Pirms
intervijas zinu vien to, ka Liepājā dzīvo puisis vārdā DŽEFRIJS
SAMUELS ČESTERS, kurš ieradies šeit no Lielbritānijas un mūsu
pilsētā izveidojis pats savu uzņēmumu, kurā ražo novusa galdus.
Kad zvanu Džefrijam, lai uzaicinātu uz interviju, esmu gatava, ka
mūsu saruna notiks angļu valodā. Tomēr Džefrijs uz zvanu atbild
ļoti labā un skaidrā latviešu valodā, arī intervijas laikā
viņam ne reizi nerodas problēmas ar izteikšanos latviešu mēlē.
Turklāt stāstot par Liepāju, viņš par to runā gluži vai kā
par savu dzimto pilsētu.

Redzēt
un piedzīvot pašam

Džefriju
ar Liepāju saista ģimenes saknes – viņa vecmāmiņa nākusi no
Liepājas, un jau bērnībā puisis daudzas reizes viesojies gan
Latvijā, gan mūsu pilsētā. Piedzimis Oksfrodā,
bet kopā ar
ģimeni dzīvojis dažādās Lielbritānijas pilsētās. “Mans
tēvs ir mācītājs, un mēs esam dzīvojuši gan lielās, gan
mazākās pilsētās. Vislielākā no tām bija Birmingema –
dzīvojām rajonā, kurā bija ļoti daudz cilvēku no Pakistānas.
Tā bija ļoti laba pieredze, kurai pateicoties, varēju vieglāk
pieņemt atšķirīgas kultūras pārstāvjus un dzīvot starp
viņiem,” stāsta jaunietis.

Arī
viņa ģimene atbalsta puiša izvēli dzīvot Latvijā un vasarās
viņu apciemo. “Mana mamma ir pa pusei latviete, pa pusei
ungāriete. Mēs neesam tikai briti. Man brālis ir dzimis Honkongā,”
ģimeni raksturo jaunietis. Tuvinieki ļoti gaidot, kad pēc
rekonstrukcijas atklās Liepājas lidostu, lai nebūtu jāmēro
garais ceļš no Rīgas līdz Liepājai.

“Man
vienmēr bija vēlme padzīvot Latvijā un redzēt, kā tas ir. No
trimdiniekiem biju saklausījies daudz stāstu par Latviju, tie
radīja tādu kā nostaļģiju, pārdomas par to, cik šeit agrāk
viss bijis perfekti. Gribēju to redzēt pats savām acīm, izbaudīt,
cik laba dzīve varētu būt Latvijā. Un es piekrītu, ka dzīve
šeit ir laba,” stāsta divdesmit astoņus gadus vecais
Džefrijs.

Liepājā
jaunietis dzīvo trīs gadus, pirms tam padzīvojis arī Rīgā.
“Comenius” programmas ietvaros Džefrijs Latvijā 2007.
gadā sāka strādāt skolā par angļu valodas skolotāja
asistentu. “Gribēju dzīvot Latvijā, un tolaik tas bija
vienkāršākais veids, kā šeit nokļūt un uzturēties.
Palīdzēju 9. un 12. klases
skolēniem sagatavoties angļu valodas eksāmeniem. Rādīju un
stāstīju viņiem par Lielbritāniju. Mūsu kultūras tomēr ir
atšķirīgas, domāju, arī viņiem bija interesanti. Bet toreiz man
vēl nebija ideja izveidot šeit
savu
biznesu, vēlējos tikai redzēt, kā Latvijā cilvēki dzīvo,”
atminas jaunietis.

Tolaik
arī latviešu valodas prasmes Džefrijam praktiski nebija, bet laika
gaitā puisis mūsu valodu apguvis ļoti labi. “Sākumā vispār
nerunāju latviešu valodā. Arī Rīgā uzturējos vidē, kur ir
ļoti daudz ārzemnieku. Taču vienlaikus izmantoju jebkuru iespēju
runāt ar cilvēkiem latviski. Liepājā man palīdzēja mana tante,
kura ar mani runāja tikai latviešu valodā. Sākumā bija ļoti
grūti,” atzīst Džefrijs. Latviešu valodas apguvi sācis ar
dažādām pieklājības frāzēm un tagad smejoties atceras, ka
vārdi “uz redzēšanos” un “kaķis” skaitījies
jau ļoti augsts līmenis ārzemniekam.

“Universitātē
Anglijā mācījos krievu un franču valodu. Jau tad sapratu, ka pats
svarīgākais ir saprast otru cilvēku, pat nerunājot perfekti viņa
valodā. Vismaz tā es domāju,” par valodu prasmēm izsakās
brits. Franču valodu Liepājā neizdodas pielietot, jo nav, ar ko
runāt, bet krievu valodas prasmes noder – atzīst jaunietis.

No
spēles līdz uzņēmējdarbībai

Padzīvojis
galvaspilsētā, Džefrijs nolēma pārcelties uz Liepāju, un
atzīst, ka šeit cilvēki ir pretimnākošāki un draudzīgāki.
“Man radās priekšstats, ka cilvēkiem Rīgā nav laika vienam
priekš otra. Protams, ar draugiem šādu problēmu nebija, taču
tāda atmosfēra valdīja ielās. Bet šeit, Liepājā, man ir daudz,
ko darīt, ir savs draugu loks, es nevaru sūdzēties,”
priecājas Džefrijs.

Šobrīd
aktīvais jaunietis Liepājā nodibinājis uzņēmumu
“Novus Novuss”, kurā ražo novusa spēles galdus.
“Viesojos Līgatnes muzejā, kurš ir veidots kā padomju laika
bunkurs. Ļoti interesanta vieta! Un tur bija novusa galds. Jautāju
meitenei, kas tas ir, un viņa atbildēja: “Tas taču visiem
skaidrs, ka novusa galds”. Turpināju izprašņāt, kas ir
novuss,” ar smaidu atceras Džefrijs.

Pēc
tam sācis meklēt informāciju par novusu. “Uzzināju, ka tas
saistās tieši ar Latviju un Igauniju. Domāju – ir taču jābūt
kaut kam, ar ko mēs šeit, Liepājā un Latvijā, lepojamies, kaut
kam, lai tūristi brauktu pie mums. Nevaram taču tikai lepoties ar
to, ka pirms kādiem desmit gadiem uzvarējām Eirovīzijā. Mēs
varam būt lepni, ka mums ir spēle, šeit izdomāta, kuru varam
popularizēt un parādīt arī tūristiem,” uzsver Džefrijs.

Tā
arī radusies ideja par novusa galdu ražošanu. Protams, lai ideju
realizētu, nepieciešama gan apņēmība, gan zināšanas. “Liepāja
nav tik liela pilsēta, un vienmēr ir vieglāk, ja ir kādi
personīgi kontakti. Labāk, ja pats pazīsti kādus konkrētus
cilvēkus. Piemēram, mana uzņēmuma dizainers Kaspars Endols ir
liepājnieks, kurš Rīgā studējis dizainu un arhitektūru, bet
tagad dzīvo šeit. Tieši viņš man palīdzēja izveidot novusa
galda dizainu. Kad satiku viņu, arī citas lietas vienkāršāk
risinājās. Kamēr nebija izstrādāts dizains, man bija grūti
runāt ar galdniekiem, viņi vienkārši nesaprata, ko es gribu. Kad
bija gatavs zīmējums, tad lietas aizgāja,” par sava uzņēmuma
tapšanu stāsta Džefrijs.

Šobrīd
uzņēmumā nodarbināti četri cilvēki un tā vadītājs priecājas
par valsts un pašvaldības atbalstu. Uzņēmums “Novus Novuss”
darbojas Kurzemes Biznesa inkubatora paspārnē. Džefrijs savu
darbošanos plāno attīstīt un novusa galdus eksportēt arī uz
citām valstīm. “Eiropas Savienībā eksportēšana nav tik
sarežģīta, grūtāk to darīt uz austrumu valstīm. Bet zinu, ka
arī Krievijā, konkrēti Novosibirskā, novuss ir ļoti populāra
spēle. Plānojam izveidot
mobilo aplikāciju, lai parādītu cilvēkiem ārzemēs un arī
Latvijas viesiem, kā novusu spēlēt. Tas nav nemaz tik vienkārši,
ir knifi, kas pirms spēlēšanas jāzina. Turklāt tas ir veids, kā
šo spēli popularizēt,” nākotnes iecerēs dalās Džefrijs.

Jaunais
uzņēmējs atradis sadarbības partnerus Rīgā un ar viņu
palīdzību centīsies arī galvaspilsētas viesus iepazīstināt ar
novusa spēli. “Ja ārzemnieki to redzēs un izmēģinās,
man šķiet, novuss varētu aiziet pasaulē.”

“Mums
jālepojas ar to, kas mums ir”

“Es
neplānoju braukt prom. Man patīk šeit dzīvot, neko citu pat īsti
nevaru pateikt. Zinu, ka Liepājai bijušas problēmas saistībā ar
“Liepājas Metalurgu”, zivju kombinātiem, veļas
ražotājiem un tā tālāk, bet man šķiet, ka Liepājai ir savs
šarms un raksturs, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu pilsētu.
Es šeit vienkārši jūtos ļoti labi un mierīgi,” atklāj
Džefrijs.

Strādājot
Kurzemes Biznesa inkubatorā, jaunietis novērojis, ka pilsētā ir
daudz radošu cilvēku: “Protams, viņiem dažreiz vajag
palīdzēt, tāpēc ir labi, ka palīdzību var saņemt gan no
Eiropas Savienības, gan Latvijas un Liepājas pašvaldības. Es
neesmu nekāds biznesa eksperts, bet domāju, ka dzīves kvalitāte
Liepājā ir augsta. Viss nepieciešamais ir tepat blakus un jebkurā
brīdī pieejams. Man nevajag braukt uz Spāniju vai Taizemi, lai
pludmalē sauļotos. Mums pašiem ir tik skaista pludmale! Mums ir
visas ērtības, kādas cilvēkam vajadzīgas, un noteikti nav
garlaicīgi,” dedzīgi saka Džefrijs.

Jaunietis
atzīst, ka draugi viņam ir visā Liepājā, ar tiem kopā viņš
apmeklē dažādus pasākumus, koncertus un teātra izrādes, arī
vienkārši atpūšas pludmalē.

Rādot
piemēru, Džefrijs aicina arī citus nebaidīties un realizēt savas
idejas: “Latviešiem jau ir tik daudz labu ideju, dažas varbūt
jau eksistē pat simtiem gadu. Es ļoti priecātos, ja latvieši
izmantotu šo potenciālu. Pats gribētu, lai neesmu vienīgais
novusa galdu ražotājs Liepājā. Man šķiet, lai Latvija kļūtu
vēl bagātāka un laimīgāka, cilvēkiem ir jāizmanto jau esošais
efektīvākā veidā. Liepājā un Latvijā cilvēki var ar daudzko
lepoties, mums tikai jārāda pasaulei, kas mums ir un kas esam mēs
paši.”

Uzziņai:

Kā
radies novuss

Novusu,
dažkārt sauktu par “jūras biljardu”, izgudroja jūrnieki
no Latvijas un Igaunijas, proti, no ostām Tallinā, Rīgā,
Ventspilī un Liepājā, 19. gadsimta 20. gados, vēlēdamies kliedēt
garlaicību garajos ziemas vakaros, ceļojot uz Apvienoto Karalisti
un no tās atpakaļ.

Spēles
noteikumi ir diezgan līdzīgi novusa sauszemes radiniekiem –
biljardam un pūlam. Taču šajās spēlēs izmantotās bumbiņas
jūrnieki aizstāja ar ripām, lai nemierīgos laika apstākļos
novusa spēli varētu pārtraukt un pie tās atgriezties, kad laiks
būs nomierinājies.

Pēc
Otrā pasaules kara beigām un Igaunijas un Latvijas pievienošanas
to lielajam austrumu kaimiņam, spēle kļuva diezgan populāra PSRS,
īpaši Ļeņingradā un Maskavā.

Avots:
http://novusnovuss.eu/