Pāvilostu Latvijas burātāji uzskata par vindsērfinga meku, taču līdz šim vietējie ar šo sporta veidu nenodarbojās.

Šis gads ir citāds – izveidots sērfklubs “Spinout”, kurā jauniešiem un pieaugušajiem māca burāt, stāsta viens no kluba dibinātājiem, instruktors Dagnis Bricis.

Būs oficiāla organizācija

Kluba izveides pirmsākumi meklējami pagājušajā vasarā, kad Pāvilostā kārtējo reizi notika sērfošanai veltīts seminārs. Līdz šim vietējie tajā nebija piedalījušies, bet pagājušais gads tādā ziņā atšķīries. Interesi par sērfošanu izrādījuši pieci pāvilostnieki. Seminārs ildzis piecas dienas, bet ar to arī viss beidzies. Tādēļ D. Bricis un otrs semināra rīkotājs Ričards Liepiņš nosprieduši – to tā nevar atstāt. “Mūsu mērķis ir panākt, lai arī vietējie sāk burāt,” skaidro D. Bricis, kurš pats ir no Talsiem un līdz šim mācījis burāt Rīgas pusē.

Pavasarī kluba dibinātāji vienojušies ar pašvaldību, ka kluba vajadzībām tā piešķirs laivu būdu Dzintara ielas galā. Tur tobrīd atradās muzeja noliktava, tādēļ valdīja liela nekārtība, D. Bricis un kluba jaunieši atceras. Kopā visu sakārtojuši, uzbūvējuši kamīnu, par interjera noformējumu domājusi māksliniece Gundega Tūtāne, kas arī aizraujas ar burāšanu. Vēl kluba telpās atrodas televizors, taču tas paredzēts nevis izklaidei, bet izglītojošu filmu rādīšanai.

Tagad nolemts, ka Pāvilostas sērfklubu reģistrēs kā oficiālu organizāciju. Pirms dažām nedēļām notikusi pirmā sapulce, par valdes priekšsēdētāju ievēlēta Zane Ansone.

Klubā aktīvi darbojas 10 jauniešu un daži pieaugušie. Tā kā pašvaldība finansiāli atbalsta “Spinout” darbību un atvēlējusi telpas, jauniešiem cenas apmācībai atšķiras – tās ir trīs reizes mazākas nekā pārējiem. Inventārs, ko viņi izmanto, gan pagaidām ir vindsērfinga skolas īpašumā. Lietots dēlis un bura maksājot, sākot no 300 latiem, jauns – tūkstoš latu. Hidrotērpu cena svārstoties robežās no 50 līdz 300 latiem.

“Pāvilostā agrāk bija veikala “Burusports” noma un apmācība, bet viņiem kaut kā neaizgāja tā lieta,” saka D. Bricis.

Ar nerviem viss kārtībā

Jautāts, vai ir viegli būt skolotājam, vai neuznāk dusmas, ja kāds elements jāmāca desmit reižu, D. Bricis teic: “Man ar nervu sistēmu viss ir kārtībā.” Viņš piebilst, ka vindsērfings ir tāds sporta veids, ko var mācīties visu mūžu – ir daudz disciplīnu. Viena no tām iekļauta olimpiskajās spēlēs, taču skatāmākās esot viļņu braukšana un frīstails. Frīstaila disciplīnā pasaules čempiona titulu savā vecuma grupā izcīnījis arī kāds igaunis. Tāpat D. Bricis piemin BMX braucēja Māra Štromberga izcilos sasniegumus olimpiādē – viņš cer, ka tas iedvesmojis daudzus jauniešus pievērsties modernajiem sporta veidiem un uzrādīt labus rezultātus.

Sērfklubā sastaptie jaunieši stāsta, ka iemācīties noturēties uz dēļa var dažās dienās. Tie, kuri piedalījušies pagājušā gada sērfošanas seminārā, pēdējā dienā jau esot sākuši burāt. Turklāt treniņi uz ūdens notikuši tikai stundu dienā. Kluba dalībniece Elīna Citskovska neslēpj, ka tad, kad ir mazs vējš un jūra diezgan mierīga, uz dēļa noturēties var. “Ja ir liels vējš un viļņi, tad gan grūtāk,” viņa atklāj.

“Šis sporta veids prasa daudz spēka rokām,” stāsta Kristīne Hodakovska. Kāds no kluba puišiem komentē: “Tāpēc jau viņai ir tādi muskuļi!” Kristīne nosmejas un piebilst, ka ir arī 12–13 gadu veci pusaudži, kas mācās sērfot. D. Bricis apgalvo, ka ar šo sporta veidu var sākt nodarboties, kolīdz bērns spēj noturēt rokās buru. Tas ir no aptuveni deviņu gadu vecuma. Viņš rāda, ka mazajiem ir īpaši paredzētas neliela izmēra buriņas.

Piedāvā mērķus un dzīvesveidu

Nesen internetā bija lasāmi pārmetumi Pāvilostas sērfotājiem – viņi brauc virsū peldētājiem. D. Bricis pārmetumus noraida. Viņš redakciju aizved līdz jūrmalai un rāda, ka vieta pie mola neoficiāli atvēlēta sērfotājiem, jo pagaidām strikts zonējums nav izstrādāts. Tajā brīdī tur gan kā nosēts ar atpūtniekiem. Bet sērfošanas skolas instruktors par to nesatraucas. Viņaprāt, burātāji un pārējie atpūtnieki sadzīvo labi. Kad jūra ir mierīga un piemērota peldētājiem, sērfotājiem tur neesot ko darīt. Savukārt, kad pūš stiprs vējš un ir lieli viļņi, burātāji steidz izmantot brīnišķīgo laiku, bet pārējie tinas biezos džemperos.

“Vindsērfings – tas ir dzīvesveids. Šī aizraušanās ir atkarīga no vēja, tas nav vienkārši – ir brīvs brīdis, aizbraukšu paburāt. Vējš ir jāķer. Citi tam pat pieskaņojuši savu profesionālo darbību,” klāsta D. Bricis. Tādēļ viņš uzskata, ka ir labi, ja jaunieši atrod sev piemērotu aizraušanos: “Tad cilvēkam rodas cits domu gājiens, mērķi.”

Vēl D. Bricis uzsver, ka sērfošana ir dabai draudzīgs sporta veids. Arī paši burātāji bieži vien mēdzot sakopt vidi, lai drazas nemaisītos pa kājām. Uz aizrādījumu, ka daudzviet gan tieši sērfotāji izbraukā kāpas, vedot tuvāk jūrai inventāru, D. Bricis atbild – tādēļ jau vajag norādīt vietas, kur to drīkst darīt. Pāvilostā šī joma esot sakārtota. Lai gan nav īpašas vietas, kur ar transportu iebraukt jūrmalā, pietiekot ar stāvlaukumiem jūras tuvumā. “Te daudzas ielas beidzas pie jūras. Inventāru simt metru panest var ikviens burātājs,” saka D. Bricis.

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds”

13 gadu vecā Terēze Cābele ir jaunākā vindsērfinga skolas audzēkne.