Uguns žonglieri no cirka “Beztemata” Gunita Bīskapa un Andris Kreicburgs smaidot teic, ka nopietnu starpgadījumu, kamēr darbojas ar uguni, neesot bijis. Prieku un pārsteigumu – to ar savu šovu viņi vēlas sniegt skatītājiem. Atgriezeniskā saite esot nepārprotama – pūļa līdzpārdzīvojumu mākslinieki jūtot vienmēr.

“Spēles” ar uguni Gunita sākusi agrāk par Andri. “Jau ļoti sen,” viņa saka. Reiz cirkā “Beztemata”, kurā sieviete darbojas jau 15 gadus, uzņēmuši viesus no Anglijas. Vienam no viņiem bijusi dzimšanas diena, tādēļ gribējuši uztaisīt jubilāram pārsteigumu. Nolēmuši, ka tas varētu būt uguns šovs. “Taču pavisam vienkāršs,” atminas Gunita. “Kā nu mācējām, kaut ko ar lāpām mēģinājām. Un tad arī sapratām, – tas ir tomēr baigi forši, un sākām mācīties, piestrādāt pie tā nopietnāk. Uzzinājām, ka ir ne tikai lāpas, bet arī stieņi, poi, vēdekļi, riņķi. To visu var griezt un žonglēt.”

Savukārt Andri žonglēšana ar uguni ieinteresējusi Anglijā. Aizgājis uz cirka festivālu, kur ieraudzījis uguns māksliniekus un viņu darbošanos.

“Tajā brīdī es vēl nevarēju uzreiz mēģināt, jo biju nepilngadīgs. Spēlējos ar rīkiem, kuriem galos bija iedegtas gaismiņas,”

atminas puisis, taču, atbraucot atpakaļ uz Latviju, tomēr sācis pielabināt uguni. “Treniņus rīkoju pie manis sētā. Nedēļas nogalē savācāmies, uzlikām mūziku.”

Gan Gunita, gan Andris apliecina, – lai arī ar uguni “spēlējas” jau vairākus gadus, attīstīt savas prasmes varot vēl un vēl. Lai uzturētu sasniegto līmeni, regulāri jāstrādā, cenšoties sasniegt aizvien augstāku meistarību. Liepājnieku priekšnesumā savijas dzīva uguns, dejas un mūzika. G.Bīskapas rīks ir uguns vēdekļi, kā arī viņa žonglē ar ķēdīti, kam galā neliels, liesmojošs smagums. To sauc par poi. Savukārt Andra darba instrumenti ir lāpas un stienis.

Savos šovos viņi arī pūš uguni. Gunita atceras, ka to vispirms mācījusies darīt dušā.

Spļaudījusies ar ūdeni tik ilgi, līdz sapratusi, kā tas darāms.

“Garšīgs”, viņa smaidot teic, vaicāta par eļļu, kas priekšnesuma laikā liek ielieta mutē un pēcāk izpūsta gaisā, radot plašu uguns uzliesmojumu. “Necenšamies, bet gadās arī norīt, jā. Bet nejūtu, ka tas atstātu sekas uz organismu.” Andris izrēķinājis, ka vienā pasākumā izlietojot līdz četriem litriem speciālās eļļas. Cik litru aiziet sezonā, to gan nezinot.

Vaicāti par traumām, žonglieri teic, ka līdz šim nekas nopietns neesot atgadījies. “Drusciņ ir cietuši mati, skropstas, uzacis. Bet nekas ekstrēms nav noticis,” Gunita norāda, ka uguns neesot pārmetusies arī uz drēbēm. Reiz gan izdevies kādā pirms Ziemassvētku pasākumā kolēģim aizdedzināt rūķa cepuri. Situācija izvērtusies diezgan smieklīga, jo, mēģinot viņu notvert, lai liesmas nodzēstu, kolēģis bēdzis prom, domājot, – tas ietilpst šovā. Atgadījums gan beidzies laimīgi.

Gunitu un Andri uzstāties aicina dažādos pasākumos, – gan publiskos, gan arī privātos, piemēram, kāzās, dzimšanas dienas ballītēs, tā sagādājot neaizmirstamu dāvanu. Uguns priekšnesumi ir arī dzīvās mūzikas pavadībā. Protams, nakts stundās šovs izvēršas īpaši krāšņs, skatītājiem ļaujot izbaudīt uguns maģiju. “Uguns cilvēkiem patīk pati par sevi – skatāmies sveces liesmiņās, dedzinām ugunskurus.

Ugunij pašai jau ir sava deja, un, ja mēs vēl palīdzam, plus ir nakts un mūzika. Tas kopā sniedz spilgtas emocijas,”

novērojusi Gunita, un teic, ka tumsā ar uguni iespējams zīmēt apļus, ziedus, grafiskus attēlus. Sarežģītākās kompozīcijas kopumā gan varot ieraudzīt vien, uzņemot foto ar ilgu ekspozīciju.  

Ikdienā Gunita strādā apdrošināšanas kompānijā, bet Andris ir metālmākslinieks, muzicē grupā “Trans-cen-den-tā-lē”. “Dejojot ar uguni, tu aizmirsties,” Andris teic, kāpēc patīk būt par uguns žonglieri. Arī Gunita norāda, ka emocijas, ko saņem no skatītājiem, liek uzstāties atkal un atkal. “Forši, ka cilvēkiem tas ir pārsteigums. Pūļa nopūtas, aizturēto elpu brīdī, kad izpildām triku, – to visu sajūtam.”

Šobrīd, vasarā, abiem uguns māksliniekiem ir darba pilnas rokas. Strādāt pie programmas, domājot ko jaunu un interesantu, vairāk varot ziemas mēnešos. Idejas pārsvarā rodas treniņu procesā, taču šo to paskatoties arī internetā. “Numuri mums ir pārdomāti. Ir zināma secība, kurš ko dara. Tas nav tā, – vienkārši iznākt un pašvitināties. Lieta tomēr ir gana nopietna,” uzsver Gunita, un bilst, ka vienmēr priekšnesuma laikā viens otru uzmana, patur acīs, jo darbošanās notiek pamīšus – te publikas priekšā iziet viens, te otrs. Kurš ir brīvs, sagatavojas nākamajam solim, vai kaut ko nodzēš, padod utt.

Tuvākais laiks, kad varēs vērot cirka dalībnieku uguns šovu, ir 8.jūlijs Durbē.