Zināms, kas vasaras brīvos mēnešus jaunieši izbauda ne tikai Latvijā. Daži dodas uz ārvalstīm, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – brīvais laiks ir pavadīts lietderīgi, ir iepazītas citu valstu kultūras un cilvēki, turklāt iegūta nepieciešamā darba pieredze. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studenti Uldis un Aija šobrīd atrodas pavisam netālu – Norvēģijā. Kāpēc un ko viņi tur dara? To pastāsta viens abi aizceļotāji.

Viss sākās ar to, ka abi ar Aiju nevēlējāmies šo vasaru pavadīt Latvijā. Tā kā es jau pirms diviem gadiem biju strādājis Norvēģijā un man tur ļoti patika, vēlējos atgriezties, bet šoreiz kopā ar savu draudzeni. Sākām sūtīt vēstules firmai, kas nodarbojas ar personāla atlasi darbam Norvēģijas viesnīcās. Tā bija tā pati firma, ar kuras starpniecību pirms tam jau biju Norvēģijā.

Neko iepriekš nesarunājot, aizbraucām uz firmas biroju Rīgā, un izrādījās, ka šāda mūsu spontāna rīcība bija izšķiroša. Tā kā šī firma mani jau pazina, viņi mums deva lielas cerības, ka darbu Norvēģijā dabūsim. Un tā arī notika. Pēc pāris nedēļu ilgas un nepacietīgas gaidīšanas atskanēja telefona zvans, lai paziņotu, ka jāpako somas, jo prom jādodas jau 24. maijā. Mums ļoti paveicās, ka tikām uz Norvēģiju tieši caur šo firmu, jo tā sedza visus ceļa izdevumus, kā arī apmaksā dzīvošanu un visas ēdienreizes. Būtībā mums par neko nav jāraizējas, tikai jāstrādā. Un strādājot šeit normālu darba laiku (40 stundas nedēļā) var nopelnīt diezgan daudz. Latvijā mums šajā sfērā būtu jāstrādā aptuveni četri mēneši, lai nopelnītu to pašu summu.

Tā kā esam studenti, tad šis laiks mums bija ļoti saspringts, jo bija jānokārto sesija daudz ātrāk. Mums tas, protams, izdevās un varējām laimīgi doties ceļā. Interesanti, ka tikām uz to pašu viesnīcu, kur jau biju iepriekš strādājis. Tātad vieta man nebija sveša, priekšnieks tas pats iepriekšējai, būtībā nekā jauna. Tomēr šoreiz es ierados kopā ar Aiju.

Ceļš līdz mūsu mazajai pilsētiņai bija tāls. Es lielāko daļu gulēju, jo šos skatus jau biju redzējis, tomēr Aijai tas bija kas jauns. Viņa visu laiku tik lūkojās pa vilciena logu un pa brīdim iesaucās: ”Ai, cik skaisti! Superīgi! Wooow! Te ir tik smuki! Man šeit noteikti patiks!”

Uzņēma mūs ļoti jauki, un nākamo dienu iedeva brīvu, lai varam aklimatizēties. Priekšnieks bija pat tik labs, ka uzdāvināja mums biļetes braucienam ar kuģīti pa fjordu ūdeņiem. Tas bija skaists un neaizmirstams brauciens. Jāsaka, ka skatu dēļ vien ir vērts braukt uz Norvēģiju.

Mūs abus izmitināja studentu kopmītnēs. Istabiņa ir maza, bet ļoti mājīga. Mums ar to pilnībā pietiek. Pa logu paveras skats uz fjordiem un var dzirdēt ūdenskritumu šalkas. Starp citu ūdenskritumi šeit ir ”uz katra stūra”.

Vispār dzīve šeit Norvēģijā ir ļoti dārga – aptuveni 10 reizes dārgāka nekā Latvijā. Kā noskaidrojām, tad studenti par tādām kopmītnēm, kurās dzīvojam mēs, maksā aptuveni 200 latus mēnesī. Bet cenas, piemēram, lielajās pilsētās (Oslo, Bergene) ir pat līdz 500 latiem mēnesī. Šeit viss ir daudz dārgāks. Mēs, iebraucot Norvēģijā, nopirkām mazo pudelīti ar ūdeni un par to samaksājām aptuveni 2,50 latus. Nu ļoti dārgi, bet mēs pamazām sākam jau pierast un nerēķināt visu latos.

Aijai jau pirmā darba diena sākās sešos no rīta. Viesnīcas viesiem bija jāsagatavo un jāpasniedz brokastis. Jāceļas ir agri, bet pēc tam vismaz pēcpusdiena ir brīva. Ap pulksten 11 mēs parasti sākam uzkopt istabiņas. Uzkopšanas laikā ieslēdzam televizoru, lai nebūtu garlaicīgi. Darbs diezgan vienveidīgs. Šeit strikti jāievēro, kā jāuzkopj un jāsakārto istabiņa. Pareizā vietā jānoliek dvieļi, ziepes, spilveni utt. Esam jau paspējuši veikt arī citus darbus, kā, piemēram, logu mazgāšana, viesnīcas terases uzkopšana. Nesūdzamies. Darīt ir ko un tas nemaz nav tik grūti.

Arī brīvdienas mums, protams, pienākas. Savā pirmajā brīvdienā izlēmām doties garajā kāpienā pa fjordiem un sasniegt skatu torni. No šejienes paveras brīnišķīgs skats uz mūsu pilsētiņu, fjordiem un plašajiem ūdeņiem. Secinājām, ka bija vērts tik augstu uzkāpt.

Esam laimīgi, ka tikām strādāt uz šo skaisto valsti, un iesakām arī citiem izmantot iespēju, ja tāda rodas!