Tradīcijas bērnus saliedē, stiprina savstarpējo draudzību – secinājuši treneri, ieviešot vai piekopjot kopā ar saviem audzēkņiem kādu paražu vai rituālu. Treniņi ir viena lieta, bet tas, kas notiek ārpus sporta nodarbībām, ir pavisam kas cits.

“Čipsu ballīte” sezonas noslēgumā

Vieglatlētikas treneres Daigas Stumbres audzēkņiem jau 11 gadus notiek “Čipsu ballīte” – vienīgā diena, kad tiek atļauta neveselīga pārtika, tai skaitā čipsi un kola. Ideja par “Čipsu ballīti” radusies, kad gribējies saorganizēt kaut ko, kas saliedētu audzēkņus.

“Pamatdoma ir pabūt visiem kopā, vairāk kā tāda izklaide. Tajā vakarā mēs spēlējam spēles, stāstām spoku stāstus, skrienam stafetes.

Var drusku citādāk iepazīt bērnus – kā viņi aiz sevis savāc lietas, kā prot ar citiem sadarboties. Mazie no lielajiem mācās, kā, piemēram, tomātus sagriezt, kā vienā lielā pannā pankūkas izcept,” stāsta D. Stumbre.

“Bērni, protams, grib čipsus ēst un kolu dzert arī ikdienā, bet es saku “nē”,” savu nostāju pauž trenere. Viņa gan arī apzinās, ka šo noteikumu kāds noteikti neievēro un pa kluso pārkāpj. “Stāstu, ka tādos dzērienos kā kola un tai līdzīgos ir ļoti daudz cukura. Un čipsi ir apmāns. Tu ēd, liekas, esi paēdis, bet nekas veselīgs tas nav. Mācu ēst siltas zupas, makaronus, dārzeņus, kotletes.” Trenere uzsver, ka ir ļoti svarīgi, ko par veselīgu ēšanu māca un skaidro ģimenē: “Pašiem ir jārāda piemērs.”

Sporta spēļu skolai ir nerakstīts likums, ka, braucot uz sacensībām vai nometnēm, ar čipsiem un saldinātajiem dzērieniem autobusā kāpt nedrīkst, un tie nav atļauti arī sacensību un nometņu laikā. Taču vienu reizi gadā, “Čipsenē“, ar treneres atļauju bērni var ēst visu, ko kāro. Parasti “Čipsu ballīte” ir augusta sākumā, kad sezona beigusies. Pulcēšanās notiek lauku īpašumā pie kāda no audzēkņiem, kurš labprātīgi pieteicies uzņemt kuplo viesu pulku. “Galvenais, lai ir pļava un sirsniņbūdiņa,” D. Stumbre skaidro ballītes sarīkošanas kritērijus. “Čipsene” norisinās divas dienas, un nakšņo bērni līdzpaņemtajās teltīs. Gadījies, ka sapulcējas pat 40–50 cilvēku.

Sākuma gados ballīte notikusi tikai vienu dienu, bet tad parādījies priekšlikums to izvērst divu dienu garumā ar nakšņošanu, un D. Stumbre sapratusi, ka tā audzēkņi vairāk saliedējas un sadraudzējas, iepazīst cits citu.

No tās reizes kopīgās tikšanās ilgst divas dienas. “Nu jau tas ir obligāts pasākums, kas jārīko, ko gaida,” trenere secina un priecājas, kad pievienoties izlemj arī bijušie audzēkņi, kuri jau devušies savā dzīvē. “Sēžam pie ugunskura, runājamies, Viņi pastāsta, kā kuram iet, ko dara,” D. Stumbre teic, ka savējos, stumbrēnus, vienmēr esot prieks satikt. “Izlaidumā ikreiz ir grūti. Sirds sāp, kad no bērniem jāatvadās. Es vienmēr viņus gaidu,” pavisam atklāta ir trenere.

“Pirms ballītes sarunājam, ko kurš pirks. Tajā vakarā, protams, galdā tiek celts arī normāls ēdiens – cepam pankūkas, desiņas, vārām plovu vai zupu, ko nu kuro reizi esam izdomājuši, jo ir bērni, kas tos čipsus nemaz neēd,” skaidro D. Stumbre. Viņa ir novērojusi, ka, lai arī tiek sanesta vesela kaudze neveselīgo našķu, bērniem nemaz tik ļoti tos negribas, Ja kāda mamma ir kaut ko izcepusi ciemkukulim, bērni to novērtē pat augstāk par veikalā pirktajiem cepumiem un noēd pirmo.

D. Stumbre saviem audzēkņiem ieviesusi arī tradīciju tikties ap Ziemassvētku laiku: “Mums ir pirts. Pasākumā cits citu apdāvinām, rīkojam loteriju, skaitām dzejolīšus. Bet nu galvenā, protams, ir “Čipsene”.

Panākumus nosvin ar našķīšiem

Liepājas Futbola skolas audzēkņi ir iemanījušies ar kādu gardumiņu nosvinēt teju jebko – dzimšanas dienu, iekļūšanu sastāvā, skolā nopelnītu desmitnieku, brālīša piedzimšanu utt. “Liepājas” dublieru komandas galvenais treneris Oskars Kļava stāsta, ka šī tradīcija ir jau sena:

“Tā nākusi no mūsu vecākajiem kolēģiem. Jau padomju laikos uz svētkiem kāds kaut ko atnesa – konfektes vai ko citu.”

Tradīciju ievērojot arī sporta skolas futbolistu komandas, jo treneri, kas tai savulaik paši izgājuši cauri, to nodod tālāk saviem audzēkņiem.

Šai tradīcijai ir ne tikai praktiskā puse, kad pēc kārtīga treniņa bērniem prasās uzņemt ogļhidrātus, bet tādā veidā spēlētājs pauž arī savu attieksmi pret komandu. “Tā būtībā ir tava otrā vai trešā ģimene. Mūzika, māksla vai sports – katram bērnam ārpusskolas ģimene var būt cita, bet būtībā, savos svētkos atnesot kūku vai konfektes, tu parādi, cik nopietni attiecies pret cilvēkiem, ar kuriem kopā trenējies vai mācies.” O. Kļava to sauc arī par komandas saliedēšanas rituālu: “Ir, protams, tādi, kas neko nekad neatnes, lai gan finansiāli var to atļauties, un tas nepaslīd garām arī komandas biedriem.”

Esot mēneši, kad kūkas, konfektes un citi našķi parādās teju katru otro dienu, jo sakrīt daudz atzīmējamu svētku vai panākumu. Tukšāks periods esot ziemā un vasarā.

“Nav tik traki, resni nepaliksim,” smaidot teic O. Kļava un piebilst, ka treniņu laikā bērni kārtīgi strādā, tāpēc kāds saldumiņš pēc tam par skādi nenāk.

Treneris Kļava ievērojis, ka spēlētāji pat speciāli meklē ieganstus, lai tikai kādam būtu jāatnes kārtējais gardumiņš. “Tāpēc našķi ir ne vien dzimšanas dienās, bet par godu jebkam, pat dažādiem sīkumiem.” Šie noteikumi, protams, ir jāievēro arī trenerim.

Esot tādi futbolisti, kuri dienu pirms komandas biedru cienāšanas paši gatavo saldumus. “Acīmredzot viņam tas liekas svarīgi. Taču citi būtībā to nepamana, galvenais, ka pēc treniņa ir saldumiņš, ko apēst,” saka treneris.

Vecāki pret bērniem

Jau vairāk nekā 10 gadus hokejā ir tradīcija reizi gadā organizēt maču starp vecākiem un bērniem. Vecāki uzvelk ekipējumu un dodas cīņā. “Apspēlēt savu tēti – nu, kur vēl lielāks prieks!” novērojis Liepājas Sporta spēļu skolas hokeja treneris Guntis Pujāts. “Protams, šajos mačos lielākoties uzvar bērni, jo nav jau uzdevums viņus apspēlēt. Spēle notiek tādā smieklu, humora atmosfērā, tas ir kopā labi pavadīts laiks.”

Lielāka spēkošanās sanākot, ja piedalās tēti, kuri spēlē amatieru līmenī. Ir arī mammas, kas notiekošo ne tikai vēro no malas, bet arī pašas dodas uz ledus.

Ja kādam ekipējuma nav, nepieciešamais tiek aizlienēts no vecāko puišu komandām.

G. Pujāts apliecina, ka vecāku un bērnu mačs tiek rīkots principā visām LSSS hokeja komandām. Tiesnešu lomās iejūtoties treneri, bet, ja mačam pietrūkst vecāku, tad viņi dodoties arī laukumā trūkstošo tētu vai mammu vietā.

Guntis Pujāts norāda, ka, lai atpūstos no stingrā režīma un treniņiem, hokejisti uzspēlē arī peintbolu, boulingu, aiziet uz kino utt. Šādas aktivitātes vajadzīgas kolektīva stiprināšanai: “Lai čaļi cits citu vairāk iepazīst. Maiņas biedriem ir jābūt kā labākajiem draugiem, lai viens otram var palīdzēt. Ja viens kļūdās, tad pārējie četri palīdz un izglābj situāciju. Ja puiši draudzējas arī ārpus laukuma, to uzreiz var redzēt spēlē. Ja satiekas tikai stundu dienā, tad viņiem nav vajadzīgā kontakta.”

Savukārt bērnu un vecāku spēles mērķis nav tikai komandas saliedēšana, jo turēšanās kopā vairāku gadu garumā un ārpussporta aktivitātes tāpat saliedē kolektīvu, arī vecāki cits citu pazīst. Šādas spēles galvenā ideja ir kopā ar bērniem atpūsties. Tēti spēlē, bet mammas fano. Šī arī ir tā reize, kad vecāki var parādīt, ko paši māk, un novērtēt, cik patiesībā grūts ir bērnu izvēlētais sporta veids.