Itālija nebija mana sapņu zeme, kuru būtu gatavs ieraudzīt un mirt, kā to reiz vēlējis klasiķis Parīzes sakarībā. Arī gastronomiskā ziņā nebiju gatavs atdot pusi karaļvalsts par picu vai makaroniem, gelato** vai tiramisu, savukārt vīna kultūras iepazīšanā esmu niekkalbja līmenī. Visbeidzot es neģību, kad dzirdu itāliešus kā latviešu kinoklasikā ieskicētā draiskule.

Tomēr jāatzīst, ka astoņu dienu brauciens no Milānas līdz Romai četru cilvēku kompānijas versijā pēc pašu sastādītas un šās valsts zinātāju akceptētas programmas bija viens no skaistākajiem ceļojumiem, kādā vien gadījies būt, jo izvirzītais mērķis patvert pa kripatiņai no Itālijas lielākajām bagātībām – mākslas dižuma, dabas krāšņuma un vēderprieku garšīguma – to koncentrētākā versijā tika realizēts par visiem simts procentiem, un, ja vien jūsu nolūks ir līdzīgs un nebaidieties stūrēt īrētu auto, tad šo maršrutu patiešām varu ieteikt kā optimālu. Gan nepretendējot, protams, uz absolūto patiesību, jo ceļojuma pēcgaršas galvenā atziņa bija, ka Itālijas lielākais spēks ir tās daudzveidībā, un droši vien, braucot uz Romu no Venēcijas puses gar Adrijas jūru vai sākot no Romas ceļu uz dienvidiem ar Sicīlijas un Kapri salām, guvums, atļaušos prognozēt, nebūs mazāks. Tomēr manis piedāvātā versija ir šāda:

Milāna – Dženova – Ligūrijas jūras krasts (Činkve Terre) – Piza – Florence – Toskāna (Sandžimijāno, Montepulčāno, Montalčīno) – Umbrija – Roma.

Kultūras esences bezgalīgie plašumi

Astoņu dienu laikā izstaigāt tādas pasaules kultūras un vēstures metropoles kā Milāna, Dženova, Florence, Roma un nepaņemt neko no apkārt pulsējošās vēstures, laikam gan nav iespējams. Tikpat sirreāli būtu iedomāties, ka no šiem neizmērojamiem apcirkņiem dažu dienu laikā pakampsit visu gadu simteņiem krāto kultūras mantojumu vai kaut vairumu no tā. Ja caurskrienat Itāliju šādā vai līdzīgā īsā versijā, manuprāt, ļoti būtiski vai varbūt pat svarīgākais, ir izdomāt, ko jūs noteikti gribat redzēt, un pie tā turēties, vienlaikus papildus ķerot tos bonusus, kurus piedāvā ceļojuma piedzīvojums un vienkārši veiksmīga apstākļu sakritība, par ko arī turpmākais stāsts.

Xxx

Pie unikālās viduslaiku mākslas darbu Uffizi galerijas Florencē vairāku simtu cilvēku rinda trīs stundas pirms slēgšanas šķita izstāvama vien teorētiski, un tās gals tika atrasts, latviešu ceļotāju kvartetam ar grūtībām vienojoties, ka paskatīsimies, kā iet uz priekšu. Kad pēc krietnas pusstundas nebijām pavirzījušies ne par centimetru un nolēmām doties prom, un rindā stāvējām tikai tāpēc, lai kartē aplūkotu, kurp doties tālāk, rinda pēkšņi saruka par veselu trešdaļu. Intriga bija radīta, un tā atrisinājās nieka stundā desmit minūtēs un bija ar laimīgām beigām. Uffizi galerija aizrauj. Vispirms ar renesanses ģēnija Sandro Botičelli, tad ar šo rindu autora favorīta, sava stila radītāja un gaismas spēles lielmeistara Mikelandželo Merīzi da Karavadžo un vēl virkni darbu, starp kuriem arī Rafaela, Ticiana, Leonardo da Vinči un citu dižgaru gleznojumi. Uffizi galerija gan atgādina arī mākslas interesentiem zināmo – ne visas kolekcijas ir apskatāmas vienlaikus, un cerēt, ka vienā apmeklējuma reizē sastapsit visas pērles, nebūtu pareizi. Tomēr tas nemazina Florences šarmu, kur Mediči laiku varenība un finanšu iespējas redzamas vai ik uz soļa, bet dārglietu veikalu tilts saulrietā pār Arno upi izskatās kā izcelts no vislabākajām kostīmfilmām par viduslaiku vēsturi, un tā vien šķiet, ka, piemēram, Zīskinda “Parfīma” darbība mūsdienās drīzāk varētu risināties šeit, nevis Parīzē, kur šādu apdzīvotu tiltu vairs nav.

XXX

“Jūs esat no Latvijas,” šķietami nesatricināmā Vatikāna muzeja apsarga viegli augstprātīgos vaibstus uz mirkli nomainīja ķecerīgi zobgalīgs blāzmojums angļu valodā, pēc jautājuma, kad jāsāk stāvēt rindā, lai pagūtu uz muzeja atvēršanu. Īsa latviešu savstarpēja saskatīšanās nedeva atbildes uz jautājumu, KĀ cienījamais gvards to var zināt. “I-tā-li-ja,” manāmā labsajūtā par savām zināšanām zilbes izjusti nodeklamēja gvards, norādot uz sievietei dziļi padusē ievīkšīto šās valsts ceļvedi. Īsā dialogā izdodas uzzināt, ka apsargs krietnu laiku pavadījis trīs Baltijas valstīs un tāpēc labi zina, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. “Jums jābūt septiņos, tad pusdeviņos tiksiet iekšā,” zināja gvards. “Jo būs vienīgā sestdiena gada laikā, kad muzejs atvērts pa velti.” Bijām dzirdējuši, ka 13 eiro ieejas maksu var ietaupīt svētdienās, tāpēc par atklājumu bijām makten priecīgi. Kad atnākam dažas minūtes pēc septiņiem, rinda veido apmēram trīsdesmit metru, bet tā aug ar vidējo ātrumu 8 – 10 metri minūtē. Pusstundu pirms atvēršanas ap puskilometru garā zigzagā cilvēki stāv kolonnā pa trīs līdz seši, un termometra stabiņš spožā saulē sāk savu rudens uzvaras gājienu virs +20 grādiem “Cik labi, ka gvards bijis Latvijā,” labsajūtā secinām pēc divu stundu gara gājiena pa pasaules mākslas dārgumu krātuvēm ar ģeniālo Mikelandželo Siksta kapelas apgleznojumu kā punktu uz “i”.

Par mākslu un vēsturi Itālijā, protams, varētu stāstīt metriem daudzu “Kurzemes Vārdu” garumā. Domāju, ka Milānā un Dženovā, bet jo īpaši Florencē un Romā atradīsit kādu stūrīti pasaules vēstures, kas ļaus aizdomāties par mūžības neapturamo ritējumu šajos gadu simteņiem cilvēkus vērojošajos mūros vai gleznu kolekciju trauslajos putekļos, tomēr mans piedāvājums jums iespējams šķitīs savdabīgs, taču gūtā pieredze un iespaidi neļauj par to noklusēt. Proti, iesaku vismaz kādu no Itālijas pilsētām aplūkot naktī. Pirms pāris gadiem kāds mans paziņa visas Itālijas metropoles bija lūkojis izgaismotas diennakts tumšajās stundās, un viņš savu izvēli saistīja ar to, ka, braucot karstākajā ceļojumu sezonā, nevēloties nīkuļot pa tūrisma pūļiem. Mums vispirms, drīzāk apstākļu spiestiem nekā no brīvas gribas, naktī sanāca skatīt Dženovu. Tā bija krietni atšķirīga Itālija. Nopietnāka, elegantāka, graciozāka nekā dienas burzmā. Pēc tam gan Florencē, gan vēlāk Romā jau apzināti interesantākās vietas skatījām dienā un pēc tam naktī. Impozanti, ka, laikam ritot, šīs nakts panorāmas pilsētās atmiņā sēžas vienlīdz dziļi ar dienā lūkotām dabas ainavām, lai veidotu spilgtāko iespaidu kaleidoskopu.

Nesteidzīguma šarms dvēselei

Lai arī kā Itālijā dzītu uz priekšu kādi nebūt laicīgās pasaules termiņi, piemēram, lidmašīnas atceļa biļetes vai kāds pašizdomāts plāns, tomēr būtiskākais, ko būtu noderīgi iemācīties, ir dzīves baudīšana jeb dolce vita, kā to, pielāgojoties videi, nosaucām mēs un kā to droši vien dēvējuši tūkstošiem citu šās zemes iepazītgribētāju. Bijām no Itālijas zinātājiem padzirdējuši, ka, lai izprastu šās zemes būtību, svarīgākais ir atjēgties no skriešanas un vienkārši ļauties. Lai trāpītu uz šīs nots, bijām sarunājuši, ka pilsētām laiku sadalīsim pēc apstākļiem un naktsmājas rezervēsim tikai sākuma un beigu punktā, bet ceļā dosimies tad, kad tūrisma sezona būs beigusies. Stratēģija izrādījās visai pareiza, bet veiksmes dieviete, par kuras klātbūtnes nepieciešamību jau ierunājos, parūpējās, lai lietus nolītu nedēļu pirms un nedēļu pēc tam, kad lūkojām skaistākās no mūsu maršruta ainavām.

Činkva Terres ciematiņu puduris, kas seko pēc elpu aizraujoša brauciena pa Dženovas līci ieskaujošiem serpentīniem, ir viena no krāšņākajām Ligūrijas jūras pērlēm. Leģenda vēsta, ka pieciem Činkva Terres ciematiem var piekļūt tikai pa jūras ceļu, un brauciens uz tiem ar kuģi ir patiešām spilgta šī ceļojuma rota. Lai arī vērīgāku acu īpašnieks pamanīs, ka cauri ciematus ieskaujošām klintīm izdobts neliels dzelzceļš un arī daža automašīna pažobelē klints iedobē, visticamāk, nav nokritusi no gaisa, iespaids ir tik sulīgi romantisks, ka gribas šeit apstādināt laiku. Lielas cerības gan nelolojam, jo viesnīcu nav daudz, bet saprotamās cenās naktsmāju ir pavisam maz, tomēr… “Vai jūs gribat istabu?” atskan izteikti lauzīta angļu valoda, kad ar nopūtu esam atstājuši vienu no nedaudzajām recepcijām. “Mēs esam četri,” negribu ļauties kārdinājumam. “Tas ir labi,” saka autentisks  Monterosso ciemata tantuks, un  mēs kāpjam pa šaurām, stāvām trepēm, lai nonāktu tikpat autentiskā plašā un gaišā divistabu dzīvoklī ar slēģiem pie logiem un servīzēm kā filmās. Aiz atvērtā loga gozējas gataviem augļiem piebriedināts citronkoks, turpat garlaikojas viņa kaimiņš apelsīns, bet itāliete pa kalniņu pusstāvu augstāk demonstratīvi nožāvājas un aizsit slēģus, jo nesaprot, kas tie par ambāļiem, kas brīnās viņas pagalmā par pašsaprotamām lietām. “Jūs tiešām jau rīt brauksit prom?” pavaicā saimniece, un mēs taisnojamies, ka jāsteidzas, lai arī esam pārliecināti, ka viņa īsti nesaprot šī vārda nozīmi.

Par steigas kā svešķermeņa cienīgu parādību vēl labāk pārliecinājāmies Toskānā, kur katrs pakalnu metrs, katrs sastaptais cilvēks vistiešākā veidā liek saprast, ka ļaudis šeit jau vairākus simtus gadu paaudžu paaudzēs dzīvojuši labticīgi mierīgā ritmā, un, visticamāk, tā šeit dzīve ritēs arī turpmākās pārsimts vasaras. Absolūta pašpietiekamība kopā ar pašcieņas pilnu viesmīlību Sandžimijāno gleznainajā cietoksnī un ekselento vīnu dēļ pasaules slavu ieguvušajos Montepulčāno un Motelčīno ciematiņos garāmskrējējiem drīzāk ļauj nojaust, nekā saprast to harmonijas kosmosu, kas valda Toskānas smeldzīgi zilajās debesīs. Un tu piepeši apjaut, ka “Zem Toskānas saules” un citas līdz tam par pārsaldinātām dēvētas veltes šim reģionam nav pārspīlējums – tikai kameras tā brīža redzējums ar autoru tā brīža sirdī ielijušo jušanu. Varbūt tas, bet varbūt kāds cits nezināms lielums ir tas, kāpēc Toskānas pauguraines neapnīk – šeit gribas apstāties un ļauties, kā to darījuši dižgari un vienkārši ļaudis sen un ne tik sen pirms mums. Kā to darīs nākotnes ģēniji un vienkārši dvēseles veldzes izslāpuši cilvēku tūkstoši šodien, rīt, jaunnedēļ, nākamgad un kaut kad tālāk…

Vēderprieku bezgalīgās orģijas

Pabūt tādos dažādu valodās iznākošu gastronomijas žurnālu dievinātos vēderbaudu reģionos kā Toskānā, Lombardijā, Romā, un nekrist izēšanās orģijās, tā laikam gan būtu nepiedodama nolaidība. Pat gadījumos, kad ēdat, lai dzīvotu, nevis dzīvojat, lai ēstu, jo ir neizturami un faktiski neaprakstāmi garšīgi. Zināms, ka ēst puslīdz māk gatavot latvieši, nekādas vainas nav krievu virtuvei, ar vērienu to dara spāņi, ar eleganci – francūži, ar pamatīgumu – vācieši. Un kaut arī salīdzinājums šeit nav korekts kaut vai dažādo nacionālo tradīciju dēļ, pēc šī brauciena es saprotu cilvēkus, kas neformālākā vidē gatavi atzīties, ka uz Itāliju vēlas braukt šās zemes virtuves dēļ. Ēdienos nav bezgalīgi samudrītu smalkumu, tie ir tik vienkārši, tomēr katrā reģionā ir savas tradīciju pipariņš, kas ēšanu padara par baudu. Pat vienkāršam latviešu tūristam, kurš nav sevi pārāk apgrūtinājis ar smalku vai autentisku ēstuvju meklēšanu, šie reģiona virtuvju labumi ir samērā vienkārši atrodami un dod iespēju pārliecināties, ka Itālijā ēdienu gatavo ar mīlestību. Septiņpadsmit šķirņu sieri no “Emīla nedarbiem” šeit patiešām ir realitāte, tikpat daudz slaveno vītināto šķiņķu, salami, jūras veltes, picas un makaroni. Par pēdējiem diviem pirms braukšanas vīpsnāju, jo likās, ka tas vairāk reklāmas triks. Trāpījās, protams, pa kādai haltūrai, tomēr lielākoties jāpiekrīt, ka itāliešu virtuves pārcēlumi cituviet Eiropā tomēr ir tikai un vienīgi dažādas kvalitātes atdarinājumi.

Šajos laikos, protams, aktuāli būtu parunāt par cenām, un Itālija, kā zināms, plaši izslavēta kā viena no dārgākajām Eiropas valstīm. Jāteic, ka pilnīgi par velti pamieloties nudien neizdosies, bet mans vērtējums būtu, ka plašāka ir vienīgi amplitūda, taču tai pielāgoties varētu dažādu maku īpašnieki. Latviešu tūristu iecienīto saldējumu pie Trevi strūklakas Romā var iegādāt tiklab par 2 kā 15 eiro. Brokastis var iekost par mazliet vairāk nekā vienu eiro Romas priekšpilsētā un desmitkārt dārgāk netālu no Vatikāna. Tāpat vakariņas var svārstīties no sešiem eiro Milānas pievārtē līdz skaitļiem, kas, iespējams, rakstīti trīs cipariem lielpilsētu centros, ja izdomāsit ar vīniem veldzēties pēc pilnas programmas. Bet veldzēties, lai arī varbūt ne tik apjomīgi, bet gribēsies noteikti, jo atmosfēra Itālijā ir tāda, kas liek aizmirst par bremzēm, turklāt liek aizmirst ne tik daudz vīna, kā itāliešu pašapzinīgās, bet tomēr magnētiski tolerantās viesmīlības dēļ tiklab krodziņos, kā arī, piemēram, Toskānas mazpilsētu pārtikas gadatirgos, kur no lauku labumu smaržas vien žokļi meta krampjos, taupība kļūs par svešvārdu, un pat fanātisks kaloriju skaitītājs vai apzinīgs svaru vērotājs kļūst vājš pret aicinājumu nobaudīt šķēli no milzīgā cepeša ar rītausmā ceptas un tādēļ vēl siltas baltmaizes ņuku.  Domāt šajā situācijā par ceļojuma budžetu nav viegli, bet… Taču par divdesmit eiro pragmatiski iepērkot pārtikas veikalā to, kas garšo, četri cilvēki iegūst maisu, ko grūti kvartetam apēst, lai cik baudāmi tie būtu. Divdesmit minūšu gājiena attālumā no Senās Romas gājām gar veikalu, kur cenas par dažiem santīmiem, bet tomēr bija mazākas nekā mūsu mazcenu pārtikas bodēs, bet, intereses pēc salīdzinot itāliešu restorānu cenas tādai Itālijā tradicionālai uzkodai kā prosciutto*** ar meloni it kā dārgajā Florencē un Rīgā, latvju zeme izpaudās ar latu cenrādi iepretim tās puses eiro. Tāpēc – izvēlies, ko vēlies, un sarežģītākais būtu pāris dienās saprast, kādu līmeni izvēlēties, lai gan kopumā, ja taupība nav ceļojuma pamatmērķis, pārtikai, visticamāk, būs jātērē vairāk nekā Liepājā. Un tomēr – esmu par 99 procentiem pārliecināts, ka Itāliju vispirms atcerēsities garšīgo izjūtu, nevis cenu dēļ. Tāpēc un visa redzētā iespaidā nobeigumā lidostā čukstētais arrivedercci, Roma!**** skan nevis kā pieklājība, bet lolota izjūta.

Ceļojuma tops 7

1. Mikelandželo gleznojumi Siksta kapelā Vatikāna muzejā.
2. Toskānas nesteidzīguma ainaviskais skaistums.
3. Činkva Terres gleznainie ciemati Ligūrijas jūras krastā.
5. Vēstures un mūžības elpa Kolizejā, Senā Romā, Vatikānā.
4. Botičelli un Karavadžo izcilība Uffizi galerijā.
6.Naksnīgās Dženovas vilinājums.
7. Milānas kā Eiropas modes mekas vaibsti.

*Dolce vita – saldā dzīve (it.val.)
**Gelato – saldējums (it.val.)
***Prosciutto – vītināts šķiņķis (it.val.)
****Arrivederci, Roma – uz redzēšanos, Roma (it.val.)

Edgars Lūsēns,
“Kurzemes Vārds”

Foto no autora personīgā arhīva

Viens no Činkve Terres omulīgajiem ciematiņiem, kur nokļūt var no jūras puses vai veicot iespaidīgu vairākus kilometrus garu pastaigu pa kalnaino vīnogulāju taku.

Monterosso nama pagalmā ienākušies citroni.

Tilts Florencē pār Arno liekas izcelts no viduslaiku vēsturiskajām filmām.

Toskānas zilās debesis un vīnogulājs sirds formā.

Slavenais Rodēna “Domātājs” Vatikāna muzejā Romā ir krietni mazāks nekā stāsti par to pasaules mākslas vēstures grāmatās.

Kolizeja nomācošais varenums liek domāt un aizdomāties.

Senās Romas drupu monumentālisms neļauj apšaubīt, ka tieši šeit savulaik bijis pasaules civilizācijas centrs.