Īsā laikā popularitāti guvušais Edmunda Medņa un Ērika Kīna duets savas pirmās Latvijas koncerturnejas laikā apciemoja arī Liepāju. Lai gan koncerta laikā neviens estrādi “Pūt, vējiņi!” apkārt negāza, sēdvietas bija pilnas un varēja manīt, ka ieradušies tieši tie klausītāji, kuriem šī dueta dziesmas patiesi patīk. Apmeklētājiem jaunums bija tas, ka duets jau pārtapis par trio, jo grupai piebiedrojies Losandželosas latvietis Arturs Rūsis, kura balss nelika vilties. Pirms koncerta aprunājāmies ar mūziķiem par viņu izjūtām, pieredzēto un nākotnes plāniem.

Izdzied gadiem uzkrātās dzirkstis

“Sākums visam – tad, kad liktenis mani saveda kopā ar Ēriku. Pirms tam gadus deviņus nebiju rakstījis ne dziesmas, ne dziesmu vārdus. Acīmredzot pa šo laiku kaut kas bija sakrājies, un tagad tās dzirkstis spontāni nāca ārā,” stāsta Edmunds. Laba saskaņa mūziķiem izrādījusies arī balss ziņā. “Ērikam ir plašs balss diapazons. Viņš var izdziedāt otrās oktāvas la. Balsī, nevis falsetā. Un tad es cenšos to izmantot. Meldiņā pie kulminācijas mēģinu la ielikt iekšā. Tas ir dzirdams gan “Putnos”, gan “Lidojumā”, gan citās dziesmās.”

Savu dziesmu negaidīto popularitāti mūziķi izskaidro ar to, ka visticamāk viņi uztvēruši īsto frekvenci, kas cilvēkiem patīk. Edmunds to salīdzina ar skaņām, kas ietekmē visas dzīvās radības. “Ir skaņas, kas, piemēram, čūskas atbaida vai pievilina. Cilvēks jau arī ir dzīva būtne. Un mēs laikam esam atraduši to skanējumu, kas viņiem patīk.”

Meldiņi kā Ērikam, tā Edmundam rodas paši no sevis. No dzīves situācijām, izjūtām. Kad kaut kas izraisa emocijas, tas izlaužas uz āru melodijas veidā. Tad rodas iedvesma un ir jāraksta teksts. “Jāfantazē!” nosmej Ēriks. Edmunds savukārt atzīst, ka neuzskata sevi par dižu dzejnieku. Vārdi iedvesmas brīdī rodas paši.

Klausās gan bērni, gan sirmgalvji

Klausītāji ļoti labi uzņēma dziesmu “Putni”, kuru pirmo reizi atskaņoja pērn. Tā patikusi latviešiem zemeslodes gan šajā, gan otrā pusē. “Arī bērniem šī dziesma patīk. Un, ja patīk bērniem, tad arī vecākiem jāklausās. Kāds cilvēks mums pat atzina, ka viņam tie “Putni” TĀ noriebušies! Katru rītu jāklausās, kamēr bērni taisās uz skolu,” smejot atceras Ēriks. Taču mūziķiem jārēķinās, ka vecuma ziņā viņu klausītāju loks ir ļoti plašs. Madonā kāda vecāka sieviņa nopirkusi jaunā albuma CD, neizpratnē to grozījusi rokās un jautājusi, kā to atskaņot. “Mums vajadzēja skaidrot, ka var tādus jaunus aparātus nopirkt, lai tik veikalā paprasa,” atceras Ēriks.

Pēc tam, kad “Putni” pacēlās spārnos, puiši izdomāja, ka kaut kas līdzīgs jāturpina. Tad tapusi dziesma “Lidojums”, kur arī dzied par ilgām pēc tālēm un plašuma. Ņemot vērā dziesmu popularitāti, mūziķi nolēmuši, ka ir īstais brīdis izdod pašiem savu albumu un doties koncertturnejā pa Latviju. Tas nu īstenots. Albumam dots nosaukums “Lidojums”, lai gan sākotnēji viņi gribējuši to nosaukt pirmā singla vārdā – par “Putniem”. Taču atcerējušies, ka albumu ar tādu nosaukumu savulaik jau izdevusi grupa “Tumsa”. “Spriedām, varbūt mums vajadzētu albumu nosaukt par “Tumsu”,” nosmej Ēriks.

Albuma tapšana bijusi īsta jauno tehnoloģiju izmantošanas paraugstunda. Edmunds dzīvo Milvoki, Ēriks – 120 kilometru attālajā Čikāgā, savukārt Arturs – Losandželosā, līdz kurai Edmundam un Ērikam kā putniem vai lidmašīnā būtu jālido vairākas stundas. Katrs no viņiem ierakstīja un iedziedāja savu daļu, ko pēc tam Ērika studijā Čikāgā salika kopā.

Sākumā Edmunds ar Ēriku plānojuši, ka koncertēs tikai divatā. Tad nolēmuši, ka nebūtu slikti, ja piedalītos vēl viens cilvēks, kas spēlē ģitāras solo. Tāpēc pieaicinājuši Juri Skrajānu, ar ko Edmunds spēlēja kopā vēl “Bumeranga” laikos. “Tad mēs secinājām, ka vajadzētu, lai kāds arī basis piespēlē. Tā mums pievienojās Eduards Glotovs, kurš pēc dažiem mēģinājumiem pateica, ka tomēr derētu vēl bungas. Viņš pazvanīja: “Čau, Vilni! Ko dari? Koncerts tikos un tikos. Veči no Amerikas. Vajag uzspēlēt.” Mums piebiedrojās Vilnis Krieviņš. Par viņiem man jāsaka – īsti profesionāļi! Prieks bija dzirdēt viņu atzinumu, ka arī viņiem spēlēšana kopā ar mums šķiet interesanta. Kaut kas citādāks, nekā viņi līdz šim bija darījuši,” sacīja Edmunds.

Koncertturnejā kopā ar ģimeni

Uz aicinājumu raksturot izjūtas koncertturnejas laikā, Edmunds Mednis atzīst, ka saskata zināmu līdzību ar kādreizējiem “Bumeranga” koncertskrējieniem. “Daudz ziedu pēc koncerta, patīkama gaisotne, atsaucīgi cilvēki – ir ļoti patīkami uzstāties,” atzīst Edmunds. Savukārt Ēriks ar Arturu Amerikā pieraduši, ka cilvēki uzreiz izrāda savas izjūtas – ja patīk, tad dzied līdzi un sit plaukstas, ja nepatīk, tad… met tomātus! Bet Latvijā publika parasti savas emocijas taupa koncerta beigām. Tad arī ir aplausi, laba vēlējumi un ziedi. “Cilvēki nāk klāt un sauc par malačiem. Dažiem asaras acīs. Tas ir ļoti aizkustinoši,” atzīst Arturs.

Ēriks Kīns iepriekš arī muzicējis Latvijā. Tas gan bijis krietni sen, 90.gadu vidū ar grupu “Adam Zahl”, ko paši izrunājuši kā “ēdamzāle”. Uzstāšanās notikusi kopā ar grupu “The Hobos”. Pat izdoti divi diski, taču Ēriks atzīst, ka diez vai kāds tos vēl atceras.

Tagad Latvijas koncertturnejā viņš ieradies kopā ar ģimeni – sievu Aiju un sešus mēnešus veco dēliņu Krišu. Interesanti, ka ceļošanai Krišam vajadzēja izrakstīt pasi. ASV pases izsniedz uz pieciem gadiem. Ēriks nosmej, ka diez vai Krišs pēc pieciem gadiem būs līdzīgs tam zīdainim, kas redzams pases fotoattēlā.

Vai aizstās “Čikāgas piecīšus”?

Jau kādu laiku Ērika un Edmunda duets pārtapis par trio, jo piebiedrojies Arturs. Edmunds viņu koncertos iepazīstina – trešais no mūsu dueta! Un mūziķi nenoliedz, ka ar laiku savā pulkā varētu uzņemt arī kādu daiļā dzimuma pārstāvi.

Amerikas latviešu vidē koncertdzīvi nevarot saukt par ļoti aktīvu. Tautiešu, kas uztur latvisku garu, vairs neesot tik daudz kā aukstā kara gados. Lielai daļai jauniešu, kopš dzelzs priekškars kritis, arī vairs neesot par to intereses. Taču viss ir atkarīgs no rosības latviešu biedrībās. Piemēram, Edmunds jau ir kļuvis par valdes locekli Milvoki Latviešu namā, un viņš spriež, ka tur latvietības gars tik ātri neiznīks.

Kādreiz populāros “Čikāgas piecīšus” pēdējā laikā uz skatuves vairs neredz. Reizēm atsevišķi uzdzied Armands Birkens, bet Alberts Legzdiņš ģitāru rokās ņemot nelabprāt.

Uz jautājumu, vai varbūt viņiem izdosies tagad ieņemt “Čikāgas piecīšu” vietu, skaidru atbildi mūziķi nesniedz. Varbūt. Bet katrā ziņā viņi negrasās būt “Čikāgas piecīši Nr.2”. Laiki mainījušies, nav vairs tik dziļas ilgas pēc dzimtenes kā pēc saldā, aizliegtā augļa. Nevienam vairs nav liegts tur atgriezties. Iesēdies tik lidmašīnā un lido uz Latviju. Kā putni.

“Katram jau ir savs laiks. Varbūt, ka mums tagad izdosies jaunos iekustināt. Izplatīsim savus diskus arī Amerikā, iespējams, rīkosim koncertturneju,” plāno Edmunds.

 Latviju viņi nākamreiz kopā ar savām dziesmām plāno apmeklēt nākamā gada martā. Un cer, ka tad Medņa un Kīna duets būs vēl lielāks.

Uzziņai
Edmunds Mednis ir kādreiz populārās grupas “Bumerangs” dalībnieks, kurš kopš 1999.gada dzīvo ASV.
Ēriks Kīns ir ASV dzimis un audzis latvietis, kas aizraujas ar mūziku. Spēlējis grupā “Adam Zahl”, kas savulaik iesildījusi “Prāta vētras” koncerta publiku Čikāgas Dziesmu svētku laikā.
Arturs Rūsis ir ASV dzimis un audzis latvietis, dzīvo Losandželosā, duetam pievienojies šā gada pavasarī.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Uz koncertdārza “Pūt, vējiņi!” skatuves dueta vietā uzstājās trio: no labās – Arturs Rūsis, Edmunds Mednis un Ēriks Kīns.