Arī mūsdienās vācu romantiskajā mūzikā varam atrast ne vienu vien interesantu un mazspēlētu opusu. Ar diviem no tiem piektdienas vācu romantiskās ērģeļmūzikas koncertā klausītāju pārpildītajā Sv.Jāzepa katedrālē iepazīstināja trīs latviešu mūziķi – ērģelniece Larisa Bulava, vijolnieks Jānis Bulavs un čellists Māris Villerušs.

Varam tikai konstatēt, ka mums netrūkst labu ērģelnieku, jo Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore, Rīgas Doma draudzes ērģelniece Larisa Bulava šajā festivālā piedalījās pirmo reizi. Bagātā koncertpieredze Eiropā un ASV, ieraksti TV, skaņu platēs, radio un CD ierindo viņu starp izcilākajām latviešu ērģelniecēm. Larisas Bulavas interpretācijā iepazinām Jūliusa Roibkes (1834 – 1858) ērģeļsonāti. Īss bija šī komponista mūžs – tikai 24 gadi (viņš zaudēja cīniņā ar tuberkulozi – tā laika inteliģences slimību). Ērģeļbūvētāja Ādolfa Roibkes dēls, Ferenca Lista skolnieks atstājis mums īstu vācu mūzikas pērli. Autors skaņdarba domu saista ar 94.psalmu, atmaksas Dievu Jahvi, viņa aizstāvību, mierinājumu – “Nu Jahve ir mans cietoksnis un mans Dievs ir mana patvēruma klints.” Protams, instrumenta iespējas Sv.Jāzepa katedrālē nav tik izcilas kā Sv.Trīsvienības baznīcā, taču kontrastu pilnā, spēcīgā sonāte izskanēja pārliecinoši. Romantiskās harmoniju maiņas, kurā jaušama dižā Vāgnera ietekme, varenā fūga noslēgumā bija atkal viens atklāsmes mirklis ērģeļu pasaulē.

Pazīstams vārds ērģeļmūzikā ir vācu romantiķis Jozefs Gabriels Reinbergers. Viņa darbība bija daudzpusīga un auglīga – Minhenes konservatorijas profesors, ērģelnieks, operu, simfonisko un daudzu ērģeļdarbu autors. Svītu vijolei, čellam un ērģelēm, kas komponēta 1891.gadā, dzirdējām pirmoreiz. Mūzika raisījās brīvi kā triju draugu saruna, kur bija gan žilbinošas vijoļu pasāžas, gan samtainās čella frāzes, gan ērģeļu nopietnība. Taču, turpinoties koncertpraksei šajā katedrālē, būtu jāpadomā par nelieliem sānu paplašinājumiem blakus ērģelēm, varbūt arī kādu akustikas uzlabojumu.

No krievu klasiskās mūzikas pamatlicēja M.Gļinkas līdz mūsdienu M.Tariverdijevam varējām pasmelties koncertā “Krievzemes krātuve”, ko laipni mums atvēra ukraiņu ērģelnieks Tarass Bagiņecs. Viņa koncertdarbība sazarojusies jo plaši Eiropā un Krievijā, veikti ieraksti TV un radio, bet vācu komponistu ērģeļmūziku DVD formātā varēja iegādāties mūsu klausītāji. Šogad pasaules muzikālā sabiedrība plaši atzīmē Dmitrija Šostakoviča simtgadi. Viņa saasinātais dzīves redzējums, ironija un dramatisms notur klausītāju augstā spriedzē. Tāda bija arī koncertā atskaņotā “Pasakalja” no operas “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Šī mūzika skan tūlīt pēc izdarītās slepkavības. Katerina, nevarēdama izturēt vīratēva despotismu, viņa mīļākajam ēdienam – sēnēm – pieber žurku indi…

Aleksandra Glazunova “Prelūdija un fūga re minorā” bija tipisks komponista opuss – varens un spēcīgs, kā viņš pats. Arī A.Glazunova simfonijās, baletā “Raimonda” ir šis dziedošais, skanīgais koptonis. Ilgus gadus viņš vadīja Pēterburgas konservatoriju un mūža beigās varenais stāvs izplūda kuplās formās. Un tad, kad rektors tuvojās kādai no klasēm, atskanēja satraukti čuksti: “Aleksandr Konstantinovič iģot (nāk)” – un tika rautas vaļā durvju abas puses. Komponists bija ļoti omulīgs, sirsnīgs sarunu biedrs, Jāzepa Vītola draugs, varēja stundām ilgi improvizēt uz klavierēm, neizlaižot cigāru no pirkstiem.

Komponistu Mikaelu Tariverdijevu savulaik pazinām kā estrādes dziesmu autoru. Viņa produkcijai šajā jomā piemita augstāks gaumes un inteliģences līmenis kā parasti. Taču A.Hačaturjana skolnieks M.Tariverdijevs iemīļojis un daudz komponējis arī ērģelēm. Viņa divdaļīgā ērģeļu simfonija “Černobiļa” skanēja ukraiņu mākslinieka uzstāšanās nobeigumā. Komponistam, apmeklējot atomkatastrofā cietušo pilsētu, sākumā nav bijis nodoma redzēto pārvērst skaņās. Bet mūzika pieteikusies pati. Protams, ir daudz dramatisma šajā mūzikā, bet man būtiskāks likās otrās daļas uzdotais jautājums – Quo vadis? Kurp ej pasaule, neiecietīgā un nežēlīgā?

Izskaņas koncertā ar vācu ērģelnieka Ansgara Vallenhorsta spēli tika uzstādīts šī festivāla ilgspēlēšanas rekords – divas stundas bez pārtraukuma mākslinieks improvizēja 1927.gadā uzņemtajai režisora Friča Langa filmai “Metropolis”. Šī gada maijā šo filmu “Muzeju nakts” laikā varēja skatīt rīdzinieki. Atbilstoši mēmā kino tradīcijām pianista A.Cimmermana izpildījumā skanēja filmas komponista Gotfrīda Huperca oriģinālmūzika.

Svētdienas vakarā vācu improvizācijas meistars Ansgars Vallenhorsts no Sv.Trīsvienības baznīcas ērģelēm, šķiet, izdabūja visu iespējamo un pat neiespējamo. Filmas tēli ļāva ērģelnieka fantāzijai plašu lidojumu, ilustrējot daudzveidīgās situācijas. Kopā tas viss veidoja savdabīgu kokteili ar fantastikas, mīlestības, nāves, nolemtības un citām tēmām. Samulsu, kad pirmoreiz Marijas un Fredera skatā saklausīju “Ar mīlestības pinekļiem…” Vai tiešām? Patiesi, Lotars Džeriņš bija iepazīstinājis mākslinieku ar dažādām latviešu komponistu liriskajām dziesmām, kas tad arī noderējušas filmas situācijās. Jā, protams, bija jāpieņem šīs mēmās filmas specifika – uzsvērtā žestikulācija un mūzika, kas, šodienas acīm lūkojoties, izsauc smaidu. Lai pilnīgāk izprastu situāciju, noderēja arī vācu vai angļu valodas zināšanas subtitros. Ar gandrīz vai apokaliptisku ērģeļu bangojumu filma beidzās, un klausītāji uzgavilēja māksliniekam.

Festivāls izskanējis un klausītājiem nav radušās šaubas par unikālo ērģeļu skanējumu. Vēl ne. Taču Sv.Trīsvienības ērģeles tomēr ir ķirmju apdraudētas. Ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš aprēķinājis remonta izdevumus – apmēram 50 tūkstošus latu. Ir jāmeklē kompromisa ceļš, jo ērģeles pieder baznīcai un nevis pilsētai. Varbūt, vēlēšanām tuvojoties, šo summu varētu ziedot Pirmā partija, kura kristīgos ideālus tur īpaši augstu?

Tas tāds bēdīgs fakts, bet patīkamais ir tas, ka Liepājas goda pilsoņa pases ieguva gan ukrainis Tarass Bagiņecs, gan vācietis Ansgars Vallenhorsts, gan mūsu pašu Sv.Jāzepa katedrāles prāvests Marcins Vožņaks. Daudz darba festivālā bija abiem ērģelnieku izpalīgiem – reģistratoriem Aijai Ziņģītei un Jānim Pelšem, kuri līdzās savai pilsoņa pasei tagad varēs likt zaļo Liepājas pasi.

Nez kā tas iznāk, ka jau otro gadu pēc kārtas festivāla laikā ir atvasara. Varbūt arī to festivāla mākslinieciskais vadītājs Lotars Džeriņš ir nokārtojis ar Laika veci? Nezinu, kā tur būs ar atvasaru nākamgad, bet finanses 6.starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam domes budžetā jau iedalītas.

P.S. Varbūt rīkot akciju – “Palīdzēsim unikālajām ērģelēm”, kur varētu piedalīties ikviens liepājnieks, kam rūp šī instrumenta liktenis.

Aija Engelmane

Izskaņas koncertā Sv.Trīsvienības baznīcā ar vācu ērģelnieka Ansgara Vallenhorsta spēli tika uzstādīts šī festivāla ilgspēlēšanas rekords – divas stundas ilga improvizācija.

Sākot ar krievu klasiskās mūzikas pamatlicēja M.Gļinkas skaņdarbu līdz mūsdienu M.Tariverdijeva mūzikas lappusēm klausītājiem piedāvāja ukraiņu ērģelnieks Tarass Bagiņecs.

Ar vācu romantisko ērģeļmūziku klausītāju pārpildītajā Sv.Jāzepa katedrālē iepazīstināja trīs latviešu mākslinieki (no kreisās) – čellists Māris Villerušs, ērģelniece Larisa Bulava un vijolnieks Jānis Bulavs.