“Tu vari iedomāties! Šorīt, nākot uz darbu, es atkal…” Un šim ievadam seko aptuveni pusstundu garš stāstījums par piedzīvot. Notikums līdzinās nelielai katastrofai. Un, nākamajā rītā satikts, šis cilvēks atkal steidz izstāstīt vakar vakarā notikušo – pavisam neticamu gadījumu. Gan jau mēs katrs zinām kādu tamlīdzīgu paziņu, par kuru droši var teikt: tas ir cilvēks-katastrofa. 

Redakcija arī zina dažus tādus un lūdza psihoterapeiti Ingūnu Romāni mazliet atklāt šā noslēpuma aizkulises – kāpēc vieniem cilvēkiem katrs notikums izvēršas par veselu sirdi kutinošu piedzīvojumu, bet citiem šķiet, ka dzīve plūst tik rāmi, ka nekas to nespēj saviļņot, lai gan arī šis cilvēks dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

Briesmas uzglūn ik uz soļa

Uz meitas jautājumu, kā klājas, Anita atbild pēc diezgan ilgas pauzes. “Mammu, kas slikts ir noticis?” meita jau satrūkstas. “Nē, nē, jau viss ir labi, bet varēja būt arī citādāk,” māte daudznozīmīgi novelk, bet neko tuvāk nepaskaidro. Šo intonāciju meita labi pazīst – tūlīt sāksies! Un tā arī notiek – vakar atkal esot satikusi kaimiņu, kurš kārtējo reizi bijis iedzēris un agresīvā noskaņojumā. Viņa gan mēģinājusi runāt pa labam, bet viņš neklausījies – atkal sākusies vecā dziesma, ka kaimiņiene tāda vai tāda un ka vienreiz tā lieta būs jāizbeidz. Un sekoja vesels traģisks stāsts par briesmīgo kaimiņu.

Citā dienā līdzīgs stāsts ķēra radinieces dēlu, un kārta pienāca arī kolēģiem. Kur vien māte parādījās, pilnīgi noteikti notika kaut kas traks, nu kaut kas TĀDS! Tāpēc meita, jau padzirdot mātes daudznozīmīgo intonāciju, ka beigu beigās jau viss bijis labi, bet… – gandrīz vai sastinga. Tik ļoti viņa ir nogurusi no mātes ikdienišķajām katastrofām. 

Ieraugot, ka zvanītājs atkal ir Valdis, priekšnieks sākumā nemaz necēla klausuli, zinot, ka tūlīt būs stāsts par to, ka viņš šorīt kādu pusstundiņu nokavēsies, jo… Taču, kad zvanīšana nerimās, viņš tomēr atbildēja un nebija kļūdījies – Valdis jau esot bijis ceļā uz darbu, kad pēkšņi sadumpojusies mašīna. Labi, ka varējis vēl aizvilkties līdz servisam – tagad meistari lauzot galvas un nevarot saprast, kas spēkratam noticis. Un seko detalizēts stāstījums, kas tur varētu būt. Kad Valdis pēc stundiņas ierodas darbā, uz kolēģu jautājumiem, kas tad īsti autiņam lēcies un vai meistari ko noskaidrojuši, viņš izvairīgi atmet ar roku – ko tur daudz var noskaidrot tādai vecai mašīnai! Bet patiesībā Valda stāsti par mašīnu un likstām, kas gadās, gan no rīta steidzoties uz darbu, gan vakarā atgriežoties mājās, jau ir tik pierasti, ka neviens tos īsti par pilnu vairs neņem – zina: ja zvana Valdis un ja viņš nav tur, kur viņu gaida, tad ir pavisam skaidrs, ka atkal notikusi kāda katastrofa.

Inta sparīgi devās pa ielu un gandrīz vai uzskrēja virsū savai draudzenei Diānai. “Ak, Dievs, cik labi, ka es tevi satiku!” Inta priekā iesaucās. “Tieši pašlaik domāju, ka man tev jāpiezvana un jāpastāsta…” Diānai bija skaidrs – tas noteikti būs kaut kas saistībā ar draudzenes privāto dzīvi. Jo tā Intai bija viena vienīga katastrofa. Ja viņai bija kāds draugs – gāja vētraini: kaislīgas mīlas brīži mijās ar enerģiskiem strīdiem, un miera un līdzsvara mirkļu nemaz nebija. Ja drauga nebija, tad noteikti draudzenei kāds noplūdināja dzīvokli, kāds vēlu vakarā bija klauvējis pie durvīm vai naktī bija ieslēgusies automašīnas signalizācija – kāds taču pilnīgi noteikti to gribējis nozagt! Ja nu tomēr kāds miera mirklis starp stāvokļiem “ir draugs” un “nav drauga” iestājās, tad noteikti kaut kas pilnīgi neticams bija noticis viņas māsai, mammai vai darbā gājis kā pa pilnīgu elli. Vārdu sakot, Intas dzīve bija īsta katastrofa.

Vajadzīga drošības sajūta

“Nenoliedzami, ka šādi cilvēki ir un iemesli, kāpēc viņi ir tieši tādi, kāpēc ar viņiem vienmēr notiek kādas katastrofas vai kāpēc viņi šo pasauli tā uztver, ir dažādi,” skaidro Ingūna Romāne. “Viens no iemesliem – šie cilvēki nav mierā un harmonijā paši ar sevi, dažādu iemeslu dēļ viņiem ir iekšēja spriedze, kas izpaužas saasinātā pasaules uztverē. Jo pasaule ir tāda, kāda tā ir, un tikai no mums katra paša ir atkarīgs, kā mēs to uztveram – ja esam dusmīgi, uz ielas vairāk redzam nomāktos un dusmīgos cilvēkus, ja esam priecīgi un laimīgi, mums šķiet, ka pa ielu iet smaidīgi cilvēki, un tamlīdzīgi. Tikpat labi šie cilvēki, iespējams, cieš no uzmanības trūkuma.

Viena lieta, ka viņi paši ir nemitīgā spriedzē, bet pavisam cita – viņi ar savu pārspīlēto pasaules uztveri arī manipulē ar citiem. Un ir diezgan grūti, ja šāds cilvēks-katastrofa ir draugs, ģimenes loceklis, kolēģis vai radinieks, jo kuram tad ir viegli atrasties kopā ar mūžīgi uzvilktu cilvēku? Tāpēc katram pašam arī jāizvēlas, cik daudz viņš ir gatavs kontaktēties ar šo cilvēku. No psihoterapeitiskā viedokļa raugoties, vēl var runāt arī par to, kādas dziļākas attiecības un problēmas ir starp šiem cilvēkiem.

Manuprāt, cilvēkiem, pirms viņi vaino visu pasauli, kas, viņuprāt, ir viena vienīga katastrofa, būtu svarīgi paskatīties pašiem uz sevi, uz savām darbībām un mēģināt saprast, kāpēc tā notiek. Bet skaidrs ir arī tas, ka tādu cilvēku skaitam, kas saasināti uztver apkārt notiekošo, ir tendence palielināties. Un tajā ir vainojami arī sociāli ekonomiskie apstākļi, kas diemžēl pašlaik neuzlabojas. Sociālā nedrošība palielina spriedzi cilvēkos, un tā izpaužas arī kā saasināta apkārtējo notikumu uztvere. Mums katram ir svarīga drošības sajūta, kas šo spriedzi mazina, un tā tad arī jāmeklē.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”