Daudziem jauniešiem vasaras darbs ir skolas brīvlaika neatņemama sastāvdaļa. Diemžēl pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums, tomēr paši neatlaidīgākie pie kāda darbiņa vienmēr var tikt. Turklāt drosmīgākie jaunieši izvēlas meklēt darbu arī ārpus Latvijas. “Kaktuss” noskaidroja, kāda ir jauniešu pieredze un ko viņi domā par darbu šeit un ārzemēs. Laura Lapiņa šovasar darbu atradusi ar “Nodarbinātības projektu” starpniecību. Un viņai divas nedēļas bija jāstrādā 15.vidusskolā un divas – Karostas pamatskolā.

“Dabūt darbu nebija īpaši grūti, jo rindā biju viena no pirmajām,” viņa stāsta. Neesot interesējusies par iespējām strādāt ārpus Latvijas, lai gan zinot, ka šāda iespēja jauniešiem ir. “Ja būtu jāizvēlas, vai strādāt tepat Latvijā, vai meklēt vasaras darba iespējas ārzemēs, es droši vien skatītos, kur labākas iespējas nopelnīt. Taču pat tad, ja rastos iespēja strādāt ārzemēs, es diez vai uzreiz kur skrietu, jo man tas šķiet arī nedrošāk, ja vien darbs nav sarunāts caur kādu paziņu, pie kura arī varētu apmesties,” viņa prāto.

Jauniete nav gatava braukt un meklēt vasaras darbu ārzemēs uz dullo, jo taču zināmi neskaitāmi gadījumi, kad cilvēki aizbrauc un paliek uz ielas. “Ja strādā pirmo reizi, tad, man šķiet, to vajag darīt tepat, jo ir vieglāk saprast visu, kas notiek, ko no tevis prasa. Un, ja kaut kas noiet greizi, vienmēr vari lūgt palīdzību draugiem un vecākiem.

Laura uzskata – vasaras darbs skolēniem iemāca to, ka naudiņa nemaz tik viegli nenāk. Tas iemāca uzcītību un, pats galvenais, dod pieredzi, kas dzīvē ir ļoti svarīga. Viņa vēl īsti nav izlēmusi, ko iegādāsies par nopelnīto naudu, lai gan ieceres esot vairākas. “Diemžēl visam naudas nepietiks,” piebilst Laura.

Līga Anškēvica ar nožēlu stāsta, ka šovasar nekur nestrādā, bet ar prieku atceras pagājušo vasaru, kad strādājusi “Liepājas maizniekā”. “Toreiz interesējos par darbu Nodarbinātības valsts aģentūrā, taču diemžēl neko nedabūju. Vēlāk darbu izdevās sameklēt caur paziņām,” Līga stāsta. Tas nav nācies viegli, jo nekādu oficiālu piedāvājumu nav bijis. “Nejauši satiku kādu paziņu un sūdzējos, ka nevaru atrast sev nevienu darbiņu vasarai, un viņa man tūlīt piedāvāja darbu “Liepājas maiznieka” konditorejas cehā. Paveicās,” Līga atceras.

Šogad viņa pati meklējusi darbu “Liepājas maziniekā”, bet tur pateikuši, ka jauniešus darbā neņems. Arī neko citu piemērotu sev nav atradusi. “Dabūt darbu vasarā nav viegli, jo gribētāju ir ļoti daudz, bet piedāvājumu maz,” saka Līga. Bet strādāt jauniešiem esot svarīgi, jo vasaras darbs iemāca atbildību un sagatavo lielajai dzīvei, uzskatāmi parādot to, ka nopelnīt naudu nemaz nav tik viegli. Līga apspriedusi arī iespēju strādāt vasarā ārzemēs, tomēr viņai tas nešķiet droši, turklāt arī piedāvājumi lielākoties esot lauksaimniecības nozarēs, kas meiteni nevilina. Tāpat šķērslis varētu būt nepietiekamas valodas zināšanas. “Protams, tā ir arī jauna pieredze, tomēr es ļoti uztrauktos, jo nevar jau zināt, kas un kā,” Līga saka. Kas nekaišot tepat Liepājā, kad nav jādomā, kur dzīvot un ko ēst. Nopelnīto naudu Līga atdevusi mammai, lai lieki netērējas. Tā varot sakrāt lielāku summu un nopirkt patiešām ko vērtīgu. 

Šovasar bez darba iespējām palicis arī Mārtiņš Švānbergs, kas divas iepriekšējās vasaras strādājis un arī šogad Nodarbinātības valsts aģentūrās meklējis darbu. “2006.gada vasarā strādāju “Liepājas papīrā”, bet pērn – atpūtas namā “Vērbeļnieki” Pērkonē,” viņš pavēsta. “Liepājas papīrā” klājies vieglāk nekā “Vērbeļniekos”, bet tas esot veiksmes jautājumus – kādā darbavietā jaunietis nokļūst. “Vienā vietā priekšnieks ir pielaidīgāks pret jauniešiem un, ja vajag, palaiž ātrāk mājās, citur uzskaita katru darba minūti un prasa paveikt darbu ātri un maksimāli kvalitatīvi, lai gan atalgojums tāpēc nemainās,” saka Mārtiņš.

Tiesa gan, šādas situācijas arī pašiem jauniešiem iemāca saprast naudas vērtību. Puisim pašam ir plāns nopelnītās naudas tērēšanai, taču viņš to neatklāj. Par darba iespējām ārpus Latvijas Mārtiņš nav interesējies, jo pieļauj, ka dotos prom tikai tad, ja ārzemēs būtu drošs mājoklis, kur apmesties, piemēram, pie radiem. 

Dairai Šteinbergai ir jau ceturtais gads pēc kārtas, kad viņa vasarā strādā. “Līdz šim esmu darbu dabūjusi ar pazīšanos, tāpat arī šogad, kad divarpus nedēļas strādāju tēta darbavietā – Liepājas Labiekārtošanas sabiedrībā. Lai gan iekārtojusies ar pazīšanos, Dairas ikdiena nav pagājusi bezdarbībā. “Patiesībā darbs nebija nekāds vieglais, tieši otrādi – mājās pārnākot, negribējās nekā cita kā vien kārtīgu atpūtu un mieru. Dienu no dienas mums vajadzēja grābt un ravēt, ziņkārīgu garāmgājēju skatienu pavadītām. Reizēm pat šķita  – vai tad tiešām cilvēki nav redzējuši, kā kāds strādā, ja tik ļoti jābrīnās? Tagad, kad darbs beidzies, jūtos gandarīta un lepna par padarīto,” saka Daira. Viņai bijis svarīgi nopelnīt sev pašai naudu dažādiem sarīkojumiem, ceļojumiem un piedzīvojumiem.

Daira domā, ka strādāšana vasarā jauniešus norūda, jo liek apzināties, ka tad, kad pašam būs par sevi jāgādā, nauda nekritīs no gaisa – tā būs jānopelna, un ne vienmēr tas būs viegli, kā izskatās no malas. “Iespējams arī, ka, vasarā strādājot, kāds atradīs tādu darbu, kas būs īstais mūža aicinājums,” gudro meitene. Viņa stāsta, ka daudzi jaunieši vasarā brauc strādāt uz ārzemēm. “Kaut arī zinu, ka tas palīdz attīstīt svešvalodu zināšanas, ļauj izbaudīt jaunu kultūru un gūt citādāku pieredzi, man ir labi tepat Latvijā, un es negribu braukt strādāt kur citur. Arī šeit ir tik daudz dažādu nozaru un darbu, ko iepazīt. Taču, ja es dotos uz ārzemēm, tad tikai kādā vasaras ceļojumā,” viņa nosaka. 

Gints Atstājs pērn divus mēnešus strādājis Īrijā – kompānijā “McDonald’s” un nopelnīto naudu iztērējis, lai iegādātos drēbes, vēl kādas nepieciešamas lietas, kā arī šo to tērējis izklaidei. “Man bija jācep hamburgeri, un arī pats tos varēju ēst. Kā novēroju, paši īri ir lieli ēdāji un tāpēc arī diezgan apaļīgi. Viņi firmu “McDonald’s” apmeklē bieži, varētu pat teikt, ka viens cilvēks ienāk paēst kādas 3 līdz 4 reizes dienā,” stāsta puisis. Darbu viņš atradis ar paziņu starpniecību, pie kuriem arī apmeties. Ja šādu iespēju nebūtu, diez vai meklētu iespējas strādāt ārzemēs, lai gan ievērojamā atšķirība atalgojumā ir pietiekams iemesls, lai pacenstos. Gints novērojis, ka daudzi jaunieši Latvijā negrib strādāt tieši tāpēc, ka viņiem maksā ļoti maz. 

Bet Ojārs Livčāns strādājis Norvēģijā, kur dzīvo viņa vecāki. “Es dzīvoju Latvijā un vasarā braucu pie viņiem ciemos, tad pie reizes arī pastrādāju,” pastāsta jaunietis. “Strādāju autoservisā-autoveikalā “TrųnderMaskin” un palīdzēju visur, kur vien vajadzēja, piemēram, mazgāju mašīnas, tīrīju garāžu, palīdzēju veikt inventarizāciju veikalā, novietoju mašīnas stāvvietā, pārvietoju noliktavā detaļas, palīdzēju arī remontēt automašīnas. Par savu darbu pelnīju 50 Norvēģijas kronu stundā,” stāsta Ojārs.

Viņš uzskata, ka jauniešiem noteikti jācenšas vasarā tikt kādā darbā, jo tā var gūt ļoti labu pieredzi un iemācīties daudz jauna. Un nav nekādas atšķirības, vai izvēlas strādāt Latvijā vai ārzemēs, jo, ja vien ļoti grib, arī Latvijā var gūt nepieciešamo pieredzi daudzās jomās. “Mūsdienās gan visi grib ātri nopelnīt, neko nedarot, bet tas nekam neder. Vajag strādāt ar atvērtu prātu un mācīties no kļūdām, un tad jau arī nav nozīme, vai tu strādā Latvijā vai kaut kur citur,” saka Ojārs. Viņš piekrīt, ka atšķirība noteikti būs atalgojumā, taču tur nu katram pašam jāizšķir, vai braukt uz ārzemēm un pelnīt vairāk, taču rēķinoties arī ar zināmām grūtībām, vai palikt tepat mājās un strādāt par mazāku algu. 

Artis Filips Armalis pašlaik neatrodas Latvijā, jo jau gandrīz mēnesi strādā par atrakciju operatoru Anglijā, atrakciju un izklaides parkā “Paultons park”. “Darbs nav grūts, bet atbildīgs,” puisis smejoties stāsta. Viņa galvenais mērķis, dodoties uz darbu Anglijā, bija uzlabot savu angļu valodas prasmi, jo labākais veids, kā to izdarīt, ir kontaktēties ar dažādiem angliski runājošiem cilvēkiem. “Pirms pāris mēnešiem izpildīju pieteikumu anketu, un, kad ierados te, uzreiz devos uz darba interviju,” atceras Artis Filips. Viņš saka, ka tā ir ļoti nopietna padarīšana un viņam palaimējies, jo Anglijā viņam ir draugi un, iespējams, arī tas daļēji palīdzējis tikt pie iecerētā darba. “Kā teica tagadējie darbabiedri, man paveicies, ka dabūju darbu šajā laikā,” nosaka puisis. Lielākā daļa personāla atrakciju parkā ir studenti, tāpēc garlaicīgi neesot.

Artis Filips Anglijā strādās līdz augusta vidum un jau mēneša beigās viņam sagādāta aviobiļete mājupceļam. “Nopelnīto naudu tērēšu dažādu vēlmju un vajadzību apmierināšanai, bet esmu iecerējis arī nedaudz paceļot pa salu un apskatīt ievērojamākās vietas. Aizlaidīšu arī uz kādu futbola kluba “Chelsea” maču,” viņš stāsta.

Puisis uzskata, ka darbs ārzemēs, tāpat kā ceļošana, dod plašāku redzējumu, kas notiek pasaulē. Viņš ir pārliecināts, ka pavisam noteikti uzlabos ne tikai savas valodas, bet arī saskarsmes un komunikācijas iemaņas, jo nāksies pierast pie pavisam atšķirīgas kultūras. “Es gan pats sevi uzskatu par kosmopolītu, tādēļ vienlīdz labi jūtos, dzīvojot un strādājot gan Latvijā, gan ārpus tās,” piebilst Artis Filips.        

Inga Dzērve, Daira Šteinberga,
“Kurzemes Vārds” 

Foto no personīgā arhīva

Līga Anškēvica pērn strādājusi “Liepājas maizniekā” un tagad uz šā uzņēmuma ražojumiem skatās ar citām acīm.

Artis Filips Armalis jau guvis arī atrakciju operatora pieredzi atrakciju un izklaides parkā “Paultons park” Anglijā.