tablo bija redzamas tās pieturas, kurās tieši nepietur. Būtu uz Lielvārdi vai Koknesi aizbraukusi. Un ko tad es darītu?” ar šausmām retorisku jautājumu uzdeva Kristīne. Kaut gan viņa min, ka nevienam vien gadījies, ka, piemēram, aizmiegot attopies vietā, ko nepazīsti un nepavisam neesi plānojis apmeklēt.

Ligita Kupčus,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Latvijas Dzelzceļam 90”

Kādam draudzeņu pulciņam reiz vilciens kļuva par vecmeitu ballītes norises vietu.