Jau kopš 3. janvāra Bērnu un jauniešu biedrībā “Liepājas Jaunie Vanagi” darbojas Anna, kas veic Eiropas brīvprātīgo darbu (EBD). Anna ir 24 gadus veca, simpātiska meitene no saulainās Barselonas Spānijā, kas izlēmusi 8 savus dzīves mēnešus pavadīt Liepājā un palīdzēt mūsu biedrībai attīstīties.

Anna pie mums ir nokļuvusi liela, starptautiska projekta ietvaros, un cik noprotams, savu izvēli nenožēlo.

IFM-SEI šobrīd realizē globālu projektu “Volunteering against poverty”, kura ietvaros 21 jaunietis no dažādām IFM-SEI dalīborganizācijām, ir samainījušies savā starpā, lai veiktu EBD Lielbritānijā, Austrijā, Latvijā, Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Kamerūnā, Senegālā, Indonēzijā u.c. valstīs. Tieši šī projekta ietvaros Anna ir ieradusies Latvijā. Otrs apstiprinātais dalībnieks, kurš ieradīsies Latvijā, ir puisis no Senegālas, taču šobrīd tas viņa ierašanos Latvijā ir aizkavējuši birokrātiskie procesi, kas saistīti ar vīzas iegūšanu. Savukārt divi jaunieši no Latvijas Eva un Jānis ir devušies veikt EBD Indonēzijā. Par viņu gaitām un pirmajiem iespaidiem varēsiet lasīt pēc pāris dienām. Jauniešu gaitām projektā var sekot līdzi blog.ifm-sei.org.

Lai palīdzētu Annai iejusties mūsu sabiedrībā un lai godam sagaidītu mūsu organizācijas pirmo brīvprātīgo, bijām noorganizējuši nelielu ballīti, kurā aicinājām piedalīties visus biedrus. Visi kas piedalījāmie, patiešām pavadījām lielisku vakaru stāstot Annai gan par Latviju, gan par vietām, kuras viņai noteikti jāapmeklē. Palīdzēt Annai iepazīt Latviju var jebkurš no Jums, vien jāatceras, ka ja gadījumā braucat uz kādu vietu ārpus Liepājas – vai tie būtu lauki, vai Daugavpils, ja vien ir tāda iespēja, aicināt Annu līdzi.

No savas puses varu piebilst, ka Anna ir ļoti komunikabla un atvērta dažādiem piedāvājumiem.

Šobrīd Anna apgūst latviešu valodu, turklāt uzrādot visai atzīstamu sniegumu, un piedāvā interesentiem dažādas nodarbības – spāņu valodas nodarbības dažādām vecuma grupām, tematiskās ballītes bērniem, pēcskolas nodarbības ikvienam interesentam, u.c.

Esam aicinājuši Annu padalīties ar saviem iespaidiem par sadzīvi, darbu un citām Interesantām lietām.

– Pastāsti, Anna, kā nokļuvi Latvijā?
– Tā sanāca. Piedalījos lielā projektā ko organizē IFM-SEI (International Falcon Movement), projekta mērķis bija stiprināt partnerorganizācijas un piedāvāt iegūt jaunu pieredzi izmantojot EBD (Eiropas Brīvprātīgo darbu). Projekta ietvaros brīvprātīgie no dažādām pasaules vietām devās uz partnerorganizācijām. (Tā, piemēram, LJV pārstāvji šobrīd strādā ar ielu bērniem Indonēzijā)*. Uzreiz pēc apmācībām piedāvāja izvēlēties valsti uz kuru doties. Izvēlējos Latviju.

– Kāpēc tieši Latviju? Bija taču iespēja braukt uz Kolumbiju, Kamerūnu, Indonēziju?
– Tam ir vairāki iemesli. Negribēju doties ārpus Eiropas. Savukārt  Eiropā gribēju izvēlēties valsti par kuru man nav ne mazākās saprašanas, ar pilnīgi atšķirīgu kultūru.

– Latvija vidēji statistiskā spāņa acīs ir valsts par kuru nav ne mazākās saprašanas?
– Tieši tā. Kartē varbūt varētu atrast, nav tā, ka domā, ka tā ir kāda Āzijas valsts, bet ja prasītu kādas asociācijas, tad visticamāk cilvēki neziņā paraustītu plecus.

– Labi, bet kā tagad tev patīk Latvija un Liepāja?
– Man ļoti patīk. Esmu sajūsmā par sniegu. Man ļoti patīk sniegs, bet tā kā esmu no Barselonas, tad ar to sniegu mums ir tā kā ir. Latvija, tik cik pašlaik esmu redzējusi, ir skaista valsts, un viens no maniem plāniem ir iespēju robežās izceļot to krustu šķērsu. Jāsagaida siltāks laiks un došos ceļā. Liepāja sākumā likās, kā neliela pilsētiņa, vai liels ciemats. Tagad, padzīvojot ilgāk, esmu apradusi ar Latvijas mērogiem, un saprotu, ka Liepāja, patiesībā, ir normāla, liela pilsēta. Man te patīk, lai gan nenoliegšu, ka pietrūkst lielpilsētas burzmas un kustības.

– Kas tev šķita dīvains? Vai joprojām ir kaut kas, ko īsti nesaproti?
– Man jocīgi šķiet, ka latvieši ir tādi sevī noslēgti. Tagad jau saprotu, ka tas ir normāli, tā vienkārši ir kultūru atšķirība. Mums satiekoties ir pieņemts dot bučas uz abiem vaigiem, un sākumā es to mēģināju praktizēt arī te, bet diezgan ātri aprāvos. Te tā nav pieņemts un uz mani tā dīvaini sāka skatīties. Latviešiem viss notiek tā lēni un prātīgi.

Pozitīvi dīvaini šķita, ka jebkurš vienkāršais mirstīgais tik vienkārši var nokļūt pie pilsētas vadības un aprunāties ar Domes darbiniekiem. Barselonā tikt klāt vadībai gandrīz nav iespējams. Šeit viss ir tik vienkārši patīkami- gribi aprunāties par kaut ko, vienkārši piesakies un ej. Var par citreiz aiziet nepiesakoties un mierīgi tapt uzklausītam. Turklāt pilsētas mēra vietnieks pats atbrauc uz biroju apjautāties kā iet. Apbrīnojami! (Liepājas domes mēra vietnieks G. Ansiņš bija ieradies LJV birojā lai apspriestu pāris jautājumus, kas skar topošo jauniešu māju)*

– Kas ir tā viena lieta, ko tu gribētu mainīt, ja tev būtu tāda iespēja?
– Es gribētu tomēr lai cilvēki ir atvērtāki. Man pietrūkst tās tuvības, pieskārienu. Nojaukt distances barjeru.

– Vai kāda noteikta vieta, kurā gribētu pabūt esot Latvijā?
– Nē, tādas noteiktas vietas nav. Jā, varbūt tā ir Rīga. Bet, no otras puses, es vienmēr varu vienkārši iesēsties autobusā un uz Rīgu aizbraukt, tā nav problēma. Esmu pabijusi Rīgā divreiz un man tā ļoti patīk, tur ir viss, kas man pietrūkt no Barselonas. Bet ja runājam par to, kur vispār gribētos pabūt, tad gribētu izmantot iespēju esot šajā Eiropas daļā, aizceļot līdz Somijai un Igaunijai.

– Jau esi paguvusi novadīt vienu bērnu ballīti. Kādi iespaidi?
– Tas bija lieliski! Man tik ļoti patīk strādāt ar bērniem! Nevaru sagaidīt vasaru, kad ar bērniem būs jādarbojas katru dienu. Arī Spānijā mans ikdienas darbs bija ar bērniem, tāpēc var saprast manu sajūsmu. Vienīgi traucēja valodas barjeras. Tomēr uzskatu, ka mēs sapratāmies no pusvārdiem un žestiem.

– Runājot par latviešu valodu… Kādas sekmes tās apgūšanā?
– Latviešu valoda ir ārkārtīgi sarežģīta. Nevaru saprast kāpēc ir vajadzīgi tik daudzi locījumi, un ir lietas, kas man vienkārši neaiziet. Bet tajā pašā laikā varu pastāstīt elementāras lietas pa sevi, izstāstīt kā nokļūt uz kaut kurieni, un uzturēt vienkāršu sarunu. Ja ar mani runā lēni, vienkāršas lietas saprotu diezgan labi. Protams, mācos valodu un ceru vasaras nometņu laikā runāt latviski tekoši.

– Kā panes pēdējo dienu aukstumu?
– Ir nepierasti, bet nav tik traki. Mājās jau ir silts, un ejot ārā jāsaģērbjas mazliet siltāk. Gribētos, protams, staigāt vaļīgākās drēbēs, bet sanāk satuntulēties kā vecai tantei. Nesen manas draudzenes man atrakstīja, ka Barselonā vienu dienu bijis -3 grādi un sniga sniegs. Pilsēta bija paralizēta. Slēgtas skolas, transports nekursē…Kad pateicu, ka mums jau nedēļu kā -15, -20, draudzenes, rupji runājot…

Esmu sākusi mācīties adīt, jo zinu, ka Latvija ir rokdarbu zeme, tāpēc ceru drīzumā, ar mākslinieces palīdzību, noadīt savus pirmos cimdus. Būs arī siltāk.

– Kādi ir tavi plāni pēc EBD pabeigšanas?
– Nav ne jausmas. Es pat neesmu par to domājusi. Varbūt maijā sākšu kaut ko domāt. Iespējams došos vēl uz kādu valsti. Varbūt iestāšos augstskolā. Šobrīd patiešām nezinu. Vēlos savu nākotni saistīt ar darbu ar bērniem invalīdiem, tādēļ vēlos arī sava EBD laikā realizēt projektu tieši šiem bērniem.

– Lai tev veicas, paldies par interviju!
– Paldies, čau!

*autora piebildes 

Žigimants Krēsliņš,
Biedrības ārlietu sekretārs