Kad plaukstās iegulst mazais un mīkstais kamolītis – šinšilla, nākas piekrist Ievas teiktajam, ka tā spalva ir tik mīksta, ka pirksti nemaz nemana. Šoreiz par to, kāda ir dzīve ar šo neparasto dzīvnieciņu mājās, ko tas labprātāk ēd un kā kopjams.

Ieva Balcere (17) ir Liepājas ģimnāzijas skolniece, un šinšillu pāris Čips un Čipa viņas aprūpē kā dāvana no krustmātes nonāca pirms diviem gadiem. Kā sadzīvojat? “Ļoti labi, tikai šinšillas ir nakts dzīvnieki, tāpēc, kad lēnām ārā sāk krēslot, kļūst aktīvākas un rosīgākas. Dažkārt tik ļoti, ka nemaz nevar pagulēt,” saka Ieva. Tad abas lēkājot, skraidot pa būri un savā starpā sapīkstoties. Ieva brīdina: “Tiem, kam ir trausls miegs, ieteiktu šinšillu labāk neņemt.” Šad un tad jauniete abus palaidņus palaižot arī paskraidīt pa istabu. Vai nav bailes, ka pazudīs? “Nē, jo vienīgā vieta, kur var paslēpties, ir gulta. Taču dzīvnieciņi ir sabiedriski un ātri vien ir atkal ārā,” saka Ieva, piebilstot, ka tiem, kam mājās dzīvnieciņš ir tikai dažas dienas, pirms tam vajadzētu ierādīt, lai negrauž elektrības vadus. “Dzīvnieki ir gudri un visu ātri aptver,” novērojusi Ieva.

Šinšillu mājas – būrītis – ir paštaisīts no stieplēm, bet tā iekšpusē smilšu stūrītis, kur pērties, ir izgriezts no lielākas plastmasas ūdens bačoka. Visu iekārtot palīdzējusi krustmāte Gunta Lejasmeiere. Vairākus gadus viņa strādājusi fermā, kur šie dzīvnieciņi speciāli audzēti, tādējādi uzkrāta liela pieredze. Izrādās, abi Ievas mīluļi nākuši tieši no šīs pašas fermas, jo nesen tā likvidēta. Arī Guntai mājās mitinās divi pūkainīši. “Būri gatavojām paši, jo veikalā nopērkamie, pirmkārt, ir ļoti dārgi, turklāt veidoti no plastmasas, ko šinšillas diezgan īsā laikā sagrauž, otrkārt, tāpēc, ka tiem ir dubultais dibens, kurā krājas šinšillu atstātais, un tas regulāri jāmazgā,” skaidro Gunta. “Bet restotajam būrim viss krīt cauri. Apakšā jāpaklāj tikai avīzes, ko jānomaina vismaz reizi nedēļā. Tas arī viss. Tāpat mums ir lielāka rīcības brīvība – varam piemontēt visādas caurulītes, ritentiņus, kur dzīvnieciņam izklaidēties. Ja to visu iegādātos veikalā, sanāktu ļoti dārgi.” Jāsaka, ka arī šinšilla nav no tiem lētākajiem dzīvniekiem. Baltas krāsas šinšilla ir visdārgākā, summa svārstās no 80 līdz 90 latiem, melnas – no 60 līdz 70, bet pelēkas – 50 latu robežās. Gunta gan piebilst, ka pelēkās, lai gan ir lētākās, nenozīmē, ka ir sliktākas par pārējām. Kādu izvēlēties, ir katra paša gaumes jautājums.

Abas šinšillu mīļotājas apgalvo, ka to kopšana nav nekas sarežģīts. Galvenais ir jau minēto avīžu regulāra mainīšana. “Runas, ka šinšillas smird, ir tikai mīts,” uzsver Gunta. “Ja saimnieks pats nenoslinko, viss ir kārtībā.” Vēl noteikti būrī ir jābūt smiltiņām, kur dzīvnieciņiem nomazgāties, jo ūdeni tās neizmanto. Smiltis ir īpašas: tām ir klāt sērs un talks. Pirmā viela attīra spalviņas un dara tās spožas, bet otrā neļauj tām salipt. Gunta pati izmanto pludmales smiltis, kur abas vielas piejauc klāt, taču, ja nezināt, kādās attiecībās vajag, viņa iesaka to labāk nedarīt, bet iegādāties veikalā. Lai, labu gribot, nesanāk dzīvnieciņam nodarīt pāri.

Runājot par šinšillu ēdienkarti, tā paveras visai plaša, taču lielākoties to veido veikalā iegādājamie labumi: speciālas granulas, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas un vitamīnus, būrī iekarināmi kārumi ar kokosriekstiem un graudiem, kā arī svaigs siens. Vēl noteikti būrītī zobu asināšanai ir jāatrodas lapu koka dēlītim, jo šinšillas ir grauzēji. “Nekādā gadījumā nevajag likt skujkoku, jo tas sveķojas un saķepē dzīvnieciņa spalvas,” brīdina Gunta. Lai šinšillas tiktu pie papildu barības vielām, pavasarī tās tiek lutinātas ar jauniem koku dzinumiem. “Tās būrī saliekam krustu šķērsu, tādējādi dzīvnieciņam ir reizē arī atrakcijas,” saka Gunta, piebilstot, ka citos gadalaikos nav ieteicams tos lauzt, jo tad to miza piesūkusies dažādām kaitīgām vielām. Izrādās, ka šinšillām ļoti garšo rieksti un rozīnes, taču ar pēdējām nevajadzētu pārforsēt, jo šinšillām vēderiņš ir maziņš un pietiek, ja tajā nokļūst četras līdz piecas rozīnes. “Papildu ar dārzeņiem, kas atrodami mājās, šinšillas nav nepieciešams barot, jo pilnībā pietiek ar speciālo barību,” uzskata Gunta. Ja tiešām saimnieks ļoti vēlas, tad var dot gurķi un zaļos augus.

Viena no šinšillas īpatnībām ir tā, ka stresa situācijās dzīvnieks met spalvu. Tā notiek arī brīdī, kad Ieva mēģina mīluli izvilkt no būra. Spēcīgajā tvērienā paliek vairāki mīksti spalvu kumšķi, taču tas nekādu ļaunumu dzīvnieciņam pašam nenodara. “Ja mēģina ķert, tad to vajag darīt aiz astes, jo tā ir spēcīgākā dzīvnieka ķermeņa daļa,” saka Ieva. Viņa skaidro, ka parasti tās šinšillas, kuras no dzimšanas brīža ir augušas saskarē ar cilvēkiem, ir drošas un rokās nāk viegli, tāpēc iesaka to iegādāties no kādas paziņas vai pēc sludinājumiem. “Žēl tos, kas ir zooveikalos. Tas ir tāds stress, kad tevi katru dienu aplūko caur stiklu! Lai tādam pēc tam pielabinātos, jācenšas vairāki gadi,” skumji noteica Gunta.

Tiem, kas nevēlas vairākas reizes gadā rūpēties par mazuļiem, abas dzīvnieku mīļotājas iesaka ņemt melno šinšillas mammīti, kādas ir viņām pašām. Parasti tām bērniņi ir reizi vai divas gadā. Piemēram, Guntas šinšillu pārim četru gadu laikā ģimenes pieaugums ir bijis tikai divas reizes.

Ligita Kupčus,
“Kurzemes Vārds”