Pašā vasaras viducī ielūkojamies veikalu plauktos, lai novērtētu četrus tepat Latvijā radītus un vienu britu salās tapušu ierakstu. Savs prieciņš lai tiek gan vietējās šlāgermūzikas cienītājiem, gan popmūzikas faniem, gan arī tiem, kas joprojām vēl mēdz priecāties par bītlu melodijām.

“re:public” albums “Atbrīvots” (“Platforma Records”)

“re:public” varētu būt viena no tām grupām, kurai pirmā hita spozme kļuvusi par būtisku klupšanas akmeni – jāpiekrīt viedoklim, ka “Strēlnieces” žilbinošie panākumi tā arī nav ļāvuši bez liekām pretenzijām uztvert pārējo grupas radīto mūziku. Līdz sava pirmā brīnumbērna popularitātei “re:public” diez vai kādreiz vēl pacelsies, bet, ja ir vēlēšanās baudīt nepretenciozu pašmāju poproku, tad “re:public” jaunākajam ierakstam nebūs ne vainas.

Albumā var atrast vairākus ausij tīkamus pavērsienus aranžējumos (kas ar laiku gan apnīk, jo atkārtojas), vairāk vai mazāk tradicionāli paredzamu liriku (par ikdienas nogurumu un mūsdienu vidusmēra cilvēka attiecību peripetijām un iespējām tās risināt, pārsvarā ar radikālu rīcību), kā arī visai vienmuļu muzikālo plūdumu, ko pa retam atsvaidzina kāds dzīvelīgāks izlēciens, piemēram, dziesma “Dari, ko liek”, radiostacijās jau atspēlētās “Piga tā” un “Tu mani kontrolē” (ja vari, iedomājies, ka klausies pirmo reizi, tas mazliet palīdz). Ne no kurienes sācies, albums tā arī aiziet nekurienē, noslēdzoties ar grupas nepiepildīto “Eirovīzijas” cerību “Home”. Labi, ka bukletā ir visu dziesmu vārdi – lai kā centos, lielāko daļu Jāņa Rībena dziedātā tā arī nespēju saprast. Var gadīties kā kādam manam draugam – dziesmā “Saule sāk aust” no albuma “Strēlniece” viņš …ir jāsit restots logs vietā bija saklausījis …ir jāsit resnos nost…

“Jumprava” – “Izredzētais” (“Platforma Records”)

Klajā nācis rokoperas “Izredzētais” ieraksts ar grupas “Jumprava” mūziku un Normunda Beļska libretu. Visticamāk, domāts tiem, kas noskatījušies šo darbu Dailes teātrī un vēlas saglabāt atmiņā tā muzikālo pusi, tādēļ, neredzējušam Valda Liepiņa iestudējumu un nezinot neko par šī darba konceptuālo pusi, noklausīties šo apjomīgo muzikālo darbu varētu būt visai sarežģīts uzdevums. “Izredzētais” ir Bībeles stāsts mūsdienu skatījumā par mīlestību un piedošanu; autori uzsver, ka stāsts par mums – gan šeit Latvijā, gan plašajā pasaulē. Albuma divos kompaktdiskos iekļautas 38 kompozīcijas, ko izpilda grupa “Jumprava” un Dailes teātra aktieri.

Atrauts no vizuāli iespaidīgā skatuves iestudējuma, muzikālais materiāls tā īsti nespēj dzīvot savu dzīvi – vien tik, cik atļauj katra klausītāja fantāzija un uzmanība, cenšoties izsekot līdzi sižetiskajam vēstījumam. Šoreiz runa ir tieši par vēstījumu kopumā, jo tradicionālus hitus, kādi rodami teju vai katrā lielas formas muzikālā darbā, “Izredzētais” nepiedāvā. Tas gan nenozīmē, ka rokoperā nav spilgtu dziedājumu. Bet kopumā ar muzikālo pusi viss ir kārtībā, vienīgi, ierakstu klausoties, dažbrīd stilizētajās instrumentālajās daļās apnicīgi nedzīvi izklausās sintētiskie ritmi un tembri. Pirms baudīt šo ierakstu, labāk tomēr noskatīties izrādi.

Jānis Narkevics – “Visu vai neko” (“Mikrofona ieraksti”)

Saldus rajona Ezeres pagastā dzimušā Jāņa Narkevica saites ar Liepāju ir gana ciešas – savulaik viņš bijis estrādes orķestra “Neptūns” solists. Arī albuma “Visu vai neko” tapšanā piepalīdzējuši daudzi liepājnieki.

Par muzikālā materiāla kvalitāti – iespēlēts un iedziedāts viss ir gana tīri un profesionāli, bet par saturu – nu nav šis ieraksts samērojams ar citām šī laika muzikālajām aktivitātēm, jo tam bija jātop pirms gadiem trīsdesmit. Bet nevienam cilvēkam nevar liegt izpausties, ja vien tas netraucē pārējiem, bet attiecībā uz mūziku viss ir vēl vienkāršāk: nepatīk – neklausies. Nešaubos, ka ne vienā vien saviesīgā vakarā šis albums vidējās paaudzes svinētājiem sagādās priecīgus brīžus un liks kungiem dāmas lūgt uz deju.

Normunds Rutulis un Slavenais Rīgas orķestris – “Magones zieds” (“Platforma Records”)

Šajā skaņu ripulī tikai trīs kompozīcijas radījis Normunda Rutuļa dziesmu rakstīšanas tradicionālais tandēms Raimonds Pauls un Guntars Račs. Laikam jau cenšoties distancēties no maestro atraduma birkas, dziedātājs arī pats ķēries pie komponēšanas, bet pārējos gabalus sacerējuši virkne autoru – Aivars Hermanis, Alnis Zaķis, Kristaps Krievkalns un citi. Tomēr dziedātāja pielūdzējām nevajadzēs satraukties – lielos vilcienos viss joprojām tiek lekts pa vecam un paviegli saldas mūzikas cienītājiem “Magones zieds” būs īsta zemeņoga, turklāt dažviet ar visnotaļ laikmetīgu piesitienu. Nekā oriģināla, bet šajā gadījumā diez vai kāds to no Rutuļa paģēr – savu misiju viņš pilda profesionāli, un par izpildījuma kvalitāti šeit nu nebūs jāsūdzas. Cita lieta, ka par gaumi nestrīdas.

Paul McCartney – “Memory Almost Full” (“Hear Music”)

Vienīgais no abiem dzīvajiem bītliem, kurš regulāri turpina rosīties tajā lauciņā, kurā sevi uz mūžu atrada pirms gandrīz 50 (!) gadiem, izdevis jaunu albumu jaunas ierakstu kompānijas paspārnē, atgādinot, ka tieši viņš savulaik stāvējis pie mūsdienu popmūzikas šūpuļa.

Albumu “Memory Almost Full” noteikti jānoklausās tiem, kas neko jēdzīgu no sera Pola nav dzirdējuši kopš 80.gadu beigām, kad visur skanēja hits “Hope Of Deliverence”. Šis laikam gan arī ir labākais ieraksts kopš albuma “Flowers in the Dirt” – dažbrīd brīnumaini elēģisks, bet arī ausij tīkamiem pārsteigumiem bagāts. Lai arī vērīgāks klausītājs, iespējams, saklausīs vienu otru citātu no paša agrāk radītājiem opusiem, kopējā noskaņa liecina, ka Makartnijam joprojām ir ko teikt, un, pats galvenais, viņa paustās emocijas iespējams uztvert arī tiem, kas ar angļu valodu ir uz jūs, un te nu nāk talkā vienojošākā no mākslām – mūzika. Kaut man viņa vecumā būtu tikpat gaiša attieksme pret dzīvi…

Emīls Dreiblats