“Tas ir katra kristieša sapnis – nokļūt zemē, pa kuru staigājis Jēzus Kristus,” sacīja Centra pamatskolas skolotāja Vita Pētersone. Viņa šo sapni īstenojusi. V. Pētersone tieši pirms Ziemassvētkiem bijusi svētceļojumā uz Izraēlu.

Sapnis īstenojas

“Tas bija Rīgas Jaunās Ģertrūdes baznīcas mācītāja Jāņa Gintera un viņa kundzes rīkots brauciens. Un jāpateicas viņiem par labo organizāciju, viss bija burtiski pa minūtēm saskaņots, lai mēs visur tiktu un paspētu,” paskaidroja V. Pētersone. Sakot, ka svētceļojums nav viegla izklaide, jo tas bija piesātināts laiks ar rīta, pusdienas, vakara un nakts lūgšanām, ar dievkalpojumiem Izraēlas baznīcās. Vitu Pētersoni bagātinājusi sastapšanās ar vietām, kurās kalpojis Jēzus Kristus, jo tajās vietās visur uzceltas baznīcas, kurās lūdzās arī atbraukušie latvieši.

“Būt šajā zemē nozīmē saņemt stiprinājumu gan garīgi, gan fiziski,” par to pārliecinājusies mūsu skolotāja. Viņa saka, ka visi ceļotāji, būdami šajā svētītajā zemē, kļuvuši jauni, nē – ne jau izskatā, bet tieši savas varēšanas ziņā.

“Visiem, kas brauc uz šo zemi, ir jārēķinās ar to, ka tā ir citādāka nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, kad pa to staigāja un kad tajā kalpoja Jēzus Kristus. Un arī man ar to nācās rēķināties,” pievērsa uzmanību svētceļotāja. Tāpēc viņu visvairāk uzrunājušas tās vietas, kur klāt vēl ir daba, kura vēl nav cilvēku roku pārveidota. Jo Vita burtiski izjutusi to, ka pa šiem akmeņiem, pa šīm takām ir gājis Jēzus un viņa mācekļi. Viņa jutusi, ka tieši zeme, daba vēl glabā šo informāciju un spēku.

“Tā tas bija Ģetzemanes dārzā, kas ir Jeruzalemē. Tā ir vieta, kur Zaļajā ceturtdienā Kristus aizgāja lūgt Dievu, sarunāties ar savu tēvu. Jo viņš jau juta briestošo gaisotni, ka viņu naktī apcietinās. Tur vēl tagad aug olīvas, tie koki ir tik seni, tik uzrunājoši,” atcerējās V. Pētersone.

Tu, mazā, klusā Bētleme!

Jebkurš, kurš apciemo šo svētīto zemi, un it īpaši, ja vēl tas notiek, Ziemassvētkiem tuvojoties, vēlas nokļūt Bētlemē – vietā, kur piedzima Jēzus.

“Mēs dziedam dziesmu “Tu, mazā, klusā Bētleme”, bet šī vieta no tiem laikiem ir tik ļoti izmainījusies. Jāsaprot, ka laiks ir darījis savu, tur izaugusi mūsdienīga pilsēta. Jāteic, ka zeme tur ir ļoti nabadzīga, akmeņaina. Tā vieta, kur mazā kūtiņā piedzima Kristus, pēc viņa augšāmcelšanās un aiziešanas debesīs tika nolīdzināta. Tikai pēc trīssimt gadiem tajā vietā uzbūvēta Kristus piedzimšanas baznīca,” domās V. Pētersone atkal aizceļoja uz “mazo, kluso Bētlemi” un iegāja tajā baznīcā, kurā iebūvēta eja aizved līdz grotai, kas iezīmē vietu, kur piedzima Kristus. Tur viņa uz īsu brīdi nometusies ceļos pie Bētlemes zvaigznes. Ilgi uzkavēties tur nevarēja, bija jādod vieta citiem svētceļotājiem. Jo tajā vietā pulcējas ļaudis no visām pasaules valstīm. Vita tur sastapusies ar japāņiem, amerikāņiem, ķīniešiem. Un visi viņi tvēruši pa mazumam no svētuma.

“Ļoti skaisti ir Ganiņu lauki, kur ganiem parādījās zīme, ka piedzimis Kristus. Arī tur uzcelta baznīca, ir izveidota grota, kas raksturo vietu, kur ganiem un lopiem pārlaist nakti, tur ir neliela lūgšanas kapela,” ar patiku turpināja stāstījumu ceļotāja.

Bet tikmēr Izraēlā apkārt mutuļojusi mūsdienu dzīve ar šolaiku cilvēku savstarpējo neiecietību un cīniņiem. To varējuši izjust arī ceļinieki, jo, lai nokļūtu svētajās vietās, nācies iet cauri dažādām kontrolēm. Sastopami dažādu ticība pārstāvji – kristieši, musulmaņi, citi. “Vienkārši bija smagi, īpaši, ja zini, ka atrodies vietās, kurās mīlestību un vienlīdzību sludināja Jēzus Kristus,” sacīja V. Pētersone. “Bet ir jābūt pateicīgiem Dievam, ka ir cilvēki, kas gadu gaitā šīs Kristus vietas ir iedzīvinājuši.”

Pa tuksnesi uz Jēriku

“Man šis Adventes laiks ir visskaistākais, jo vēl joprojām esmu tur, ar to svētību, ko glabā šī zeme,” teica ceļotāja.

Vislielāko  iespaidu uz viņu atstājusi Kristus Kalna Svētību baznīca (tā ir vieta, kur viņš teica savu Kalna sprediķi, kas ir svarīgākā viņa svētruna, kurā ir viss viņa mācības kodols). Tas gan vairs nebija Bētlemē.

“Lielu spēku man deva gājiens pa tuksnesi uz Jēriku. Tas bija viens no pierādījumiem, kādu spēku dod zeme, pa kuru staigājis Jēzus. Pa tuksnesi bija jāiet pieci kilometri. Un piedevām tas tuksnesis nav nekāds smilšains līdzenums, bet gan akmeņiem klāts ceļš, kuram vienā pusē ir dziļa aiza.” Ejot šo ceļu, Vitai Pētersonei visu laiku bijusi sajūta, ka pietiek tikai uzkāpt kādam apaļam olim, lai kāja samežģītos, un sekotu kritiens. Taču viņa vēl tagad nevar noslēpt pārsteigumu, sakot, ka viņu vadījis kāds nezināms spēks, ka kājas kļuvušas tik mundras kā jaunībā. Un ne tikai viņu, pa šo ceļu gājuši cilvēki cienījamā vecumā, daži pat ar nūjiņu.

“Es gāju un nemitīgi lūdzu, lai man Dievs palīdz un mani sargā, lai paņem man nost akmeņus no kājām. Domāju, ka spēku deva tas, ka daba taču nemainās, ka tieši šis ceļš, akmeņi uz tā saglabājuši to domu un spēku, ar kuru pa šo ceļu gājis gan Jēzus, gan Elija un Salamans,” domā skolotāja.

Tāpat ceļotāja saka, ka viņai šo spēku un stiprumu devušas nemitīgas lūgšanas visās tajās baznīcās, kur savulaik sludinājis Jēzus Kristus.

Ar mūsu valsts iedzīvotāju šodienas situāciju paralēles velk Vita, atceroties braucienu ar laivu pa Galilejas (Tibērijas) jūru. Arī pa to un ar līdzīgu laivu kopā ar zvejniekiem un saviem mācekļiem savulaik braucis Jēzus Kristus. Ceļā sacēlās vētra, ūdens šļācās laivā, mācekļi izmisīgi to smēla laukā, bet Kristus mierīgi gulēja. Saviem satrauktajiem ceļabiedriem viņš teica, ka nedrīkst zaudēt ticību. Pēc šī brauciena un pēc dievkalpojuma, kas noticis laivā, Vita Pētersone saka:

“Varbūt arī šo krīzi, kas tagad satraukusi cilvēku prātus, vajag uztvert mierīgāk, ticot, ka būs labāk.”

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds” 

Foto no personīgā arhīva

Jeruzalemē pie baznīcas “Mūsu tēvs” ieejas ir Tēvreize daudzās pasaules valodās, arī latviski. Par to parūpējies latviešu mācītājs Māris Gulbis no Amerikas Savienotajām Valstīm.