Tas, ka ģimenē ienācis mazs bērniņš, nav iemesls, lai nedotos ceļojumā. Īpaši, ja pašiem šķiet, ka mazulis ir gatavs doties tālākā ceļā. Protams, brauciens nav tāds pats kā tad, kad tajā varēja doties divi vien, būs vairāk “klapatu” un lielāka ņemšanās, taču kopā būšana un emocionālais piepildījums to atsver – saka aptaujātie vecāki, pastāstot, kā paši posušies ceļam un ko būtu vērts ņemt vērā.

Sākumā ne pārāk tāli galamērķi

Lienes un Mārtiņa Feldmaņu dēliņam Evertam bija tikai trīs mēneši, kad visi kopā lidoja uz Franciju, uz Alpiem, kur vecāki nodevās iemīļotajai nodarbei – slēpošanai. “Protams, tā nebija tāda atpūta kā iepriekš, kad braucām tikai divatā, taču arī tā bija labi,” atzīst L. Feldmane. Slēpošanu organizējuši maiņās. Kad Liene pieskatījusi Evertu, slēpojis Mārtiņš, kad atkal viņš pieskatījis Evertu, slēpojusi Liene.

Lidojumam biļetes Feldmaņi nopirkuši laikā, kad Liene vēl mazo nēsājusi zem sirds. “Slēpot mēs braucam katru gadu. Nolēmām, ka tikai tādēļ, ka būs piedzimis bērniņš, tas nav jāpārtrauc. Parēķinājām, ka tad bērniņam jau būs trīs mēneši, – mūsuprāt, pietiekami liels, lai dotos tālākā ceļā,” stāsta L. Feldmane, uzsverot, ka ceļošana ar mazuli pilnīgi noteikti ir īstenojama lieta. “Par to, vai nevajadzētu kādam atstāt dēlu pieskatīt, nedomājām vispār. Tik mazu gandrīz uz nedēļu negribējām nevienam uzgrūst, lai gan mums omes ir ļoti atsaucīgas un daudz palīdz,” Liene skaidro lēmumu braukt visiem kopā.

Everts jau kopš dzimšanas nav no mierīgajiem – atzīst viņa māmiņa. “Pirmos trīs mēnešus viņam ļoti sāpēja vēders, cīnījāmies ar kolikām. Viņš arī nav no ilgajiem gulētājiem. Abi ar vīru viņu auklējām uz maiņām, atceros, kā bijām pārguruši.” L. Feldmane spriež, ka, visticamāk, ja būtu zinājuši, cik daudz Everts prasīs uzmanības, par Franciju nemaz nedomātu. Taču biļetes jau bija iegādātas, tādēļ nācies vien braukt. “Un labi, ka tā,” smaidot teic Liene, “faktiski no mums tas neko papildus neprasīja. Viss bija gluži kā ikdienā.”

Runājot par līdzi paņemtajām lietām, ļoti noderējusi ergosoma, kurā ērti bijis pārnēsāt mazulīti.

“Pamperi bija tikai daži, jo izlēmām, ka pirksim tos uz vietas, lai koferī paliktu brīva vieta kam citam,” Feldmaņi bez bažām tā varējuši rīkoties, jo līdz ceļojumam nekādas alerģijas Evertam nebija novērojuši. “Bijām izmēģinājuši kādus četrus pamperu veidus.”

“Stjuartes mums ieteica iedot viņam knupīti vai ko apēst, lai viņam būtu ko rīt lejā, ja nu gadījumā kristu ciet austiņas,” liepājniece ir priecīga par lidmašīnā piedzīvoto atsaucību gan no personāla puses, gan apkārtējiem pasažieriem. L. Feldmane piekrīt, ka, iespējams, tādēļ, ka pirmā pieredze, dodoties ceļojumā kopā ar mazo atvasīti bijusi tik pozitīva, varējuši droši plānot arī nākamo braucienu. Tas noticis jau pēc diviem mēnešiem. “Lidojām pie draugiem uz Lielbritāniju, uz viņu meitiņas dzimšanas dienu,” stāsta Liene un atzīst, ka bijis vieglāk. “Jo mums pašiem nebija tā satraukuma, kas pirmajā reizē. Jau bijām tam vienreiz gājuši cauri.”

Ņemot vērā, ka dēliņš vēl tomēr mazs, šomēnes viņam aprit tikai septiņi mēneši, Feldmaņi, ja kur brauc, izvēlas galamērķus, kas sasniedzami aptuveni trīs stundās. “Gluži uz Taizemi vēl neesam gatavi viņu ņemt, jo tad lidmašīnā būtu jāpavada 11 stundu. To pat grūti pieaugušajam izturēt, turklāt būtu nepieciešama nopietna sagatavošanās,” uzskata Liene. Tomēr uzsver: “Ja līdz bērniņa piedzimšanai esat bijuši aktīvi ceļotāji, to nevajag pārtraukt, bet iemīļoto nodarbi atbilstoši situācijai turpināt. Protams, nāksies to pakārtot mazajam cilvēciņam. Bet viss ir izdarāms.”

“Tiem, kam ceļošana un citu valstu iepazīšana nav ikdiena, ja tā var teikt, es tomēr ieteiktu pagaidīt, līdz bērniņš būs paaudzies lielāks.

Jūs pats būsiet stresā, domājot, kur pārsēžoties jāiet, kas jādara utt., plus klāt tam visam vēl būs bērns. Pieredzējušiem ceļotājiem tas viss notiek automātiski, tāpēc satraukumu mazāk un var koncentrēties uz mazulīti,” liepājniece dalās pārdomās, piebilstot, ka vieglāk ceļot būs tām ģimenēm, kur bēbīša audzināšanā iesaistās abas puses. “Viens var netikt galā. Šādā reizē vajadzīgi abi!”

Nav neiespējamā misija

“Paši esam diezgan kustīgi, tāpēc liekas pašsaprotami, ka arī bērniem gribas kustēties līdz ar mums,” saka Agita Auza, stāstot, ka jaunākā atvasīte dēliņš Ernests Ako savos deviņos mēnešos jau šur tur ir pabijis. “Mēneša vecumā bija jābrauc uz Rīgu. Vēl pēc kāda laiciņa bijām aizbraukuši līdz Klaipēdai. Redzējām, ka Ernests mašīnā jūtas ļoti labi, tas tikai iedrošināja plānot tālāku braucienu. Nolēmām braukt uz Slovākiju, ceļojumam atvēlot vienu nedēļu.”

Tētis Juris laikus parūpējies par automašīnas tehnisko stāvokli un bērnu autokrēsliņu. Kopīgi izvēlēta valsts, kuru sasniegt vienas dienas laikā. “Iepriekš tur bija braukuši mūsu draugi, kas iedvesmoja ar saviem stāstiem,” Agita vēl pamato galamērķa izvēli.

12 gadu vecā meita Elizabete Alise somu ar vajadzīgajām mantām sakrāmējusi pati, bet mazajam, protams, mamma.

Viss brālītim nepieciešamais ticis ņemts līdzi – ēdiens, drēbes, pamperi, zāles. “Lai svešā vietā nav jāskrien pa veikaliem meklēt piemērotāko preci. Man tā liekas kā laika ekonomija,” norāda A. Auza.

Vēl bijusi soma ar mantām, ar kurām mazo brauciena laikā izklaidēt, – dažādas pirkstiņu spēles, dziesmiņas. “Īpaši piedomāju, lai neaizmirstu par tā dēvēto ķengursomu. Tā ļoti noderēja!”

Lielāko vietu automašīnā esot aizņēmuši rati un autokrēsls. “Jau sadalījām vietas, kur sēdēsim – es ar Ernestu aizmugurē, tētis ar Elizabeti priekšā. Izbraucām agri no rīta, ar domu, ka vakarā skatīsimies, kur esam, vai var braukt līdz galam, vai jānakšņo Polijā,” ceļojot ar mazuli, Agita iesaka neiespringt, realizējot izstrādāto plānu, bet gan ļauties notikumiem. “Ceļš bija garš. Kamēr Ernests gulēja, tikmēr braucām, kad pamodās – paspēlējāmies. Kad sagribējās ēst un izlocīt kājas, meklējām degvielas uzpildes staciju. Tur ieturējām pauzi, mazais pavāļājās zālē, un varējām turpināt ceļu.” A. Auza teic, ka rēķinājušies ar to, ka vairāk vai mazāk vajadzēs pakļausies mazā brāļa vajadzībām, bet viss esot noticis ļoti organiski.

Visvairāk bijis jādomā par mazā kunga ēdienkarti, jo burciņas, ko var iegādāties veikalā, viņam neiet pie dūšas. “Sapirku speciālus trauciņus, sagatavoju pārtiku visām brauciena dienām, un aukstuma somā iekšā! Katru dienu somā ieliku dienai nepieciešamo ēdienu, un bez rūpēm varējām ļauties ceļošanai. Jā, gadījās, ka putra vai dārzeņi bija auksti, taču tas mazajam netraucēja.”

Agita teic, ka viņiem izdevies atpūsties par visiem 100 procentiem!

“Apskatījām visu, ko gribējām. Bijām kopā 24 stundas diennaktī, ko pat ikdienā grūti realizēt. Bērni bija kopā ar mums, un tas patiesībā bija pat ļoti jauki,” atzīst divu bērnu māmiņa, priecājoties, ka nav atstājuši atvasītes mājās. “Kopīgi ceļojumi mums ir ļoti rets prieks. Tāpēc uzreiz bija skaidrs, ka brauksim visi kopā. Meitai uzreiz pateicām, – ja būs kāda problēma, iespējams, auto nāksies griezt uz mājām, ceļojamam nemaz nesākoties. Ar mazu bērnu jau neko nevar zināt, un auto uz ceļa arī var izspēlēt visādus jokus.”