Ar maigu romantismu, trausli tīriem džeza ritmiem un spilgtiem uzplaiksnījumiem piepildīts sācies 16.starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls. Tie bija trīs klaviermūzikas bagāti vakari ar daudzveidīgu programmu un atšķirīgām personībām. Jau pirmajos koncertos uzburts emocionāli stabils tilts starp mūziķiem un publiku.

Festivāla pirmā trijotne

Agnese Egliņa (Latvija), Kšištofs Jablonskis (Kanāda) un Džuzepe Andaloro (Itālija) bija tā trijotne, kuru iepazinām pirmajos divos koncertos – gan saspēlē ar Simfonisko orķestri teātrī, gan solo programmās Graudu ielas koncertzālē. Festivālu ievadīja jaunā, talantīgā un smaidīgā liepājniece Agnese Egliņa. Atklāšanas koncertā viņa atsauca atmiņā nedaudz piemirsto Pētera Plakida “Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem”. Vēl būdams students, komponists ar šo skaņdarbu guva ievērību Vissavienības jauno komponistu skatē 1969.gadā, kur saņēma diplomu. Liepājā tas skanējis autora izpildījumā kopā ar diriģentu Jāni Zirni koncertciklā “Liepājas vasara–87”. Agneses Egliņas interpretācijā pārliecinošs bija viss – gan domīgie, dziļie monologi, gan azartiskie, virtuozie, ritmiski asie posmi. Skaņdarba kulminācijā meistarīgs bija Vigo Račevska timpānu solo. Savā solo programmā pianiste bija izvēlējusies Roberta Šūmaņa ciklu “Bērnu ainas”. Katra miniatūra izskanēja kā maza pērlīte ar rūpīgi noslīpētām detaļām, arī populārais “Sapņojums”.

Šķiet, garajos festivāla gados būs izspēlēts viss repertuārs klavierēm ar orķestri. Par laimi, tā nav, un vēl aizvien atrodas nespēlēti skaņdarbi. Pirmajā koncertā tie bija divi Frederika Šopēna jaunības opusi – “Fantāzija par poļu tēmām” un “Krakovjaks”. Un, protams, kurš gan cits, ja ne poļu pianists Kšištofs Jablonskis varēja spēlēt šo dedzīgiem poļu deju ritmiem un maigām melodijām pilno mūziku. Pianista solo programma iesākās ar filozofisko Baha – Buzoni korāli “Nāc, Kungs Pestītāj!” Ludviga van Bēthovena “Apasionāta” aizvien ceļ mūsu garu, bet piedevās spēlētā Frederika Šopēna “Polonēze” uzbangoja ar īsti polisku lepnumu un spēku. Zāle dimdēja ovācijās.

Pārdomas raisīja itālieša Džuzepes Andaloro priekšnesums. Īpaši jau pirmajā vakarā populārajā Sergeja Rahmaņinova “Otrajā klavierkoncertā”. Solista tempu kaprīzes nojauca skaņdarba dramaturģiju un attīstību. Bagātā pieredze diriģentam Imantam Resnim ļāva veiksmīgi ar to tikt galā – kur vajadzēja, tur orķestris pagaidīja, kur vajadzēja, pasteidzās kopā ar solistu. Savās šaubās dalījos ar festivāla ilggadējo dalībnieku, profesoru Arni Zandmani. Viņš apstiprināja, ka tīksmināšanās ap katru sīko frāzīti iederas kādā salonā, taču lielas formas skaņdarbā, lielā koncertzālē… Bet varbūt tā arī var? Katrs skaņdarbs ar laiku apaug ar štampiem un aizvien grūtāk ir pieņemt citādību.

Solo programmā, kur ikviens pianists ir pilnīgi brīvs savās izpausmēs, Džuzepe Andaloro rotaļīgi izspēlēja V.A.Mocarta “Rondo”, sapņaini un romantiski brāzmoja R.Šūmaņa “Fantāzijskaņdarbos”. Pie īpaši efektīgiem klavieru repertuāra skaņdarbiem pieder Ferenca Lista “Ungāru rapsodijas”. Populārā 2.rapsodija tad arī atgādināja īstu virtuozitātes zelta laikmetu ar solista improvizāciju un roku zibināšanu. Koncertu noslēdza ekselenta piedeva – Vilibalda Gluka melodija no operas “Orfejs un Eiridīke” Dž.Sgambati aranžējumā.

Viedokļi

Festivāla viesis komponists un pianists Pēteris Plakidis:
– Man ir grūti runāt (komponista acis kļūst valgas), jo esmu vienkārši laimīgs. Agnese (Egliņa) manu darbu nospēlēja brīnišķīgi.

– Mēdz teikt, ka pirmie iespaidi ir tie patiesākie. Kādi jums tie ir pēc pirmajiem festivāla koncertiem?

Kšištofs Jablonskis:
– Par to nav viegli runāt tūlīt pēc koncerta, jo sirds un galva ir pilna emociju. Es jau runāju ar maestro Resni, ka dzīve ir dīvaina – gaidām, gaidām to brīnumu, bet te pēkšņi tā jau ir pagātne, vēsture. Dzirdējām ļoti jaunus, talantīgus pianistus, un es pats jūtos jau vecs (tas izraisa apkārtējos smieklus, smaida arī pats K.Jablonskis, kuram ir 43 gadi). Kad esam jauni, tad ļoti vēlamies patikt publikai, pārsteigt to, demonstrējam savu virtuozitāti, rādām, lūk, kā spējam pieveikt tehniski sarežģītu partitūru… Bet tad pienāk laiks, un es esmu laimīgs, ka man tas ir pienācis, kad tev daudz svarīgāk ir mūzikas valodā sarunāties ar zālē sēdošajiem – par dzīvi, par labo, ļauno, par skaisto un neglīto… Ja es koncerta laikā sajūtu šo kontaktu, šīs emocijas, kas diemžēl ne vienmēr notiek, tad esmu laimīgs.

– Vai šeit, Liepājā, to sajutāt?
– Kad jūti – jā, publika klausās tik uzmanīgi, saprotoši, tik dziļā klusumā, tad jūtu, ka manī ieplūst papildu spēki. Tad gribu vēl labāk, vēl jutīgāk nospēlēt. Tad nav svarīgi sevi demonstrēt. Tehniskā varēšana ir spēles pamats, bet atklāt mūzikas dvēseli – kaut kas cits. Tas ne vienmēr notiek – ar mani šeit – tas notika. Tas bija pilnīgi neticami, tādēļ esmu ļoti laimīgs. Piedevās es atdevu Liepājai visu savu sirdi, jo sajutu jūsu publikas sirsnību, gudra klausītāja uzmanību. Šis vakars paliks manā sirdī un atmiņā, neskatoties uz to, ka ne akustika jūsu koncertzālēs ir tik laba, ne arī diemžēl instrumenti. Bet tas pat vairs nav svarīgi, ja vari piedzīvot šādus laimes mirkļus. Protams, ka jutīšos pagodināts, ja mani kādreiz vēl uzaicinās piedalīties šajā festivālā.

Afrokuban džeza ritmos

Otrdienas vakarā kā allaž atkal skanēja džeza mūzika. Šoreiz Liepājā viesojās menādainais kubietis. Pianists un komponists Rolando Luna (1978) dzimis Havanā, Kubā. Jau pamatskolā viņš apguva ģitāras spēli un, piedaloties konkursā, plūca laurus kā labākais kubiešu mūzikas interprets. Klavierspēli viņš mācījies Amadeo Roldana Mūzikas konservatorijā, kur absolvēja akadēmiskās klavierspēles klasi. Viņa kompozīcijas cauraustas džeza un kubiešu, kā arī karībiešu mūzikas elementiem. Rolando Luna ir jau vairāku prestižu Kubas džezistu konkursa laureāts. Piedalījies džeza festivālos Eiropā, Japānā, Amerikā. Ieskaņojis savas mūzikas CD, kas iekļuvis labāko topā, bet kopā ar ievērojamām grupām – 14 diskus.

Kubas mūziķi bija noskatījis daudzu Džeza mūzikas festivālu rīkotājs un producents, sitaminstrumentālists Māris Briežkalns, kuru arī izjautājām par festivāla viesi.

– Ar ko Luna piesaistīja jūsu uzmanību?
– Man līdz šim ne ar vienu pianistu nav bijis tik viegli spēlēt kopā, kā ar Rolando Lunu. Acīmredzot viņš vēl nav samaitāts ar zvaigžņu slimību, ar rutīnu, ar vēl kaut ko… Bija liels prieks spēlēt ar tik siltu, tik gaišu mūziķi, kāds ir Rolando, kuram nespraucas ārā tas ego, tas – es. Viņš spēlē džezu, kas ir tik trausla, tik gaiša mūzika. Liepājā nav dzirdēta komponista un pianista Čučio Valdes mūzika. Viņš ir viena no slavenākajām figūrām džeza pasaulē. Rolando ir viņa protežē, cenšoties izdabūt jauno talantu no Kubas  pasaulē. Rolando Luna ir no tiem pianistiem, kurš patiesībā ir spējīgs visu koncertu nospēlēt viens pats, un visiem būtu interesanti.

– Ar ko atšķiras Kubas pārstāvētais džezs?
– Kuba, kuru pazīstam ar visu to sociālismu, arī dzelzs priekškaru, izrādās, mūzikai dod daudz. To nav pārņēmusi Rietumu komercija. Kubā uz katra soļa ir kolosāli mūziķi. Strādājot ar daudziem pasaules džeza festivāla producentiem, esam secinājuši, ka neviens nevar nospēlēt Kubas mūziku tā, kā kubieši paši. Tā mūzika, ko dzirdējām, patiesībā nav tāda kā Brazīlijā, Latīņamerikā kopumā, kas ir vairāk dejojama, ritmiska, tā ir tāds īpašs afrokuban žanrs. Šī mūzika ir dziļāka, tīrāka, nesamaisīta ar visdažādākajiem stiliem. Kad mēs mēģinājām kopā ar Toivo (T.Unts – igauņu kotrabasists) un tad ar orķestri, mums tā uzreiz nemaz nebija viegli ar salsu tikt galā. Arī orķestrim tas nav viegli, tik īsā laikā saspēlēties, toties tas dod lielu pieredzi. Manuprāt, Kuba pašlaik ir viena no pēdējām nesamaitātām mūzikas saliņām. Ne velti šī afrokuban mūzika ir tik pieprasīta gan no mūziķu, gan publikas puses.

***

Šovakar Graudu ielas koncertzālē koncertā “No Dārziņa līdz Takemicu”  tiksimies ar vēl vienu latviešu pianistu – Uģi Krišjāni un franču pianisma skolas pārstāvi Gijomu Koppolu. Savukārt ceturtdien Liepājas teātrī klausīsimies brāļu Petera un Patrika Jablonsku (Zviedrija) klavierduetu.

Indra Imbovica,
Aija Engelmane,
“Kurzemes Vārds”

Kanādā dzīvojošā poļu pianista Kšištofa Jablonska spēle dziļi aizķēra klausītāju dvēseles stīgas.