Viedokļi par Andra Ērgļa koncertu Ķīpsalā
Pagājušās nedēļas nogalē pēdējā laika populārākais liepājnieks Andris Ērglis ar koncertu Ķīpsalas hallē sniedza plašu ieskatu savā šā brīža radošajā darbībā, nospēlējot gan nule klajā nākušā pirmā soloalbuma “Sirdspuksti” dziesmas, gan kopā ar saviem draugiem un radošajiem partneriem metot līkločus dažādu komponistu muzikālajos apcirkņos.

Koncertā piedalījās Ērgļa draugi un radošie partneri – Igo, Aisha, Normunds Rutulis, dziedātāja kolēģi projektā “Bonaparti.lv” Zigfrīds Muktupāvels un Andris Ābelīte, kā arī Nacionālās operas soliste Kristīne Zadovska, jaunā dziedātāja Kristīna Zaharova, liepājnieka talanta atklājējs Maestro Raimonds Pauls un Ērgļa skatuves partnere Liepājas teātra muzikālajā izrādē “Agrā rūsa” Rudīte Būmane. Redakcija šoreiz aptaujāja dažus koncerta aculieciniekus.

Andra kolēģis no Liepājas Simfoniskā orķestra Māris Zīlmanis uzslavēja koncerta tehnisko nodrošinājumu un vadītāju Valdi Melderi. “Skaņa bija laba, arī vizuāli skats bija pievilcīgs, bet Melderis ar saviem tekstiem ļoti organiski sasaistīja dziesmas. Ērglis dzied ļoti labi, tur nav kur piesieties. Muzikālo skanējumu lieliski papildināja Dzintara Beitāna vadītā stīgu grupa. Nebija baigais šovs, bet kopumā labi nostrādāts koncerts,” uzskata Zīlmanis. Viņaprāt, Ērgļa sēšanās pie bungām bija labs šova elements, kas, iespējams, aizgūts no Fila Kolinsa koncertiem, bet no profesionālā viedokļa tas nebija pārāk pārliecinoši. “Koncerts kā atskaites punkts pēc pirmā soloalbuma bija labs, jādomā, ka līdz ar nākamajiem albumiem Ērglim būs vairāk savu dziesmu, jo otrajā daļā lielākoties skanēja jau zināmas melodijas.”

Ērgļa partneris Liepājas teātra muzikālajā izrādē “Agrā rūsa”, dziedātājs Uģis Roze domā, ka Andra šā brīža lielākā problēma ir repertuārs. “Dzied viņš labi, ar balsi viss ir kārtībā, tikai nav īsti skaidrs, ko viņš ar to vēlas pateikt. Iespējams, šādam lielkoncertam vēl bija drusku par agru un dažbrīd man likās, ka šāda mūzika un stils varbūt piestāvētu mana gadagājuma cilvēkam,” uzskata Roze.

“Sajūta, ka Ērglim nav vēl īsti ko rādīt, protams, izņemot balsi. Bet repertuārs jau Latvijā ir globāla mēroga problēma. Ja tu nāc publikas priekšā, tev jāzina, ko tu vēlies pateikt, kāds ir tavs vēstījums. Tikai parādīt balsi? Var jau, protams… Vēl man Andra dziesmās liekas viņa vecumam neatbilstoši teksti – gribētos sagaidīt, lai viņš par šīm visiem labi zināmajām lietām runā citiem vārdiem, citā valodā. Tautai jau patīk tādas simtreiz nospēlētas lietas, bet lielkoncertā gribas vairāk no mākslinieka paša. Arī jaunais soloalbums man neko īsti neizsaka, es neredzu, kur tad tur Ērglis ir,” iespaidos dalījās liepājnieka kolēģis.

Zināmā mērā Uģa Rozes viedoklim piekrīt laikraksta “Diena” mūzikas apskatnieks Jegors Jerohomovičs. “A.Ērglis dzied kā teicamnieks izlaiduma ballē. Viņa balsij vēl trūkst dziļuma, brieduma un emocionālā piepildījuma. Šajā koncertā varēja dzirdēt visu, tikai ne romantiskā varoņa sirdspukstus,” uzskata žurnālists. Viņš norāda uz liepājnieka neapstrīdamo talantu ar pareizajiem ieročiem veiksmīgi trāpīt auditorijas daiļā dzimuma daļai, bet piebilst, ka “zvaigznē gribas redzēt arī starojumu, spilgtu personību, neatkārtojamību, draivu“.

Bet, raksturojot koncerta otro daļu, portāla www.easyget.lv mūzikas apskatniece Ingrīda Ivane raksta: “Lai vai kā tur ar jauno disku, otrā daļa koncerta latiņu paceļ krietni augstāk, jo nenoliedzami balss Ērglim ir spēcīga [..]. Turklāt, otrajā daļā izpildītās kompozīcijas atlasītas tā, lai sildītu ikviena krietna latviešu mūzikas patriota sirdi. Tāda poētiskās klasikas izlase, brīžam roķīgāka, brīžam vieglāka, un pa kādam jestrākam gabalam arī. Runājot tieši – koncerts izbrauc uz jau stabiliem hitiem, tādiem, ko pat nevajag piespiesties iebarot, skatītāji paši pleš mutītes vaļā, plus vēl nostalģija dara savu, pazīstamas melodijas un kādai daļai arī tuvākas vai tālākas jaunības atmiņas.”

Vēl jāpiebilst, ka vesela virkne Latvijā pazīstamu mūzikas kritiķu un žurnālistu šo koncertu neapmeklēja. Turklāt tie ir eksperti, kuru viedoklī parasti ir vērts ieklausīties, – Andrejs Veitners, Sandris Vanzovičs, Māris Krūmiņš, Uldis Rudaks. Var jau diskutēt par kritiķu augstprātību un pārlieku lielo vēlmi visur meklēt un tiekties pēc augstās mākslas, tomēr jādomā, ka arī viņu (ne)interesei ir kāds pamats.

Emīls Dreiblats,
“Kurzemes Vārds”