Daudzu cilvēku sapnis vienmēr ir bijis iepazīt svešas kultūras un iegūt jaunas zināšanas un prasmes. Viena no iespējām, kas mūsdienu jauniešiem tiek piedāvāta, ir Eiropas Brīvprātīgais Darbs. Savos iespaidos par šo iespēju dalās divas jaunietes.

Viņas brīvprātīgi darbojas biedrībā “Radi vidi pats” un Vides mājā dzīvo no 1.jūnija, kur uzturēsies līdz nākamā gada maijam.

Izaicinājums, ko nenožēlo

Marta Simoesa (Simões) ir 21 gadu veca brīvprātīgā no Portugāles. Pirms tam studējusi pasākumu organizāciju, bet mācības pārtraukusi, lai piedalītos brīvprātīgajā darbā. Par savu nokļūšanu Latvijā viņa stāsta: ”Es meklēju izaicinājumu sev, kaut ko, kas man mācītu atbildību, un šis projekts likās un bija tam perfekts! Tas ļauj uzlabot savas prasmes pasākumu organizēšanā,  dzīvot valstī ar citu kultūru, kur ir cits dzīves stils, būt par  brīvprātīgo un saņemt lielu pieredzi šajā dzīves skolā.” Tā kā pagājušajā gadā viņa jau bija iesaistījusies biedrības ”Radi vidi pats” organizētā jauniešu apmaiņas projektā ”Nature and rhythm”, tad izvēlēties valsti uz kuru braukt nebija pārāk grūti.

Martas pirmais iespaids par latviešiem bijis, ka ”viņi ir ļoti civilizēti cilvēki”. ”Pirmais, ko es redzēju, bija lidostā zīme, ka nedrīkst smēķēt pie durvīm vai vismaz trīs metru attālumā no durvīm, un cilvēki tiešām ievēroja šo apzīmējumu. Protams, ir un vienmēr būs izņēmumi, bet lielākā daļa cilvēku šeit  patiešām noteikumus ievēro, piemēram, nedzer uz ielas un nesmēķē pludmalē,” uzteica portugāliete.

Latviešu alfabētu varot iemācīties ļoti viegli, tāpēc rakstīšana pārāk lielas problēmas nesagādājot, daudz sarežģītāka esot runāšana. Viņa apgāž izplatīto stereotipu par latviešiem kā nedraudzīgiem un vēsiem cilvēkiem: ”Latvieši ir ļoti interesanti cilvēki, ļoti pietuvināti dabai, ļoti draudzīgi. Sākumā cilvēks no Portugāles vai Spānijas var padomāt, ka latvieši ir rezervēti, jo šajās valstīs, kad satiec kādu pirmo reizi, sniedz divus skūpstus, un Latvijā jūs dodat rokasspiedienu, bet tā ir tikai kultūras lieta.”

Interesanti, ka Marta pozitīvi vērtē latviešu prasmi runāt krievu valodā, jo tādējādi viņai bijusi iespēja papildus latviešu valodai apgūt arī krievu valodu.

Savu brīvo laiku jauniete pavada spēlējot ģitāru, djambe (bungas) un tieši tagad mēģina ko vairāk saprast par dīdžejošanu: ”Būtībā mani lielā mērā interesē šovu pasaule.” Kā interesantu un neparastu notikumu viņa min arī sēņošanu. Par saviem potenciālajiem ieguvumiem viņa saka: ”Es ceru, ka, braucot uz Portugāli, mana soma būs pilna ar zināšanām, lielisku pieredzi un draugiem.” Tiem, kas arī vēlas izmēģināt brīvprātīgo darbu, viņa saka: “Brauciet! Ko jūs gaidāt?” Tā esot lieliska iespēja izaugsmei. Atlīdzība, ko saņem, ir daudz vairāk vērta nekā nauda. ”Šī EBD programma ir lielisks darbs sevis izglītošanai, domāt par to, ko vēlaties darīt savā dzīvē, un tā ir lieta, ko varat vienkārši darīt reizi savā dzīvē!”

Nejaušība vai liktenis?

Natālija Mariča ir 24 gadus veca jauniete no Serbijas. Pirms atbraukšanas uz šejieni, viņa studēja mediju menedžmentu un darbojās kā brīvprātīgā vairākās vietējās nevalstiskās organizācijās. ”Jokojot es saku, ka neizvēlējos Latviju, tā izvēlējās mani. Es nepieteicos šim projektam. Kāda meitene no manas pilsētas pieteicās, bet mēnesi pirms braukšanas atteicās. Mana nosūtītājorganizācija zināja, ka es biju ieinteresēta piedalīties Eiropas brīvprātīgajā darbā un zvanīja man, un jautāja, vai es būtu ar mieru iesaistīties, un es piekritu. Es esmu šeit gandrīz četrus mēnešus un pavadīšu vēl astoņus.”

Viņa labprāt dalās savos iespaidos par Latviju: ”Pirmā lieta, ko es domāju, bija ”cik lieliska daba!”. Garajā braucienā no Rīgas uz Liepāju es domāju, ka mans pulkstenis ir apstājies, jo vēl joprojām bija dienas gaisma, lai gan bija desmit vakarā. Tā kā es nebiju gatava tik garām dienām, tad mans pirmais iespaids par Latviju bija, ka tā ir zeme, kur vienmēr spīd saule. Protams, kāds man tūlīt teica: ”Tev tas pietrūks ziemā”, bet tas neko nemaina. Es nepārtraukti atklāju jaunas lietas un gandrīz katru nedēļu mani iespaidi mainās. Šī ir valsts ar tik daudzām atklāsmēm!”

Vaicāta par valodas mācīšanos, viņa atbild: ”Mācīties jaunu valodu vienmēr ir izaicinājums. Latviešu valoda ir ļoti kompleksa, bet serbu valodā ir tā pati loģika, gandrīz tie paši gramatikas likumi. Latviešu valoda man šķiet tuvāka serbu valodai, nekā angļu vai vācu. Tomēr manas runas prasmes vēl ir nabadzīgas. Es komunicēju tikai ar dažām frāzēm, bet es ceru tās uzlabot. Šovasar biju vairākos festivālos un piedalījos dažās ekoloģiskās akcijās. Es bieži apmeklēju koncertus un piedalos dažādu pasākumu organizēšanā. Līdz ar to es vairs nesekoju tam, kas ir mans brīvais laiks un kas ir darba laiks.  Es domāju, ka tas ir labi, jo tu vari būt aktīvists tikai dažas stundas dienā un dažas dienas nedēļā. Lielākoties aktivitātes, par kurām es atbildu, nav kā obligāti pienākumi. Tas ir kaut kas tāds, kas sakrīt ar manām interesēm un es labprāt to daru. Es arī esmu gana apceļojusi Latviju. Un, lai kas arī notiktu, es vienmēr jūtos kā brīvdienās.”

Latviešos serbieti visvairāk pārsteigusi brīvības sajūta,  saikne ar dabu,  tradīciju ievērošana: ”Es salīdzinu Latviju ar Serbiju un latviešu attieksme pret šīm lietām ir patiešām īpaša un baudāma. Jums ir skaista daba! Flora neatšķiras tik ļoti no mana reģiona, no kurienes nāku.  Bet es šeit redzu lielāku mazo sugu daudzveidību. Es esmu absolūti iemīlējusies Latvijas mežos, kur zeme noklāta ar sūnām. Šeit es to redzēju pirmo reizi.”

Viņas ieteikums par brīvprātīgo darbu skan šādi: ”Es ieteiktu darīt to uzreiz. Kad esi brīvprātīgais, tu dari kaut ko nozīmīgu, kaut ko, kas tev piešķir jēgu. Tu arī esi starp fantastiski pozitīviem cilvēkiem. Šī gaisotne baro dvēseli. Ja kāds vēlas izmēģināt EBD, es ieteiktu izvēlēties savu projektu un organizāciju. Man ir paveicies šajā projektā, kas visu laiku mani iesaista, un organizācijas cilvēki ir kā ģimene, taču esmu satikusi citus brīvprātīgos, kas sagaida tikai jaunas iniciatīvas no viņiem un viņi jūtas apmulsuši. Lai arī kā, šī pieredze ir noteikti tāda, ko es ieteiktu.”