Jau gandrīz desmit gadu Vaiņodes ielas galā, blakus Centrālkapiem, ir trase ekstrēmajiem riteņotājiem. Kamēr šobrīd Jūrmalas parkā tik iecienītais skeitparks piedzīvo pārvērtības, liela daļa xeru pulcējas tieši šeit.

Interesanti, ka daudzi par tādu vietu nemaz nezina, jo to ieskauj un no acīm slēpj biezs koku puduris. Kad ielūkojas ciešāk, var redzēt: pa kalniņiem augšā un lejā lēkā gan lieli, gan mazi asu izjūtu cienītāji.

21 gadu vecais riteņbraucējs Denims Kronbergs pastāsta, ka pirms viņiem šo vietu esot izmantojuši mopēdisti. Kad viņu ēra beigusies, sarosījušies velobraucēji. Rokās ņemtas lāpstas, ar spaiņiem nesta zeme, lai kalniņus uztaisītu augstākus un piemērotu velosipēdiem. Denims šajā laikā arī ieguvis iesauku Kurmis. “Ļoti izmainījusies,” saka Denima draugs 20 gadus vecais Pāvels Petrovs, salīdzinot, kāda trase bijusi tolaik un tagad. Jo braucēji nepārtraukti to atjaunojot, pārtaisot, uzlabojot. “Nē, nekādus kaulus neesam atraduši,” smaidot noraida Denims, jo, kā novērojām, mirušo atdusas vietas trasei atrodas diezgan tuvu. Tas, ka vieta blakus kapiem, netraucējot, braucēji esot jau pieraduši. Ne ar mirušo tuviniekiem, ne arī policiju līdz šim nekādu problēmu neesot bijis. “Dažreiz brīnās, kā te vispār var pabraukt. To, ka traucējam, neviens nav teicis,” noraida Pāvels. “Labāk, lai šādi pavadām brīvo laiku, nekā klīstam pa ielām,” domā jaunietis, kāpēc attieksme ir tik labvēlīga.

Uzzinām, ka šī vieta xeru vidū iesaukta par Liepājas dirtu. No angļu valodas “dirt” nozīmē dubļi. Agrā pavasarī, rudenī vai arī vasarā pēc spēcīgām lietusgāzēm tās nosaukums atbilst reālajai situācijai. Dažviet, zemei sajaucoties ar ūdeni, veidojas dubļu lāmas.

Aktīva rosība Vaiņodes ielas galā ir aptuveni piecus mēnešus gadā. “Ir jau arī tādi, kas ziemā mēģina braukt, bet nekas, protams, nesanāk. Sniegs un ledus traucē,” novērojis Pāvels, tāpēc tajā laikā, piemēram, viņš dodoties uz baseinu vai uz sporta zāli. Ne Pāvels, ne Denims mājās pie televizora nesēžot. Vēl arī jāstrādā. Forši būtu, ja aukstākajā gada laikā varētu trenēties, piemēram, kādā angārā. Pilsētā šādas pamestas būves netrūkstot, novērojis Pāvels. Tā iekšpusē varētu izveidot ko līdzīgu – ar kalniņiem, pumpām, tramplīniem. Tā kā abi puiši braukā ar MTB klases riteņiem, “Xmatti” iekštelpu skeitparks, Alejas ielā, viņiem par mazu.

Denims pastāsta vairāk, kā viņiem šeit, Vaiņodes ielas galā, rit ikdienas dzīve: “Ir bijušas traumas, kā jau jebkurā sporta veidā. Pats reiz nokritu un atslēdzos. Sasitu galvu. Attapos ātrās palīdzības mašīnā. Taču, par laimi, nekas nopietns nebija. Manuprāt, trenēties šeit ir drošāk, nekā Jūrmalas parkā. Tā kā apakšā ir zeme, kritiens nav tik sāpīgs. It kā ķivere ir vajadzīga, mazākie braucēji to arī lieto, bet pats neizmantoju. Un, tad, kad trikus esi samācījies, vari doties arī uz centru atrādīties. Vasarā zeme šeit ir sausa, tāpēc, lai mazāk celtos putekļi un pašam būtu vieglāk elpot, pirms tam trasi nolaistām ar ūdeni. Bez drēbju mazgāšanas vakarā gan neiztikt. Pret knaušiem gan nekas nepalīdz. Visu laiku jākustas.”

Pāvels un Denims uz dirtu braucot trīs četras reizes nedēļā. Abi dzīvo centrā. Šeit nokļūst par veloceliņu, kam velta pozitīvus vārdus. Bez abiem puišiem piektdienas vēlā pēcpusdienā vēl trenējas pieci mazāki entuziasti, tai skaitā, 12 gadus vecais Rendijs Knīss un 8 gadus vecais Rainers Spirģis. No abiem puikām uzzinām, ka tieši šodien lielākā daļa esot “Xmatti” skeitparkā. Tur mācot, kā labāk taisīt trikus, iedrošinot turpināt nodarboties ar BMX, konsultējot kā un ko labāk darīt. Lai gan vēl nav apritējis gads kopš Rendijs pievērsies BMX braukšanai, lūpā dabūts caurums īkšķa lielumā, salauzta roka. Taču nekas no tā nav atturējis viņu turpināt iesākto. Papildus ķiverei, viņš izmantojot arī zobu aizsargu.

Gan Rendijs, gan arī Rainers nevarot sagaidīt jauno skeitparku Jūrmalas parkā. “Tur būs tik reāli,” domā Rainers, viņam piekrīt arī pienākušie Valters Grasmanis un Markuss Pūķis. Puikas zina teikt, ka skeitparka vecās konstrukcijas ir pavisam netālu no šejienes, aiz pilsētas robežas zīmes (uz Nīcas pusi) jānogriežas pa kreisi un, pa celiņu braucot, varot atrast. “Tur par velti var iet, taču tur nav forši. Rampas ir nolietojušās un bīstamas, naglas spraucas ārā,” brīdina Rainers. Un, kad uzlīst lietus, tad vispār nevarot pabraukt, slīd.

Vaicāti, vai palīdz uzturēt un atjaunot trasi, Rendijs saka, ka pārsvarā to darot lielie, jo viņi labāk apzinoties, piemēram, kādus leņķus jātaisa. “Negribas visu salaist dēlī,” atzīstas braucējs.

Tad, kad jaunais skeitparks Jūrmalas parkā būs gatavs, dirti tukši nepalikšot, apgalvo portāla uzrunātie braucēji. Jo te tomēr esot vieglāk un nesāpīgāk mācīties. Turklāt šai vietai ir savs šarms. “Nē, noteikti nē,” galvu purina Denims, vaicāts, vai pilsētā tagad nebūs par daudz šādu vietu, kur ekstrēmo sporta veidu cienītājiem izpausties. Prasītos vēl, arī citos mikrorajonos, jo riteņbraukšana jauniešu vidū ir populāra lieta. “Patiesībā Jūrmalas parkā gribējās, lai skeitparks teritorijas ziņā ir lielāks, lai pietiktu vietas visiem.”

Kāpēc ir vajadzīgs skeitparks? “Lai bērniem būtu ko darīt. Lai nestaigātu apkārt dzerdami, pīpēdami,” pārliecināts Pāvels. Arī Denims uzskata, ka no tā ir vairāk labuma, nekā sliktuma. Un tas taču esot interesanti, reizē fiziskas aktivitātes. Taču noderētu arī apkārtējo atbalsts, jo, lai trasi uzturētu, visu laiku nepieciešami materiāli, kaut vai normāla smilts, kuru nevajadzētu karstā laikā laistīt.