101 dziesma šogad iesniegta nacionālajam “Eirovīzijas” dziesmu konkursam. Tas ir rekords eirodziesmu vēsturē. Konkursā pieteiktie skaņdarbi skan latviski, angliski, krieviski un citās valodās. Šonedēļ Latvijas televīzijas ļaudis paziņoja 20 dziesmas, kurām žūrija devusi visvairāk punktu un kuras kvalificēsies pusfinālam. Konkursantu uzstāšanos televīzijā varēsim vērot 27.janvārī un 3.februārī.

Starp pusfinālā iekļuvušo dziesmu izpildītājiem ir tikai viens mākslinieks no Liepājas – tā ir Igeta Gaiķe. Viņa ar dziesmu “In a Desert” “Eirovīzijā” piedalījās arī pērn. Skaidrojām, kāpēc šis konkurss negūst liepājnieku atsaucību un kāpēc daži mūziķi un komponisti tajā tomēr piedalās, pat vairākus gadus pēc kārtas.   

Kāpēc “Eirovīzijai” JĀ?

Igeta Gaiķe, dziedātāja:
– Kāpēc nepiedalīties “Eirovīzijā”, ja šis konkurss Latvijā notiek? Nav nemaz tik daudz konkursu, kuros iesniegt dziesmas. Šogad konkursam pieteicos, jo man radās ideja un sacerēju dziesmu. Pateicoties psihodrāmai, esmu atklājusi sevī mītošos resursus, radošo potenciālu. Ar šo dziesmu vēlos būt dabiska. Un dabiskais nāk no saknēm, no mūsu senčiem. Visa gada garumā piedalos savas skolotājas Rovēnas Zarakovskas organizētajos dievturības semināros, kur arī esmu atradusi šo dabiskumu.
Latviešu folklorā ir tādi maģiski vārdi dindaru dandaru, kas apstiprina padarīto. Bet pie manis atnāca vārdi dundari, dandari, kas varētu nozīmēt: duni un dari. Man nav jāmeklē, jāatveido liktenīgās sievietes tēls, dziesmā “Dundari, dandari” varu izdziedāt savu patieso būtību. Tas ir dabisks skaņu birums, es patiešām dunu. Dziesma, kuru aranžēju kopā ar Džulianu un kurā būs izmantoti dzīvie instrumenti, ir ļoti enerģiska. Vēlos, lai uz skatuves kopā ar mani būtu cilvēki, kuriem ir dabiskas, folkloriskas balsis.

Tomass Kleins, mūziķis, komponists:
– Par “Eirovīzijas” dziesmu konkursu man ir dalītas jūtas. Ja šo sarīkojumu izmanto reklāmas nolūkam, tad tas ir izdevīgs, jo var sevi parādīt par velti.
 No pieredzes zinu, ka nevar uzrakstīt dziesmu, kas patīk latviešiem, un rēķināties, ka tā uzrunās arī citas tautības cilvēkus. Jo, piemēram, lietuviešiem, krieviem ir atšķirīga gaume. Jāmēģina izdabāt visiem. Taču prognozēt pozitīvu rezultātu šajā konkursā ir absolūti neiespējami. Bet, ja “Eirovīzijā” neuzvari, tad neesi no labajiem, neesi nekas. Zaudējuma gadījumā mūziķim nākas uzklausīt daudz negatīvā. Kaut gan jāsaka, ka grupa “Fomins un Kleins” uz Turciju nebrauca uzvarēt, bet gan, lai arī cik tas tagad pastulbi izklausītos, parādīt citiem latviešu valodu.
Piedaloties “Eirovīzijā”, es esmu guvis ļoti labu pieredzi. Un nākamreiz vairākas lietas darītu citādāk, zinātu, kas pašam vairāk jākontrolē. Ja paļaujas uz citiem, tad nekad nesanāk tā, kā bijis iecerēts. “Eirovīzija” jāuzskata par Latvijas televīzijas produktu, kurā mākslinieki ir tikai mazi gariņi.
Tā kā vēl joprojām esmu mūziķis un rakstu dziesmas, tad nesaku, ka kādreiz vēl nepiedalīšos “Eirovīzijā”. Tad jau redzēs kā būs!

Kāpēc “Eirovīzijai” NĒ?

Raimonds Dobelis, grupas “The Briefing” dalībnieks:
– Mēs vienmēr esam krasi nostājušies pret mākslas ierobežošanu. Savas grupa pastāvēšanas laikā esam pretojušies spiedienam dziedāt latviski vai kā citādāk piemēroties citu vēlmēm. Popularitāte ir nepieciešama lieta, bet tai ir noteiktas robežas, ja vēlas saglabāt savu identitāti. “Eirovīzijas” dziesmu konkurss ir lauciņš popmūzikas izpildītājiem, kas, kā esam sapratuši, mēs neesam. Lai izpatiktu žūrijai, šķiet, mums būtu jāmaina pārāk daudz, lai rezultāts būtu sev un mūsu faniem tīkams. Protams, tas nav neizdarāmi, taču savu enerģiju vairāk vēlamies ieguldīt sava debijas albuma tapšanā.

Gints Meļķis, grupas “Nasty Smile” solists:
– Viens no iemesliem, kāpēc mūziķi piesakās “Eirovīzijai”, ir tas, lai par viņiem uzzinātu pēc iespējas vairāk cilvēku. Daudziem atkal tas ir izmisuma solis, lai mēģinātu izsisties Latvijas mūzikas tirgū. Mums, grupai “Nasty Smile”, ar Mārtiņa Freimaņa dziesmu “Don’t” sākumā veicās labi – pērn tikām līdz nacionālā konkursa pusfinālam. Taču dziesma nebija mūsu grupas stilā. Bet, lai Latvijā varētu izsisties, ir jāpārdodas, respektīvi jārada masu produkcija. Atceros, vairāki cilvēki pēc “Eirovīzijas” mums nāca klāt un jautāja, kāpēc mēs padevāmies un tomēr piedalījāmies konkursā. Pēc tam paši sapratām, ka varējām tur arī nebūt, varējām nemēģināt sevi pierādīt ar to, kas mums nav raksturīgs. Neko īpašu no šīs uzstāšanās neieguvām.
Jaunajiem, protams, es ieteiktu piedalīties šajā dziesmu konkursā, bet ne tiem māksliniekiem, kas sevi jau apliecinājuši. Domāju, ka grupu “Nasty Smile” vairāk “Eirovīzijā” neredzēs. Pagaidām mums svarīgāks ir topošais albums, kas klajā varētu nākt nākamā gada sākumā.

Ivo Fomins, dziedātājs:
– Man šogad bija vairāki labi piedāvājumi uzstāties kopā ar kādu mākslinieku vai izpildīt solo arī šā gada “Eirovīzijas” dziesmu konkursā. Taču es atteicos. Man to vairs nevajag. Divas reizes jau esmu piedalījies šajā konkursā. Sākumā viss bija skaisti – 2004.gada nacionālajā atlasē mēs, apvienība “Fomins un Kleins”, ieguvām pirmo vietu. Kad paliku bez balss, mums bija doma finālā nepiedalīties, taču ļaudis no ierakstu kompānijas nāca klāt un teica, ka nedrīkstam pievilt cilvēkus, kas par mums balsoja pusfinālā. Taču liktenis laikam nebija lēmis, lai mēs uzvarētu arī starptautiskajā “Eirovīzijas” konkursā Turcijā, kurā kā uzvarētāji pārstāvējām Latviju. Pēc pasākuma man nebija viegli atgūties, veselu gadu pārdzīvoju, ka neizdevās iegūt labu vietu, kaut gan darījām visu, kas bija mūsu spēkos.

Matīss Anuzis, grupas “Habemus” solists:
– Doma par piedalīšanos “Eirovīzijā” mums bija, bet izbija, jo sapratu, ka tas nav mūsu lauciņš. Galvenokārt tāpēc, ka es principā nedziedu angļu valodā. Mēs jau apdedzinājāmies ar “Fominu un Kleinu”, kuri dziedāja latviski. Tā ka, pēc manām domām, mūsējie vairs nebalsotu par latviešu valodā izpildītu skaņdarbu. Bet, no cita redzes punkta skatoties, – varētu jau kādu gadu mēģināt pieteikties un pa atslēgas caurumu paskatīties, kā tad nu būs. “Eirovīzija” pati par sevi jau nekur nepazudīs.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”