Liepājniekam
Robertam Vītolam izdevās izturēt sīvu konkurenci, lai piedalītos ceļojumu un
atpūtas kompānijas “AvanTūristi” projektā, kas aicināja savā komandā filmētāju
divu nedēļu garam piedzīvojumam Marokā. Šogad šis bijis lielākais Roberta
projekts. Taču par to, kas palika aiz kadra portālam pastāstīja īsfilmas “Marokenrols” veidotājs Roberts Vītols.

Konkurss, ko
Roberts izturēja, bija ļoti apjomīgs. No visām
Baltijas valstīm kopumā pretendēja 240 cilvēku, taču tika izraudzīts Roberts. “Protams,
es par to biju ļoti priecīgs. Lai arī man nācās investēt tajā visā savus
līdzekļus – ceļa izdevumi, apdrošināšana, tehnikas apdrošināšana, ēdināšana
tomēr tika nodrošināta,” stāsta Roberts, “Bet, neskatoties uz to, es sapratu,
ka tas ir tā vērts, jo ilgi esmu vēlējies iesaistīties šāda veida projektā.
Kopā ar mani drošības labad tika uzaicināts arī lietuvietis Mariuss, kas
palīdzēja filmēt.”

Kopā
uz Maroku devās 15 cilvēku, kas piedzīvoja galvu reibinošas dienas 2 nedēļu garumā.
Roberts uzsver, ka par spīti visam, kas bija sagaidāms Marokas skarbajos
apstākļos, viņš tomēr būtu vēlējies strādāt kopā ar savu komandu, taču arī tas
bija jauns izaicinājums profesionālajā dzīvē – sadarboties ar pilnīgi svešu
cilvēku no Lietuvas. “Bija ļoti svarīgi dabūt saikni ar visiem cilvēkiem, kā “AvanTūristiem”,
tā filmētāju no Lietuvas, jo visi bija jāiesaista filmēšanā,” viņš stāsta, “Tobrīd
neviens nesaprata, cik šī filmēšana ir nopietna. Nācās skaidrot, ka jāplāno
savs laiks, jādod intervijas, ka daži kadri būs jāpārfilmē. Pārliecinot viņus,
cik tas ir svarīgi filmai kopumā, dabūju arī vēlamo saikni ar viņiem.”

Maroka ir ļoti
kontrastaina zeme, kuru Roberts iepazina kopā ar saviem tā brīža draugiem.
Viņam nācās dzīvot arī gana skarbos apstākļos, kas nebija viegli ne fiziski, ne
garīgi. “Es ļoti uztraucos par savu tehniku. Mēs dzīvojām ļoti lētos hosteļos,
vai kaut kur ciemojāmies – nekādi augstas klases hoteļi mums nebija, tas pat
nebija plānā ar nodomu, lai vairāk iepazītu Maroku un tās iedzīvotājus,” uzsver
Roberts, “Līdz ar to bija lielāks risks. Piemēram, dzīvojām hostelī, kas nav
aizslēdzams. Tajā mēs atstājām visu tehniku, tad nu gan visu laiku bija jādomā
un jāuztraucas, tāpēc es katru dienu ņēmu līdzi visu ekipējumu. Pirmkārt, tas
ir ļoti liels svars, otrkārt, visu laiku paralēli jākoncentrējas sižetam.”

Viens no
galvenajiem “AvanTūristiem” Edgars Robertu mācīja, kā pareizāk uzvesties, ja
sanāk kādas domstarpības ar vietējiem kārtības sargiem, jo filmēšana Marokā tiek
stingri uzraudzīta. Vienkārši smaidīt un tēlot, ka neko nesaprot. “Mums visu
laiku bija nepieciešama modrība, jo Marokā nedrīkst filmēt ar profesionālo
tehniku, ar amatieru tehniku – spoguļkameras vai kameras bez maināmiem
objektīviem. Par filmēšanu var dabūt ļoti lielus sodus. Tas bija kārtējais
papildu satraukums,” stāsta Roberts.

Gadījās
arī dažādi piedzīvojumi. Puiši devās filmēt gladiatora ainu. Taču viņiem
pienāca klāt divi armijas policisti un prasīja atļauju. Protams, viņi stāstīja,
ka neko nesaprotam ne angliski, ne kādā citā valodā. Viņi kaut kā centās
armijas policistiem ieskaidrot, ka ir atbraukuši sērfot. “Armijas policisti
paaicināja kādu cilvēku, kurš mācēja vismaz 9 valodas, viņš mūs centās uzrunāt,
tomēr mēs teicām, ka nesaprotam. Runājām gan latviski, gan nedaudz angliski,
centāmies rādīt ar īkšķiem un žestikulēt, ka viss ir labi, tad viņi saprata, ka
nav jēgas un pagura no šīs skaidrošanās,” stāsta Roberts, “Mēs teicām: “It’s a good
country.” Viņi, protams, sasmaidījās un šķīrāmies kā draugi. Ja rodas kāda
līdzīga situācija Marokā, galvenais ir smaidīt un radīt pozitīvu tēlu, tad viss
arī notiek!”

Pamatā puišiem bija paredzēts
maršruts, pa kuru doties – gan tuksneši, gan alas, kurās ieiet bija aizliegts
ar likumu, tomēr bez pāris konkrētiem objektiem tika apskatīts ļoti daudz kas
cits, kas atradās pa ceļam. “Mūsu galvenais “AvanTūrists” Edgars dzīvo Marokā. Viņš
vairāku gadu laikā jau ir atradis īpašas vietas, ko vēlējās parādīt arī citiem.
Viņš mūs izvadāja pa dažādām vietām, tomēr nebija tā, ka visu laiku būtu viens
un tas pats. Viss mainījās – cilvēki, laika apstākļi. Tas viss bija arī man pašam
kas jauns un unikāls,” skaidro Roberts.

Ēšana Marokā arī
bija kā piedzīvojums, jo iespēja pārtikt no augļiem – svaigiem un sulīgiem –
negadās bieži. Brīdī, kad Marokā bija Roberts, sākās arbūzu sezona, arī tā bijusi
īsta bauda. “Patiesībā man ļoti pietrūkst svaigo augļu, tos nevar nekādā
gadījumā salīdzināt ar augļiem, ko var nopirkt veikalā,” viņš uzver, “Arī
higiēna tur ir ļoti drausmīga – ar rokām ēd, arī tā vienkārši ar plikām rokām
gaļu nēsā apkārt, tomēr pamatā mēs pārtikām no vietējiem augļiem un viņu
tradicionālajiem ēdieniem, kā arī no tā, ko var nopirkt pie zemniekiem.”

“Protams,
mēs arī sērfojām, nakšņojām ar telti tuksnesī, piedzīvojām smilšu vētru,” stāsta Roberts.

Roberta
mērķis izveidot 45 minūšu īsfilmu par piedzīvoto Marokā un par Marokas dzīvi
izdevās. “Manuprāt, izdevās vairāk vai mazāk viss, ko vēlējāmies, taču vienam
cilvēkam izveidot īsfilmu ir ļoti sarežģīti. Bija ļoti daudz negulētu nakšu,”
uzsver Roberts, “Kopumā Marokā pavadīju divas nedēļas, bet, lai izveidotu
īsfilmu, bija nepieciešams pusotrs mēnesis. Tiesa, es pats to pacēlu un gribēju
novest līdz galam. Lai arī puse no vasaras ir atdota šim projektam, esmu
priecīgs par paveikto. Patiesībā nav neviena mana darba, kuram es pats
nepiesietos. Esmu paškritisks, tomēr viss izdevās.”

Īsfilma savu pirmizrādi piedzīvoja
jau 29. jūlijā, Rīgā, tomēr pavisam drīz to varēs noskatīties arī Liepājā un
Jēkabpilī. Roberts uzsver, ka neko nenožēlo, jo tik daudz tika filmēts, un tikt
pie tāda materiāla, lai arī cik daudz laika, spēka un nervu šūnu aizņēma
īsfilmas montēšana, ir fantastiski. Daudzi par to sapņo! Tāpēc nevajag baidīties
sapņot.