Ne vienam vien patīk skatīties raidījumus, realitātes šovus, kuru dalībniekiem jāiesaistās ekstrēmās nodarbēs un jāpārbauda sava fiziskā un nereti arī garīgā izturība. Redzot, kādas grūtības citiem jāpārvar, daudzi nosaka: “Es nekad kaut ko tādu nedarītu!” Bet, ja uz pasaules nebūtu pārgalvīgo, nebūtu arī šovu.

Divi no šādiem mūspuses ļaudīm, kuri nebaidās no grūtībām un pārbaudījumiem, ir mūziķis Edijs Šnipke un biedrības “Liepājas Jaunie vanagi” ārlietu sekretārs Žigimants Krēsliņš.

Slapjo drēbju skrējiens

“Piedalīties realitātes piedzīvojumu šovā “Mežonīgais skrējiens” piekritu tāpēc, ka pašam bija interesanti saprast, cik mans organisms ir izturīgs, jo ar sportu nodarbojos pasīvi – vasarā mēdzu pabraukāties ar riteni un peldēties. Otrs iemesls – šovu rāda televīzijā un katram mūziķim ir svarīga reklāma,” pamatoja Edijs Šnipke, kurš pirms dažiem mēnešiem bija redzams arī muzikālajā šovā “Zvaigžņu lietus”.

“Mežonīgajā skrējienā” kopā bija izveidotas četrpadsmit komandas katrā pa četriem cilvēkiem. Trīs bija no kāda uzņēmuma, bet piesaistītais komandas kapteinis – populāra persona, piemēram, kultūrists Māris Šveiduks, mūziķi Marka no grupas “Double Faced Eels”, Ansis Klintsons un Candy, televīzijas seja Jana Duļevska, moto sportists Jānis Vinters, mākslinieks Atis Dzērve un citi.

Atskatoties uz šovā paveikto, Edijs salīdzina, ka ar tik grūtiem pārbaudījumiem, tik smagām trasēm nebija saskāries pat armijā. “Šovā bija jādara tādas lietas, ko ikdienā neveic, piemēram, jāuzkāpj Vanšu tilta pašā augšā, jāpārvietojas pa betona stabiem, kas kādreiz balstījuši tiltu, jāiet pa slidenu cauruli, zem kuras atrodas Daugava. Man gadījās arī iekrist ūdenī, kaut gan pārbaudījumu dēļ slapjš biju visu laiku. Apģērbs izžuva tikai tad, kad skrējām pa sauszemi,” atceras mūziķis. Izžāvēt drēbes skrienot neesot bijusi problēma, jo, meklējot vajadzīgos kontroles punktus, ekstrēmu izjūtu cienītājiem ātrā riksī bija jāpārvar daudzi desmiti kilometru. “Jāatzīst, ka man bija grūti izturēt to nemitīgo skriešanu. Tā ļoti ātri nogurdināja, bet apstāties nozīmēja zaudēt konkurentiem vai pat izstāties. Brīdī, kad vairs nebija atlicis ne kripatiņas spēka un kāju sāpes un nogurums bija sasniedzis virsotni, gribējās sevi mierināt ar domu, ka atlicis vēl tikai nedaudz. Bet tie būtu bijuši meli. Pulkstenis rādīja tikai desmit rītā, bet uzdevuma beigas bija paredzētas aptuveni pēc piecām stundām. Līdzīgi bija ar nakts velobraukšanu otrajā kārtā. Kad kājas jau bija palikušas nejūtīgas un domas aizņemtas ar nespēka pārvarēšanu, vēl bija jākoncentrējas uz ceļu, jo bija melna nakts. Uz pieres bija lukturītis, kurš tikai nedaudz izgaismoja meža taku vai brīžam pat bezceļu. Vēl interesantāk bija tad, kad tam visam pievienojās paniskas bailes no zilām, spožām acīm. Izrādījās, ka, par laimi, tās piederēja zirgam,” notikumus atceras Edijs, kurš pēc dalības “Mežonīgajā skrējienā” trīs dienas nav varējis piecelties no gultas, jo sāpējušas visas maliņas.

Šova laikā Edijs varējis arī atsvaidzināt iemaņas kanoē laivu airēšanā, riteņbraukšanā un jāšanā ar zirgu. Bet kaut kas jauns viņam bija alpīnisms un skrituļslidošana. “Kā nu mācēju, tā braucu. Ar skrituļslidām bija jāpievar pieci kilometri. Lai noturētos kājās, ķēros pie stabiem,” stāsta “Travex” komandas kapteinis.

Bet tagad visas grūtības ir pārvarētas, un viņš svētdienu vakaros kanālā “LTV7” var sekot līdzi augusta piedzīvojumam. “Pasākums dzīvē bija simts reižu interesantāks, nekā to rāda televīzijā,” izvērtē Edijs. Tā kā raidījums vēl turpinās, viņš nevar atklāt visus sīkumus, arī uzvarētāju komandu. Bet pateica, ka kopā šovs noritēja trijās kārtās, Liepājas mūziķis pabija divās no tām. “Pirmā kārta bija Rīgā, kurā piedalījās visas 14 komandas. Otrajā kārtā piedalījās desmit komandas, un tā notika Aglonas apkārtnes mežos. Trešā kārta norisinājās Francijā, Alpos.”

Lai gan Edijs līdz Alpiem netika, viņam ar “Mežonīgo skrējienu” saistās daudz labu atmiņu. Un viņš pēc šova nonācis pie slēdziena, ka sportam jāpievēršas arī ikdienā.

Pārtiek no itāliešu žēlsirdības

Biedrības “Liepājas Jaunie vanagi” ārlietu sekretāram Žigimantam Krēsliņam nav nepieciešama reklāma, tāpēc viņš ir gatavs iesaistīties avantūrās pat tad, ja par tām zinās tikai pats un tuvākie cilvēki. Šovasar organizācija “IMKA Latvija” liepājniekam piedāvāja doties uz Itāliju un piedalīties projektā “Synergy. Philia of Caucasus” jeb, pēc Žigimanta teiktā, sadistu nometnē. Projekts Itālijā ilga teju divas nedēļas, un uz to bija sabraukuši ļaudis no Armēnijas, Gruzijas, Kalnu Karabaha, Rumānijas, Latvijas. Bija iesaistījies arī kāds itālietis, kurš gan pēc četrām dienām ņēmis kājas pār pleciem un atstājis 30 cilvēku lielo kompāniju.

Projekta mērķis bija cilvēku pārliecināt, ka katrā bezizejas situācija var atrast izeju. Taču dalībnieki savā starpā ne reizi vien pārrunājuši, ka to varēja likt saprast ar cilvēciskākām metodēm. Īpaši grūtas bijušas trīs dienas, kad projekta dalībnieki, sadalīti katrā komandā pa četriem pieciem, izdzīti kalnos. Tobrīd temperatūras stabiņš rādīja vairāk nekā četrdesmit grādu.

“Pirms došanās ceļā mums atņēma naudu, mobilos telefonus, meitenēm arī lūpu krāsas. Komandai varēja būt viens fotoaparāts, katrs varēja ņemt līdzi guļammaisu, lukturīti un vienu drēbju kārtu. Ja bija divi zeķu pāri, vienu lika atstāt. Vienīgais, ko varēja ņemt neierobežotā daudzumā, bija ūdens. Bet pēc tā nebija tik liela vajadzība, jo kalnos ir daudz strautiņu,” skaidro avantūrists. Lai gan bez daudzām lietām var iztikt, Žigimants un citi viņa cīņu biedri bija neizpratnē, kāpēc nedeva līdzi kartes, kuras bija nepieciešamas, lai atrastu uzdevumu izpildes vietas. Ja pilsētā vēl varētu tikt pie kartes, to no kāda aizņemoties vai apskatot tūristiem domātos stendos, tad viņiem šis variants atkrita, jo viņi atradās mazos kalnu ciematiņos, kur nav veikalu ar kartēm sortimentā. “Tāpēc ceļu, kā nu prazdami, prasījām vietējiem. Viņi sarīkoja sapulci un kopā prātoja, uz kuru pusi mums būtu jāiet. Dažviet par tādām vietām, kas mums bija norādītas uz lapiņām, viņi nemaz nebija dzirdējuši,” atceras Žigimants, kurš, apstākļu spiests, jau pēc astoņām dienām diezgan labi sācis buldurēt itāliski.

Grupām bija jāizpilda četrdesmit uzdevumu, no kuriem daži bijuši visai absurdi. “Mums, piemēram, bija jāizbrauc ar “Mersedesu”, “Fiatu” un traktoru, jābildina govs, jāmazgā picērijā trauki un ar aizsietām acīm jāatrod ūdens pudeles,” uzskaita “Liepājas Jauno vanagu” pārstāvis.

Viens no lielākajiem pārbaudījumiem bija tas, ka vajadzējis izdomāt, kā iegūt pārtiku. Žigimants priecājas, ka, par laimi, itālieši ir viesmīlīgi ļaudis un ieceļotājus ar kurkstošajiem vēderiem pacienājuši ar vīnu, makaroniem vai maizi. Pēdējā dienā viņa grupa uzgājusi lielu plūmju, ābolu un bumbieru dārzu, pēc kura apmeklējuma piemetušās vēdergraizes vairāku dienu garumā. Žigimants stāsta, ka arī itālieši, kas viņus cienājuši, neizpratnē jautājuši, kas tas par projektu, kura laikā nedod ēst, bet par kuru jāmaksā nauda. Liepājnieks domā, ka pareizāk būtu bijis, ja trīs dienu pārgājiena laikā dalībnieki būtu varējuši ar uzdevumu palīdzību nopelnīt naudu vai pārtiku, nevis atstāt viņus pilnīgi bešā. Bet problēmas ar ēdienu bija ne tikai trijās pārgājiena dienās. Arī tad, kad visi atradās projekta norises vietā, par siltām vakariņām nebijis ko sapņot. Ja pirmajā dienā iedoti silti makaroni, tad nākamajās tie izcelti no ledusskapja un uzreiz likti galdā. Arī brokastīs dienu no dienas pasniegta viena un tā pati maizes šķirne, siers un desa.

Ceļotājiem pārgājiena laikā nebija nodrošinātas naktsmājas, tāpēc naktis pārlaiduši, kur pagadās. Žigimantam īpaši palikusi atmiņā aina, kad rīta pusē uzkalniņā ap viņiem bija sastājies liels bars vietējo ļaužu, kuri neizpratnē noskatījās uz bērnu laukumā dusošajiem bezpajumtniekiem.

Žigimants atzīst, ka būtu ar mieru vēl iesaistīties kādā ekstrēmā piedzīvojumā, bet nākamreiz noteikti noskaidrotu, vai viss notiekošais būs cilvēcisks.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Pārgurušam un neēdušam, Žigimantam Krēsliņam bija jāpaveic dažādi dīvaini uzdevumi.

Edijs Šnipke nevienu brīdi nedrīkstēja izrādīt vājumu, padoties, jo bija atbildīgs par savu komandu, kuru viņš nevēlējās pievilt.