Šķiet, ka sniega ziņā trūcīgāka ziema nekā pērn nemaz nevar būt, un, lai arī Latvijas platuma grādos dūšīgāki pauguri ir reti, stāsts par latviešiem kā slēpotāju tautu nebūs izdomājums, jo tūkstošiem katru ziemu raujas pa Latvijas nelielajām, bet omulīgajām trasēm, bet tie, kas apguvuši prasmes un iekrājuši mazliet naudas, dodas slēpot Eiropā. Atradām trīs slēpošanas entuziastus, kuri, atbildot uz jautājumiem, ieteica, viņuprāt, interesantākās slēpošanas vietas un atbildēja, kas būtu jādara, ja izvēlaties sekot tajās pēdās, kurās viņi bijuši iepriekšējā ziemā.

1.Kā nonācāt līdz šai izvēlei?
2.Cik ērta ir nokļūšana?
3.Vietas plusi un mīnusi jūsu versijā?
4.Kad iesakāt braukt?
5.Cik tas izmaksāja? Vai varēja lētāk vai dārgāk?
6.Kas būtu jāņem vērā, izvēloties šo maršrutu?

Zigurds Uļskis, strādā ārvalstu kompānijā:
Vieta: Ukraina (Karpati), slēpošanas kūrorts “Bukovil” 245 km no Ļvovas.

1. Šo vietu nolēma izmēģināt kolēģi un piedāvāja braukt līdzi, piekritu.

2. Braucām ar savu mikroautobusu un paši veicām apdrošināšanu. Ceļš aizņēma vairāk nekā 24 stundas (busiņš ar stāžu – nebija nekāds ātrais), bet spriedām, ka principā 16 – 20 stundās var aizbraukt. Ceļa ilgums atkarīgs no laika apstākļiem un no tā, cik stundas jāpavada uz Polijas – Ukrainas robežas. Līdz Ukrainas robežai var braukt normāli, bet, kā iebrauc Ukrainā, tā uzreiz atceramies Latvijas ceļus 90.gadu vidū – bedres, ceļš nav kaisīts, slidens. Par laimi, šādi jābrauc 350 – 450 km, no kopējiem 1250 – 1350 km. Nokļūt tur var tikai ar auto transportu – vismaz tā bija 2006.un 2007.gadā.

3. Pats kūrorts pēdējos gados strauji attīstās, attiecīgi parādās arī jaunas trases un pacēlāji. Trašu ir diezgan daudz ar dažādām sarežģītības pakāpēm. Gribētos īpaši izcelt bērnu – iesācēju trasi, tā ir gara (gandrīz 1 km), plata un ļoti lēzena – varētu teikt ideāla, lai sāktu mācīties slēpot vai braukt ar snovbordu. Trases nav īpaši garas, bet daudzveidīgas, garākais nobrauciens ap 3 km. Sniega kvalitāte laba, katru nakti trases sagatavo nākamai dienai. Inventāru, protams, var izīrēt uz vietas, bet labāk ņemt pašam savu, atkrīt nomas maksa, gan rindās nomā nav jāstāv. Pozitīvi ir tas, ka darbdienās praktiski nav rindu pie pacēlājiem.

4.Kad braukt? Ieteicams no janvāra vidus līdz marta vidum, bet vēlams internetā paskatīties laika prognozi, svarīgi, lai temperatūra būtu zem 0.

5. Man šis pasākums 2007.gada februārī izmaksāja Ls 250 (8 dienas). Šajā summā ietilpst viss – degviela un apdrošināšana, dzīvošana un ēšana pansijā, pirts apmeklējumi, pusdienas pašā Bukovelā, pacēlāja abonents, kā arī dažādi suvenīri un citas izmaksas. Dzīvošana atkarīga no maka biezuma un prasībām pēc ērtībām. Mēs atradām privātu pansiju 20 km attālumā no Bukovelas, maksājām ap Ls 10 – 12 dienā, ieskaitot brokastis un vakariņas. Apkalpošana uz vietas kūrortā normāla – kā viesnīcās pie mums un citur Eiropā. Ja brauc tikai slēpot un neinteresē nekas cits, tad labāk dzīvot tālāk no slēpošanas vietas. Tur būs klusi un mierīgi – ja viesnīcā vai pansijā ir pirts vai sauna, tad pa atsevišķu samaksu var apmeklēt to, var savā kompānijā tāpat vien pasēdēt un palietot “Gorilku” vai kādu vietējo brendiju – paspēlēt līdzi paņemtās galda spēles. Toties, ja ir vēlēšanās aktīvāk izklaidēties, tad šis prieks sastopams tikai pašā Bukovelas kompleksā, varbūt arī kādā lielākā viesnīcā. Zinu, ka bāri un disenes bija pašā kūrortā.

Atrodot kādu lētāku viesnīcu un pērkot pārtiku pašiem, šo summu var samazināt zem Ls 200, kā arī ieteicams nomāt inventāru (ja nav personīgais) un pirkt abonentu uz pacēlāju laikā no pulksten 8 līdz 9, tad tiek dota 50 procentu atlaide. Jāņem vērā arī tas, ka veikalos Ukrainā ražotā produkcija ir daudz lētāka par citur ražoto. Ja dzīvosit uz vietas pašā Bukovelā, tad pasākuma kopsumma noteikti būs lielāka.

6.Jārēķinās ar sliktiem ceļiem Ukrainā un rindu uz Ukrainas – Polijas robežas. Noteikti jāņem līdzi skaidrā nauda ukraiņu grivnās – grūti atrast bankomātus. Šis ceļojums ieteicams tiem, kas vēlas iemācīties slēpot vai braukt ar snovbordu (iespējami instruktoru pakalpojumi), bet nevar atļauties braucienu uz ES valstu slēpošanas kūrortiem un vēlas tikai slēpot un atpūsties no apkārtējās pasaules.

Jānis Prokners, “Liepājas papīra” menedžeris:
Vieta – Austrija, Īšglas kūrorts.

1. Par vietas izvēli konsultējāmies gan ar tūrisma firmu pārstāvjiem, gan ieguvām informāciju un atskaites internetā. Un konstatējām, kas šis ir tas, ko vēlamies.

2. Ja neņem vērā nedaudz neērtos Polijas ceļus, tad nokļūšana ar personīgo transportu nesagādā problēmas. Labi attīstītā ceļu infrastruktūra palīdz sasniegt galamērķi bez lieka stresa, ja vēl papildus izmanto GPS navigācijas ierīces, tad  brauciens ir patīkams un komfortabls.

3. Vietai noteikti ir vairāk plusu nekā mīnusu, jo kūrorts ir labi pazīstams un atzīts kalnu slēpotāju aprindās. Tas gan nedaudz ietekmē cenu līmeni, kurš tomēr varētu būt nedaudz zemāks. Trašu izvēle ir plaša, un to kvalitāte ir atbilstoša pasaules līmenim. Par dzīvošanu gan jāpadomā laikus, bet izmaksas būs atkarīgas no cilvēku skaita, kas dzīvos īrētajā mājoklī. Samērā plašas ir arī atpūtas iespējas pēc slēpju novilkšanas, jo pilsētā ir gan kafejnīcas, bāri, diskotēkas utt. Pārtikas cenas pietuvinās Latvijas līmenim un kvalitāte produktiem noteikti nav slikta.

4. Kad braukt? Šo informāciju vēlams precizēt no kūrorta mājaslapas, sezona tiek sīkāk sadalīta. Ir tā saucamās standarta dienas, bet ir arī posmi, kas skaitās kā foršākie, bet līdz ar to mainās cenu līmenis. Arī cilvēku skaita ziņā, ja iespējams, ņemt tieši kluso periodu, nebūs tik liela burzma. No mājaslapas var iegūt arī informāciju par laika apstākļiem, arī tuvākā laika prognozes.

5. Pārrēķinot uz vienu cilvēku – aptuveni Ls 450. Ekipējums gan līdzi savējais, līdz ar to atkrīt, pēc manām domām, samērā dārgā inventāra īre. Lielu daļu izmaksu veido degvielas cenas un dzīvošana. Pārējais jau normālā līmenī. Diezgan optimāls variants varētu būt 16 vietīga autobusa īre (vai ideālā variantā savs busiņš) un kādi 10 cilvēki ar pilnu ekipējumu. Vēlams, lai arī no šiem 10 cilvēkiem vismaz 2 būtu autobusa šoferi.

6. Ziemas periods, kad laiku īsti prognozēt nevar. Tas var būt gan sniegots, gan ne. Uz vietas varētu noderēt speciālās ķēdes automašīnu riepām!!!

Raivo Mediņš, Latvijas 1.rokkafejnīcas īpašnieks:
Vieta: Ore (Zviedrija)

1. Pirmo reizi braucām slēpot kopā ar mazāko meitu, kurai tikko bija palicis gadiņš, tāpēc meklējām izdevību labi paslēpot pēc iespējas tuvāk Latvijai.

2. Nokļūšana ļoti ērta, prāmis Rīga – Stokholma, ja nav vētras, ideāls pārvietošanās līdzeklis, bērni var labi atpūsties, spēlēties. No Stokholmas līdz Orei apmēram, 600 km, ceļā 8 – 10 stundas. Nav maģistrāles, bet ceļš ir labs.

3. Lielākais pluss – daudz, daudz sniega, liekas nereāli, ka tik netālu no Latvijas tāda daba, jauka pilsētiņa, ir iespēja dzīvot gan viesnīcās, gan mājiņās, kurās ir gan sava virtuvīte, gan sauna. Pilsētā ir krodziņi, veikaliņi, neliels, bet labs ūdens atrakciju parks,160 km no Ores ir jauka Norvēģijas pilsēta Tronheima… Trases lieliskā stāvoklī, varbūt nav īpaši garas, bet sajūtas var gūt labas, jo trases ir daudzveidīgas. Iespējams baudīt arī nakts (vakara) slēpošanu. Vienīgais mīnuss, ja brauc daudzus gadus pēc kārtas, varētu apnikt, jo kopējās izklaides iespējas nav tik lielas, kā lielajos Eiropas slēpošanas centros…

4.Pats biju martā, nav īstu argumentu, kāpēc labāk braukt citā laikā, galvenais ir sniegs un laikus rezervēt dzīvošanu…

5.Ģimenei 5 cilvēkiem, no kuriem gadu vecā meita pagaidām neslēpoja, apmēram Ls 1200 – 1500. Lietas, kuras var lētāk vai dārgāk – prāmis un dzīvošana, pēc iespējas ātrāk vajag rezervēt gan vienu, gan otru.                                                   

6.Šeit lielākoties brauc tie, kas grib mierīgi paslēpot un atpūsties ar ģimeni, tie, kuriem ir svarīgi ne tikai slēpot, bet arī gribas jautri un skaļi patusēt, šī nebūs īstā vieta.

Edgars Lūsēns,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Ceļa soma”