Liepājā un dzimtajā vietā Gaviezē grupas “Musiqq” dalībnieks Emīls Balceris gūst mieru un atpūšas no Rīgas kņadas. Gada pēdējās dienas mūspusē gan dziedātājam nepagāja vienkārši ciemojoties, nācās gatavoties lielajam Jaunā gada sagaidīšanas koncertam. “Īstenībā, uzstāties mājās ir grūtāk, nekā citur. Te ir ģimene, draugi, daudz pazīstamu cilvēku. Un tādēļ gribas parādīt visu to labāko,” sajūtās dalās Emīls, un priecājas, ja ar savām dziesmām spēj aizkustināt un uzmundrināt. “Skatītāju vērtējums mums ir vissvarīgākais.”

– Kāds tev ir bijis aizgājušais gads? Vai laiks paskrējis nemanot?
– Īstenībā, kopš sāku darboties “Musiqq”, katrs gads ir bijis krāsains, un katrs nākamais – vēl krāsaināks. Ir bijis ļoti daudz kas – pasākumi, koncerti, satikti cilvēki. Varētu pat teikt, ka 2016.gads ļoti, ļoti izdevās, pilns dažnedažādiem notikumiem.

– Ko tev nozīmē “Musiqq”? Cik stipri mainījās tava dzīve kopš viss sākās?
– Mainījās gan muzikālajā ziņā, gan arī sadzīvē. “Musiqq” ir ļoti liela mana dzīves sastāvdaļa. Vairāk vai mazāk viss ir saistīts ar “Musiqq”. Tas ir kļuvis par manu darbu. Dziedāt, un tajā pašā laikā ar to naudiņu pelnīt – tas, manuprāt, mūziķim ir viss, ko var vēlēties. Šī ir mana sapņu profesija.

– Tev ar dziedāšanu tiešām izdodas nopelnīt iztikai?
– Jā, tā ir. Mūziķim nevar būt nekas labāks, – ja tu mīli savu darbu un vēl par to tev maksā. Man ir ļoti paveicies. Cita darba man nav, jo, kā jau teicu, viss, kas notiek, ir saistīts ar “Musiqq”.

– Par jums ar Maratu var teikt – kā podiņš ar vāciņu. Viens otru papildināt. Maratam ir talants dziesmu sacerēšanā, bet tu esi apveltīts ar labu balsi. Vai šāds savā ziņā lomu sadalījums ir jūsu panākumu atslēga?
– Domāju, ka tas ir viens no ķeksīšiem. Esam divi, un, ja mums ir kādas diskusijas, to atrisināt ir daudz vienkāršāk, nekā lielai grupai, kurā varbūt ir septiņi cilvēki. Otrs – tas ir izveidojies dabiski, ka Marats ir dziesmu autors, viņš arī producē mūziku, un viņam tas ļoti labi sanāk. Viņš man parāda dziesmu, es paklausos, iedziedu, aranžēju savas partijas, un tā mums dziesmas arī top. Mums ir veiksmīgi izdalījies, ka katram ir savs darbs, zinām, kas un kam jābūt, un tas viss kopā veido rezultātu.

– Nejūties, ka tava loma grupā ir mazāka? Marats sacer dziesmas, aranžē utt.?
– Ja tā skatās, tad tā, protams, izklausās. Runājot par dziesmu radīšanu, es tur neko nevaru izdarīt. Man šī čakra nav vaļā, toties Maratam ir. Ir jābūt pieredzei, zināšanām, sajūtai un idejai, lai radītu ko izteiksmīgu.

Man pagaidām nav šīs visas komponentes, lai izveidotu tādas dziesmas kā “Abrakadabra”, “Dzīve izdodas” vai “Debesis iekrita tevī”. To es izdarīt nevaru, līdz ar to necenšos lēkt augstāk par savu dupsīti. Izteikšos mīlīgāk (smaida).

– Tādēļ neesi sevī vīlies? Pieļauju, ka daudziem mūziķiem ir sapnis radīt savus skaņdarbus.
– Nē, pilnīgi noteikti nē. Gribēt var visu, bet ne vienmēr var visu dabūt. Apzinos, ka tas pagaidām nav mans lauciņš uz ko būtu jāpretendē, un Maratam tas ļoti labi sanāk. Viņam ir atrasta sava hita formula, viņš var visu arī izdarīt, līdz ar to nejūtos apbižots vai kā tamlīdzīgi. Pilnīgi nē. Es esmu ļoti priecīgs, ka varu dziedāt, darīt to, kas man patīk. Jūtos ļoti labi.

– Cik jums ir koncerti nedēļā?
– Mēs īsti neskaitām, bet nedēļā aptuveni divi ir. Bet ir dažādi – mēdz būt vairāk vai arī mazāk. Uzstājamies tur, kur mūs aicina. Tie ir gan klubiņi, gan korporatīvie pasākumi, dzimšanas dienas, gan lielāki televīzijas pasākumi. Vēlmes un intereses cilvēkiem ir dažnedažādas. Tas ir forši, ka mūs nonstopā kaut kur aicina. Tas ir labākais, ko varam gribēt, – ka cilvēki grib dzirdēt mūsu mūziku.

– Kāpēc jūs cilvēkiem patīkat?
– Tas ir labs jautājums (smejas). Man ir grūti pateikt. Bet ir ļoti liels prieks, ka cilvēkiem patīk mūsu mūzika, jo tamdēļ jau arī strādājam. Ja cilvēkiem tas nepatiktu, tas neinteresētu un viņi negribētu dzirdēt mūsu koncertus, tad pie sevis mājās mēs to varētu darīt, bet tālāk virzības īsti nekādas nebūtu. Tam nebūtu jēgas.

– Starp “Musiqq” un pozitīvismu gribas likt vienlīdzības zīmi. Piekrītat, ka esat tādi pozitīvie čaļi?
– Kā Marats vienmēr ir teicis, viņš raksta mūziku, kas patīk viņam pašam. Pasaulē ir pietiekami daudz visādu sliktu lietu. Es arī personīgi labāk smaidu un skatos uz dzīvi ar pozitīvu nokrāsu, nekā ar bēdīgu seju. Varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc cilvēkiem patīkam. Kaut kādā veidā mūsu uzskati ieliekas arī dziesmās.

– Kā tev izdodas palikt smaidīgam?
– Nezinu (smejas), man liekas, ka dzīve ir skaista, ko tur bēdāties. Ir jāstrādā, jāiet uz priekšu, jācīnās.

– Ņemot vērā “Musiqq” straujos panākumus, kā nesaslimāt ar “zvaigžņu slimību”?
– Varbūt tas, ka Marats visam cauri izgāja jau “Device” laikā. Gan jau tad bija paslimots ar “zvaigžņu slimību”. Man tāpat. Atceros, ka 2007.gadā piedalījos konkursā “Latvijas talanti”. Biju pirmo reizi televīzijā. Jauns puika, tur viss forši, tā un šitā. Draugiem.lv meitenes sāka rakstīt. Un tad man vienu brīdi arī uznāca.

Bet vecāki mani prata tā skaisti atsēdināt. Kopš tā laika atgriezos uz zemes. Salika smadzenītes pareizajā vietā. Sapratu vērtības, kas ir svarīgs un kas nav.

– Kā vecāki to panāca?
– Es vairs neatceros. Man liekas, ka ar mammu man bija nopietna saruna. Pateica tik skaistiem vārdiem, ka tā dziļi iesēdās. Ko gan jaunam zaļam gurķim vairāk vajag? Parādies televīzijā, paslavē. Un viss notiek (smejas).

– Cik bieži tev sanāk atbraukt uz šo pusi, satikt vecākus? 
– Reti, reizi mēnesī, bet uz mājām atbraukt gribas. Brīžam veiksmīgi sakrīt, ka Kurzemes pusē ir kāds koncerts, tad pie reizes to apvienoju ar ciemošanos pie vecākiem. Rīga tomēr ir centrs, no kura uz visām pusēm vienkāršāk izbraukt un darboties. Bet kādreiz labprāt atgrieztos Liepājā.

– Jā, kādā intervijā esi teicis, ka būtu gatavs atgriezties.
– Pilnīgi noteikti. Bet tas ir gadu jautājums, laiciņš līdz tam vēl paies. Liepājas puse ir Liepājas puse. Tur nav nekas daudz piebilstams. Te ir forši, savs šarms. Te ir svaigs gaiss. To ļoti jūtu Gaviezē, pie vecākiem, kad aizbraucu ciemos. Aizbraucu un ievelku plaušās gaisu, un saprotu, jā, te ir gaiss. Rīgā gaisa nav. Ir salīdzinoši lielas cilvēku masas. Uz citu valstu fona, protams, mūsu šeit ir maz.

– Vēlos atgriezties pie viena no šīs vasaras spilgta notikuma – uzstāšanos ar “Prāta vētru” “Daugavas” stadionā. Vai tu atminies tā vakara emocijas?
– Patiesībā, nav ļoti liela atšķirība starp tūkstoš cilvēkiem, pieciem tūkstošiem, 10 vai 20, jo mūsu atdeve vienmēr ir bijusi vienāda. Protams, kad tu zini, ka tur ir 30 tūkstoši un viņus dzirdi, sajūtas ir ļoti foršas, pa ķermeni aiziet tirpiņas. Bet no skatuves tu redzi tikai pirmās līnijas līdz skaņu operatoriem, gaismu džekiem. Tālāk jau tu īsti neko neredzi, tikai zini, ka viņi tur ir. Bet jebkurā gadījumā fīlings ir kruts.

– Kā bija uzstāties mājās? Un ar latviešu supergrupu?
– Protams, ļoti pozitīvi. Prieks, ka sadarbība izvērtās tik veiksmīga. Bet vēl ar šo pašu dziesmu nekas nav beidzies. Šādas tādas idejas vēl ir. Mājās īstenībā ir grūti uzstāties, bet tajā pašā laikā – forši. Jo mājas ir mājas, te ir ģimene, draugi, daudzi pazīstami cilvēki. Vienmēr viņu priekšā gribas parādīt to labāko. Bet tajā pašā laikā īsti nekas jau nemainās – vai tā ir Liepāja, Rīga vai Daugavpils. Visur publika ir atsaucīga. Ja mūs grib dzirdēt, tad viss ir kārtībā. Ja viņi dod enerģiju. Mēs dodam enerģiju jebkurā gadījumā, un, ja saņemam pretī, tas vispār ir skaisti.

– Nolasīšu kādu komentāru: “Šīs dziesmas laikā sapratu, ka jūtos laimīgs tieši dzīvot šajā laikā un brīdī, un to izbaudīju.”
– Skaisti! Prieks, ka brīžiem cilvēkiem tas nozīmē ko vairāk, nekā vienkārši dziesma vai koncerts. Ja var to domu un ideju aizsūtīt, ka tas tiešām kādā veidā uzmundrina un palīdz, – mums tas ir zelts. Mūziķim tas ir morāls baudījums.

Kad aizbraucam uz koncertu un saprotam, ka publika tavā vietā var nodziedāt visu dziesmu, un tu vari tikai stāvēt, – sajūta ir neaprakstāma.

Tas ir baigi forši, jo zini, ka viņi to dara ar prieku, viņus neviens nav piespiedis atnākt, un tas mums nozīmē ļoti daudz.

– Kurām dziesmām publika zina teju visus vārdus?
– Ir diezgan daudz. Tādiem singliem kā “Abrakadabra”, “Miljonārs”, “Dzīve izdodas”, “Debesis iekrita tevī,” “Sekundes”, “‘Čaļi”. Jā, daudz. Varbūt, ja ne visu, tad piedziedājumus dziesmām zina lielākā daļa. Tamdēļ koncertos bieži vien veicam saspēli, lai padzied arī tauta.

– Vai tas nozīmē, ka Marats ir atradis īsto formulu, kā jāraksta dziesmas, kuras kļūs par hitiem?
– Tā jau smejas, – tiem, kam sanāk uzrakstīt hitu, tad nu noteikti ir kāds kods. Īstenībā nekāda koda nav. Tu raksti to, kas pašam patīk, un, ja tas sakrīt ar tava klausītāja viedokli, tad tas ir ideāls variants.

– Decembrī kopā ar Melngaiļskolas Bigbendu uzstājies koncertā “Ziemassvētku impresijas”.
– Jā, man ļoti patika. Baigais prieks par jauniešiem, īpaši par vadītāju Jāni. Uzreiz redzams – pie visa ir ļoti strādāts. Malači! To, ka koncerts ir izpārdots jau labu laiku iepriekš, es nezināju. Man to pateica neilgi pirms uzstāšanās. Nobrīnījos, jo reklāmu pat nebiju redzējis (smejas). Tā bija mana pirmā uzstāšanās koncertzālē. “Dzintars” ir skaista vieta, kas pilsētai dod savu pienesumu. Aizdomājos, lūk, par ko. Pats mācījos mūzikas skolā, kad tā vēl atradās vecajā vietā. Šeit jauniešiem ir noteikti trīsreiz lielāka interese nākt, jo atrodas tādā skaistā ēkā. Ir pieejamas jaunākās tehnikas un viss pārējais. Ļoti labs veids, kā mūzikas skolai piesaistīt jaunos. Ļoti labprāt piekritu uzstāties kopā ar Bigbendu, jo sapratu, ka koncerts ir trešdienā un netraucēs manai darbībai “Musiqq”. Man ir interesanti paprovēt ko jaunu.

– Tad tu iesaisties projektos, ja tas netraucē “Musiqq”?
– Jā, tikai un vienīgi. “Musiqq” ir primāri. Es nevaru pateikt, ņemu trīs nedēļas brīvu, jo man ir citi plāni. Tā tas nenotiek. Es varu paprovēt ko citu, bet prioritāte noteikti ir “Musiqq”. Mums ir uzstādīti savi mērķi, ko gribam sasniegt, līdz ar to viss spēks tiek koncentrēts šajā virzienā.

– Esi atteicis no lieliem projektiem?
– Jā, protams. No ļoti daudziem. Ir reizes, kad es gribētu piedalīties, bet saprotu, ka nevaru.

– Bet pats teici, ka patīk piedzīvot ko jaunu.
– Man tas vairāk tīri vokālajā ziņā. Ārpus “Musiqq” varu bišķi savādākas lietas pamēģināt, stilistiski mūziku kā tāda. Kā tas bija, piemēram, kopā ar Bigbendu. Šādā veidā es piepildu savu interesi muzikālajā ziņā, – pamēģināt kaut ko dažādībai.

– Tev šogad bija vēl viens nozīmīgs brīdis – kāzas. Kā satiki savu Ievu?
– Uz kalna, slēpojot. Neatceros, vai tas bija Tukums vai Talsi. Kaut kā tā sanāca.

Pirmo reizi biju uzkāpis uz dēļa un no kalna vēlos lejā kā traks, jo nezināju, kā tas jādara. Un Ieva par mani smējās. Iepazīties sanāca dabiski.

– Bijāt arī medusmēnesī?
– Jā, bijām izbraukuši. Uz trīs nedēļām. Uz kurieni, to gan neteikšu. Tik garš atvaļinājums mums nebija bijis. Atpūtāmies.

– Vai pēc kāzām ir kaut kas mainījies? Jūties savādāk?
– (Smejas) Ļoti daudz jau nekas nemainās. Tikai statuss. Attiecību ziņā ir nopietnāk, uztveru tās savādāk. Bet, ka būtu kaut kas krasi mainījies, tā nav. Viss ir tikpat forši, kā iepriekš.

– Kā tev izdodas “noslēpties” no dzeltenās preses? Negozējies šāda veida izdevumos vai interneta portālos.
– Ja godīgi, nav tādas slēpšanās. Mēs ar Maratu arī neesam tādi cilvēki, kas iet uz visām lielākajām restorāna atklāšanām, jaunākajām modes skatēm. Mūs tas neinteresē. Nedarām neko tādu, kas piesaistītu uzmanību. Līdz ar to par mums interese ir maza. Mēs ejam ar savu mūziku.

– Tātad, cik tu vēlies parādīt no savas privātās dzīves, tik arī ir? Piemēram, publicējot kādu foto sociālajos portālos.
– Tieši tā. Es labi apzinos, – ja instagramā ielikšu bildes, tad tās varēs redzēt ikviens, un tam tās arī ir domātas. Ir lietas, ko publiskoju, esmu ar mieru parādīt, bet ir, ko paturu pie sevis.

– Tev uz rokas ir iespaidīgs tetovējums.
– Jā, pirmo uztaisīju 18 gados. Es jau sen gribēju, bet vecāki teica, – kad tev būs 18, tad dari, kā tev gribas. Pienāca 18 un skaidrs, ka Emīls aizgāja un uztaisīja (smejas). Pirmais tapa tepat Liepājā – mikrofons uz labās rokas. Kas gan cits! Nu tas ir apaudzēts ar vēl šo to. Gribēju un viss. Un, kā jau tas notiek uztaisot pirmo, gribas vēl. To, cik man ir tetovējumu, es nezinu. Grūti nosaukt skaitu, jo viss ir savilkts kopā. Tetovēju lietas, kurām ir nozīme. Pārdomāti.

Tetovētāja smejas un saka, ka es neesmu labs klients, jo nāku tikai reizi gadā. Man esot tik daudz brīvas vietas, kur var taisīt un taisīt.

– Parasti, kad vecākiem pasaka, būšu dziedātājs vai aktieris, pirmā reakcija ir – tikai ne to! Bet tu esi taisni uz to virzīts.
– Tas tā ir, jā. Redzēja, ka interese ir arī man pašam, ka kaut kas sanāk. Tas ir forši, ka vecāki palīdz, attīsta un dod iespēju, lai gan nevar zināt, vai pa to līniju aizies. Beigu beigās var nonākt arī pilnīgi citā profesijā. Vecākiem manā gadījumā ir ļoti liels nopelns. Viņu dēļ esmu tur, kur esmu. Manī ir ieguldīts liels darbs, visa tā braukāšana, kad biju maziņš, vešana uz koncertiem.

– Kāds ir nākamais izaicinājums tavā dzīvē? Ar “Musiqq” mūzikas lauciņā esat ļoti stabili.
– No komforta zonas vienmēr ir grūti iziet ārā. Jā, varu piekrist, ka esam stabili un ceru, ka tā arī paliks un nekas nemainīsies. Notikt jau var viss kaut kas. Mums ir mērķi, līdz ar to arī nelieli izaicinājumi, tos jāapdomā. Bet man pašam tāda liela izaicinājuma, ko vēlētos piepildīt, nav. Pagaidām dzīve ir forša! Kādu laiku neesmu bijis pie vokālajiem pedagogiem. Tā ir mana mazā apņemšanās jau divus gadus. Gribu aiziet pakonsultēties, paņemt meistarklases. Jāmācās ir visu laiku, jātrenējas, lai cik arī liela pieredze būtu.