Dvīņus māsas Sanita un Sanija Rozes sevi sauc par māsām – labākajām draudzenēm. Viņas dzīvo harmonijā un viena otru saprot no pusvārda. Arī intervijas laikā māsas viena otru nepārtraukti papildina, skaidri saprotot otras domu. Kaut arī meitenēm ir tikai 16 gadu, viņu pieredze un mērķtiecība ir milzīga. Abu ikdiena pirmo gadu norit šķirti, jo māsas dzīvo dažādās pilsētās, taču meitenēm nepaiet ne diena bez sarunāšanās. 

Dzīvi saista ar mūziku

Sanita šobrīd mācās Rīgas Doma kora skolas mūzikla nodaļā, kamēr māsa Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā apgūst vokālu populārās un džeza mūzikas nodaļā. Sākotnēji abām bijis grūti pierast dzīvot šķirti, taču viņas cer, ka pēc skolas beigšanas atkal dzīvos tuvumā.

Meitenes viena par otru izsakās ar patiesu mīlestību un rūpēm. ”Mēs viena otru vienmēr atbalstām, dodam padomus… Mēs esam viena otras uzticības persona un noslēpumu glabātāja!”

2012. gadā meitenes piedalījās televīzijas šovā ”Dvīņi dzied”, kad abas izlēmušas pievērsties dziedāšanai. ”Mēs spēlējām vijoli, kad piedalījāmies šovā, bet tad izlēmām, ka gribam dziedāt, tādēļ mūzikas skolā pārgājām uz kora klasi. Šovs bija atspēriena punkts, kad sapratām, ka mums patīk dziedāt un gribam to darīt. Mūsu pirmā vokālā pedagoģe bija Igeta Gaiķe, kas arī iedeva nepieciešamo pārliecību un apziņu, ka varam dziedāt,” stāsta Sanija. Pēc šova meitenes sākušas dziedāt arvien vairāk – dažādos pasākumos, skolas koncertos.

”Mēs darām to, kas mums patīk un vienkārši priecājamies par to!” saka Sanita.

Tiesa, māsas dzied gan kā bekvokālistes, gan solistes, koru un ansambļu dalībnieces, taču vislielāko prieku viņām sagādā dziedāšana duetā. ”Es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš tā varētu dziedāt kopā ar mani. Kad mēs to darām kopā, tad rodas tāda enerģija, spēks. Tās mūsu sajūtas ir neaprakstāmas,” skaidro Sanija. Māsa piebilst, ka tā ir arī papildus drošības sajūta. ”Mēs kopā jūtamies drošāk un arī tā kā mūsu balsis ir gandrīz vienādas, cilvēki bieži nesaprot, kura no mums dzied pirmo, kura otro balsi.”

Kaut arī meiteņu sirdslieta ir dziedāšana, viņām vienmēr bijuši arī citi vaļasprieki. ”Esam dejojušas baletu, spēlējušas vijoli, apmeklējām estētikas skolu ”LMMS”, sportojam, dejojam hip-hop dejas.” Sanita Rīgā dejo arī džeza dejas un kā kopīgu ģimenisku vaļasprieku meitenes sauc riteņbraukšanu uz ko pamudinājusi mamma.

Jautātas, kā visam pietiek laika, meitenes skaidro, ka pie tā pieradušas jau kopš bērnības, kad pēc skolas bijušas arī citas nodarbības. ”Mēs iemācījāmies saplānot savu laiku un tā to darām joprojām.”

Vienādas, tomēr atšķirīgas

Abas meitenes vienmēr dzīvojušas Liepājā, taču bērnībā daudz laika pavadījušas laukos netālu no Aizputes. ”Mēs bijām lieli lauku bērni, skrējām basām kājām… Tās mums ir superīgas atmiņas,” priecīgi atceras māsas. Sarunas laikā viņas vairākkārt iesmej, ka vienmēr bijušas visai ”puiciskas”.

Dvīnes ir vienīgie bērni ģimenē un viņu mammai ar to arī pietiekot. Kaut arī bērnībā viņas bijušas ļoti paklausīgas, meitenes neuzskata, ka ar viņām būtu viegli.

”Protams, liela nozīme ir tam, kā vecāki bērnus audzina, bet ar mums viss nav tik viegli, jo mēs esam atšķirīgas raksturā,”

uzskata Sanita. Meitenes skaidro, ka Sanita ir mazliet atklātāka, runātīgāka, taču māsa Sanija ir noslēgtāka un savu sakāmo vienmēr pārdomās. ”Es runāju arī tad, kad nevajag. Sanija tā nedara,” nenopietni nosaka Sanita, taču māsa iebilst, ka pašām to ir grūtāk novērtēt – to vislabāk pateiktu cilvēki no malas.

Kaut arī māsas pēc skata ir grūti atšķirt, ģimene, draugi, skolasbiedri to prot. Kā vienkāršāko atpazīšanas zīmi meitenes sauc dzimumzīmi, kas ir tikai Sanitai. ”Cilvēki pamana arī atšķirības sejā, raksturā, taču paši nespēj paskaidrot, kādas tās ir,” novērojušas māsas. Cilvēki, reizēm pat ģimenes locekļi, ļoti bieži māsas jauc, taču apjukums parasti ilgstot vien mirkli.

Parasti meitenes tīši necenšoties izlikties par otru, taču reizēs, kad draugi māsas sajauc, viņas mēdzot pajokot un ar vārdu jaukšanu draugus apmulsina vēl vairāk.

”Smieklīgi ir tad, kad cilvēki nezina, ka esam divas,”

smejoties stāstīt sāk Sanita: ”Sanija reiz atbrauca pie manis uz Rīgu. Manā kopmītņu istabiņā ienāca puisis, kurš sākumā māsu nepamanīja. Sāka ar mani runāt, taču mirklī, kad pamanīja malā sēdošo Saniju, pamatīgi nobijās. Mēs sākām smieties un mūsu vienādās balsis viņu nobiedēja vēl vairāk!”

Bērnībā mamma meitenes ģērbusi vienādās drēbēs, taču parasti parūpējusies par to, lai vismaz drēbju krāsa būtu atšķirīga. Dvīņumāsas ikdienā ģērbjas dažādi, taču laiku pa laikam iegādājas arī vienādas drēbes, kuras uzvelkot, cilvēki viņām pievērš lielāku uzmanību un nereti pat garām braucošie autovadītāji atskatās un uzpīpina.

Abas meitenes par nākotni runā kautri, jo ir pārliecinātas, ka dzīves līkloči nav izdibināmi.  ”Mēs, protams, varam teikt, par ko vēlamies kļūt, taču mēs nekad nezinām, kas notiks rīt un ko domāsim tad,” pārliecinātas ir dvīnes. Taču abas skaidri apzinās, ka nevēlas būt šķirtas, kā tas ir šobrīd, kā arī vēlas būt uz skatuves un dziedāt!