Nākamās nedēļas nogalē būs svētki aktieriem, režisoriem un citiem teātra ļaudīm, jo tad atzīmēs Starptautisko teātra dienu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, redakcija aicināja trīs Liepājas teātra aktierus pakavēties atmiņās un uzticēt mums, kuras ir viņu mīļākās lomas.

Viena aktrise, divas – Antonijas

Inese Jurjāne secina, ka viņai vismīļākās ir tās lomas, kas visgrūtāk nākušas, kas psiholoģiski bijušas vissarežģītākās un kas devušas iespēju sevī atrast ko jaunu. “Man mīļa ir Antonijas loma no “Skroderdienām Silmačos”. To esmu atveidojusi divas reizes, pirmo reizi tas bija 1992.gadā Arnolda Liniņa iestudējumā. Es biju jaunākā Antonija, kāda līdz tam iestudējumos bijusi. Tolaik man bija ap trīsdesmit, kas ir atbilstoši Blaumaņa radītās Antonijas vecumam.” Inese norāda, ka citu kolēģu izpildījumā Antonija parādīta kā barga, valdonīga kundze, taču patiesībā “Skroderdienas Silmačos” galvenā varone ir apņēmīga, mīloša sieviete, kurai mantiskās vērtības nebūt nav galvenās. Tādas ir arī abas Ineses spēlētās Antonijas.

Salīdzinot A.Liniņa un I.Lūša iestudējumu Antonijas, Inese atsauc atmiņā, ka abas sievietes ir atšķirīgi ģērbtas. Pēdējā iestudējumā Antonijai latviskais tērps ir stilizēts – garie svārki šūti no balināta džinsu auduma ar kniedīšu rakstu. Stāstot par apģērbiem, aktrise apgalvo, ka viņa vislabāk jūtas latviskos, no dabīga materiāla gatavotos tērpos – garos svārkos un baltā blūzītē. Tad esot sajūta, ka iedots zemes spēks. Taču lielākoties nākas vilkt sintētiska materiāla drēbes. Inese nenoliedz, ka viņai ir interesanti atveidot arī amerikānietes, krievietes un spānietes un ģērbties šīm tautām raksturīgos tērpos, kādus ikdienā, visticamāk, pati neuzvilks.

Inesei atmiņā palikusi arī pirms 22 gadiem Liepājas teātrī O.Krodera iestudētā izrāde “Vējiem līdzi”, kurā atveidojusi Melāniju. Viņa bija drānās, par kādām bērnībā sapņo katra meitene, – kuplā kleitā ar stīvinātu apakšsvārku. “Kleitu uzšuva no vairākām citām, un atšķirībā no Indras Briķes jeb Skārletas kleitas, man tā nokalpoja vairāk nekā 100 izrādes. Atceros, kā pirmo reizi ar to kleitu nostājos spoguļa priekšā un skatījos uz sevi. Sajūta bija īpaša, un radās pārliecība, ka kostīms ir ļoti atbilstošs Melānijas tēlam.”

Bet svarīgākas par tērpiem aktrisei ir apavi, kas vistiešākajā veidā palīdz lomai. “Antonijai kājās ir īstas ādas kurpes ar kārtīgu, stabilu papēdi, ar kurām kājās pārņem stabilitātes sajūta. Šīs kurpes jau savu laiku nokalpojušas, tās bijušās kājās vairākās izrādēs – gan “Kaupēnā” esmu dejojusi, gan brīvdabas iestudējumos apavi lietū mirkuši un saulē žuvuši.”

Un priekšplānā izvirzās jaunekļi mīlnieki

Uldis Stelmakers uz sarunu ar “Privāti” ierodas ar lapiņu rokā, kurā redzams saraksts ar izrādēm, kurās spēlējis. Aktieris neslēpj, ka, veroties šajā sarakstā, par kādu lomu bija jau piemirsis. Bet galvenās un mīļākās gan ir spilgti atmiņā. “Pirmkārt, mīļākas ir tās lomas, kas izdevušās, kas publikai gājušas pie sirds. Lai arī cik mēs būtu pieticīgi, tomēr aktieriem atzinība ir nepieciešama, tās dēļ vērts censties, iet uz skatuves.” Viņš, tāpat kā daudzi citi amata brāļi, pie mīļākajām var ierindot savu pirmo lomu. “Mana pirmā loma Liepājas un vispār profesionālajā teātrī bija 1982.gadā. Spēlēju tā saucamajā salona komēdijā. Izrādē “Mis Hobsa” atveidoju Džordžu Džesonu – kautrīgu iemīlējušos jaunekli. Tā loma bija atbilstoša tikko studijas beigušam aktierim,” atceras Uldis.

“Lomas, kas vairāk vai mazāk izdodas, lielākoties nākušas ar diezgan lielām ciešanām un sirdssāpēm. Bet pēc tam ir jo lielāks gandarījums, ja publikai tā patīk un to saprot,” stāsta aktieris. “Man pašam ļoti patika Žana Kokto lugas “Nejaukie vecāki” iestudējums, kurā biju Mišels – iemīlējies jauneklis. Tas bija Krodera iestudējums, kuram bija ļoti labs dramaturģiskais materiāls.” Šajā izrādē aktierim bija ļoti labi partneri – Aina Jaunzeme, Vera Šneidere, Indra Briķe un Juris Āboliņš.

Uldis spēlējis arī vairākās tā saucamajās tautas lugās. “Pirmā, kur man uzticēja lomu, bija Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēki” 1983.gadā. Arī tur vēl joprojām esmu jauneklis, kurš āzē Trīni. Jaņuks ir tāds latviski vitāls puisis, lauku zēns,” raksturo mākslinieks. Viņš jau grasās teikt, ka viņa atveidotie jaunekļi bijuši līdzīgi, tomēr pusvārdā apraujas – nē, nē, katram tomēr bijusi sava rakstura šķautne, savs dzīves ceļš. Atšķirīgs ir arī cits jauneklis – Pablo no izrādes “Trešais vārds”. Šī loma Uldim ir viena no vismīļākajām. “Pablo loma ir dziļi aptveroša, emocionāli spēcīga. Kā saka, ir, kur izspēlēties.”

Jautāts, vai arī pašu var pieskaitīt pie romantiskiem vīriešiem, aktieris klusi nosaka: “Laikam tādam ir gribējies būt.” Un pēc brīža seko piebilde: “Ir ļoti labi, ja aktieris dzīvē iziet dažādus posmus – gan romantiskos mīlētājus, gan raksturlomas, gan emocionāli dziļas un traģiskas lomas, gan komēdijas.”

“Privāti” painteresējās, vai viņam kā vīrietim ir svarīgi, kādās drēbēs dodas uz skatuves. “Protams, arī kostīmiem un aksesuāriem ir diezgan liela nozīme, bet man tas nav pirmšķirīgi.” Aktierim galvenais, lai tērps būtu ērts. Bieži vien tā neesot, jo taupības nolūkos apģērbu gatavo no sintētiskiem materiāliem, un tādēļ, esot pat neilgu laiku uz skatuves prožektoru gaismā, cilvēks ir cauri slapjš un grims lēnām sāk notecēt. Uldis norāda, ka nereti, pateicoties tieši tērpiem, kāda izrāde paliek atmiņā. Lielākoties tas saistīts ar kurioziem. Piemēram, aktieris Aldis Galanders, kurš izrādē “Pifa piedzīvojumi” atveidoja Pifu, noguruma dēļ kādā izbraukuma izrādē suņuka tērpu uzvilka otrādi. Publikai par prieku parādījās Pifs, kuram astīte kustējās priekšpusē. Savukārt citam Ulda kolēģim izrādē “Kastīliešu gods” bija piešķirti zābaki teju visas kājas garumā, kuru aizšņorēšana prasīja vismaz pusstundu. Pēc mēģinājuma saguris, aktieris uz izrādi tos uzvilka otrādi – labo kāju kreisā. Tā nu pirmo cēlienu viņš dabūjis pa skatuvi pārvietoties ar zābakiem, kuriem katrs purngals skatījās uz savu pusi. Savukārt, runājot par paša tērpiem, kas radījuši ķibeles, Uldis min dzelteno Elitas Patmalnieces veidoto kostīmu izrādei “Ezermaļu krokodils”. “Vasarā, kad esam izbraukumos, visi kukainīši domā, ka saules krāsas tērps ir īstā vieta, kur apmesties. Kukainīši to tā mēdz nosēst, ka dzelteno krāsu gandrīz cauri nevar redzēt,” smaidot stāsta aktieris.

Nav mīļāko tērpu, bet ir kleitas un kurpes

“Nemaz nevaru pateikt, kura man ir mīļākā loma. Vienreiz ir sliktāks garastāvoklis, un tad es domāju: šodien kaut kā netīk strādāt un nekas īsti nesanāk. Bet tad atkal ir tādas dienas, kad jebkas, ko dari, patīk un padodas un izrādes gaitā notiek kas neierasts, kādi pārsteigumi,” domīgi saka aktrise Anda Albuže, piebilstot, ka viņai laimējies ar lomu dažādību. “Es nevaru sūdzēties, ka būtu iestrēgusi vienā ampluā un netiktu no tā laukā.”

Mūsu saruna notiek telpā, kurā novietoti aktrises tērpi, kurpes un aksesuāri. Veroties uz tiem, Anda iestarpina: “Man drīzāk ir mīļākie kostīmi, kurpes, cimdi un parūkas.” Aktrise “Privāti” uzmanību vērš uz brūnām kurpēm, kas izskatās, kā atceļojušas no 17. vai 18.gadsimta. “Tiklīdz tās varu izmantot kādā izrādē, tā vienmēr tās izvēlos. Šīs kurpes bijušas visās kostīmizrādēs, kur esmu spēlējusi. Tagad tās man ir “Tēvocī Vaņā”. Kurpes man ir ērtas, neskatoties uz to, ka stipri par lielu. Pie normāla kostīma nevaru vilkt, varu tikai tad, ja ir gari svārki, kuri tās piesedz.” No kurienes kurpes nākušas, Anda nezina. “Droši vien kāds vienkārši tās atdevis teātrim,” piebilst aktrise. Bet ar šīm kurpēm stāsts par apaviem nebeidzas. Andai vēl ir citas mīļās kurpes, kuras pati neskaitāmas reizes lāpījusi un kurām šuvusi aiz vecuma paplīsušās vīles. “Šīs kurpes man tagad ir izrādē “Sargs”. Tās ir dejojamās kurpes. Man ļoti mīļas.”

Paceļot acis uz augšu, priekšā vīd kostīmi. Anda papurina pelēku, garu kleitu no izrādes “Tēvocis Vaņa”. “Man ļoti patīk šī ķeska, kas man ir mugurā “Vaņas” pašās beigās. Pat grūti pateikt, kāpēc. Tā ir no sintētiska auduma, kaut izskatās pēc vilnas drēbes. Tāds veca cilvēka tērps ar pazemināto vidukli un platām piedurknēm.”

Netālu no šīs kleitas dus lapsādas apkaklīte, ar kuru kaklā aktrise redzama izrādē “Sargs”. “Tā ir izgatavota no divām lapsām, aste pieder citai. Es tai lapsiņai kā dzīvai radībai uzreiz pieķēros. Man vispār kažokādas ir patīkamas. Lapsiņas ir tādas mīlīgas. Man nav aizspriedumu, ka nedrīkstētu valkāt īstas kažokādas,” teic aktrise.

“Man patīk, ja tērps ir bagātīgs un tāds fifīgs – to uzvelc mugurā un skaties, no kādiem sīkumiem tas veidots. Vienkāršie mani ne īpaši saista.” Aktrisei vienīgi žēl, ka visbiežāk tērpus pāršuj, pārveido un vienīgā liecība par to pirmatnējo skaistumu ir fotogrāfijas no izrādēm.

Protams, arī Andai gadījušās nebūšanas ar tērpiem, kas nebūt nav palīdzējušas tēlojumam. Piemēram, izrādē “Viss par sievietēm” Andas melnajai kleitai aizmugurē attaisījās rāvējslēdzējs un nācās visu izrādi spēlēt ar puspliku muguru.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Uldis Stelmakers pārāk lielu uzmanību skatuves tērpiem nepievērš. Bet skatītāji gan. Piemēram, par zeltītajā uzvalkā tērptā Kaljē kunga spēli izrādē “Blēzs” saņēmis no kādas žurnālistes komplimentu: “Spožs tērps, un spožs tēlojums.”

2006.gada iestudējumā “Skroderdienas Silmačos” Ineses Jurjānes Antonija ietērpta nevis tautiskos brunčos, bet džinsu svārkos.

Anda Albuže spēj sadzīvot ar jebkuru tērpu un aksesuāru, arī ar šo parūku.