Kādā saulainā jūnija svētdienas rītā dodamies ceļā. Iepildām automašīnā visu nepieciešamo, jo ceļš samērā tāls – Daugavpils. Tur trīs dienas rit pilsētas svētki. Bagātīgā svētku programma veltīta Daugavpils 735. gadskārtai, kā arī cietokšņa 200. gadu jubilejai.

Iegadījies tā, ka man kā liepājniecei, Daugavpilī līdz šim nav sanācis būt. Es ar to nelepojos, bet ar steigu cenšos laboties.

Izvēlamies braukt pa Daugavas kreiso krastu, lai ieekonomētu laiku. Ceļmalās raibaļas plūc lekno Zemgales zāli un vicina astes – aiz prieka un dzenājot knišļus.

Pamanu interesantus, pat dzejiskus, pieturu nosaukumus – Beku ciems, Bramaņi, Dūjas, Skujas, Laivinieki, Viļņi, arīdzan Caunītes, Alkšņi, Rutki, Gubenziemeļi… Violetu lupīnu ieskāvienos, cita rāmāk, cita straujāk, plūst Daugavas pietekas – peldētāji ņigu ņegu pa Ņegas upi, Dīriķupīte kā tikko pabeigta glezna, Dzirnupe, Alstiķe…

Dodamies caur Jaunjelgavu. Likteņupe gandrīz ar roku aizsniedzama. Pie mājām zied rozā peonijas un lupīnas. Piesaulē sēž vīri gados un domā lielas domas. Pilsētā kluss, kaut redz ļaudis rosāmies.

Aizkrauklē caur Pļaviņu HES tuneli tiekam Daugavas otrā krastā. Pelēcīgas aitu muguras lēnām slīd pa sulīgi zaļajiem laukiem. Ik pa laikam aitumamma paceļ galvu un vērīgi palūkojas apkārt. Kādā citā laukā rūsgani (sarķi) un bēri zirgi bauda pusdienas sauli.

Pļaviņas sagaida ar spirdzinošu upes gaisu, pāris skaistām ēkām. Dzīvošana izskatās pieticīga, cilvēki atbrīvoti un bērni lustējas vasaras brīvlaikā.

Norādei uz Vilkukrogu līdzās ganās aitiņa. Aizkustinošs skats.

Jēkabpilī liela tautas plūsma ātrās ēdināšanas restorānā un lielveikalā. Šī gadsimta būtiska iezīme.

Līvānos kādas mājas logā sievietes seja – vēss acu skatiens. Ēnaina sajūta.

Jersikas namiem dekoratīvi logu aizslietņi. Tālumā, starp egļu galotnēm, slejas baznīcas torņa smaile.

Apmēram trīs kilometrus aiz Jāņupes pieturas uzņemam stopētājus – kungu un dāmu. Rīdzinieks (starppilsētu autobuss) nav apstājies, tā viņi dažreiz darot. Somu daudz, katram vismaz pa trīs, izskatās pasmagas. Visu dienu melns mākonis gar padebesi draud, pērkons nodārdina, gaiss sutīgs. Sieviete atviegloti nopūšas, iekārtojusies autiņā. Braucot garām Līksnas katoļu baznīcai, neslēpju sajūsmu par grandiozi skaisto būvi. “Visskaistākā baznīca”, – līdzbraucēji apstiprina, “arī iekšā ir ļoti skaisti”. Apdzenam blondastes zirgu, kas sparīgi velk ratus. Pēc brīža dāma interesējas, no kurienes esmu. Atbildu, ka no Liepājas puses. “Var just, ka cita valoda, ka nerunā kā mēs”, sieviete pavēsta. Izsmeļošākus komentārus gan nesagaidu. Apspriežam bargo ziemu, pavasara plūdus, odu invāziju šovasar. Latgalē esot daudz tūristiem domātu vietu. Stopētājus pēc pieprasījuma izlaižam pie Daugavpils (Dinaburgas) cietokšņa. Paši dodamies apskatīt ievērojamo kultūras pieminekli. Teritoriju apsargā un ieeja aizliegta – sargs laipni paskaidro. Tomēr nekas neliedz palūkot apdzīvoto cietokšņa daļu. Sajūtu līmenī atgādina Liepājas Karostu. Vietējā stūra bodītē iegādājamies saldējumu un laikrakstu “Dinaburg” (“Динабург”). Tajā rakstīts, ka pilsētas simbolu – cietoksni – aktīvi atbrīvo no gružiem, liekiem kokiem un krūmiem.

Kā jau minēju sākumā – Daugavpilij svētki. Ierodamies svinību kulminācijā. Jautrība, kā saka, sit augstu vilni. Saule mijas ar lietu. Bērni balonos, jaunieši vieglās drēbēs. Svinību viesi un dalībnieki plūst šurpu turpu pa ielām un parka celiņiem. Priekšnesumi, atrakcijas dažādām gaumēm. Burzma, satraukums, troksnis, sarunas, smiekli – pa kādas kafejnīcas logu noskatos, malkojot gardu saldējuma kokteili. Uz glāzes maliņas kārdinoša zemene.

Tirgošanās zonā sastopam andelmani no Polijas. Viņš izrāda saimniecībā noderīgus priekšmetus – mīklas rullis sievasmātei, alus pudeļu attaisāmais falla veidolā un citus sadzīves krikumus. Apjautājamies, kā dzīve rit Polijā. Plūdi, plūdi… Viņa dzīvesvieta pagaidām neskarta, prāts mierīgs, bet sāp sirds par tautiešiem. Apspriežam vēl pāris eiropiešiem aktuālas tēmas un, visu labu vēlot, mājam ardievas.

Pievakarē troksnis pārdzimis draudzīgā ņurdēšanā. Vakara pastaigā pa parku gar rāmi čalojošo strūklaku dzirdam dziedātāja Vitas balss pērles. Liekas, katra izdziedātā skaņa rases lāses veidolā pārklājas pār jubilāri – Daugavpili.

Vēl tikai zilas, baltas, sarkanas, violetas, rozā un zeltītas peonijas, kā arī lupīnas izgaismo tumšo padebesi virs Daugavas. Sulīgi pārsātināts salūts mirkli pagozējies gaisā, iedzirksteļo upē. Varbūt straume aiznesīs krāšņu sveicienu cietokšņa mitrajiem mūriem…, kamēr jaunieši otrpus dambja izdejo pēdējos svētku akordus.

Atpakaļceļā pāri šosejai pārdiedz zaķu paps, vēlāk jenotsuns un lapsa kūmiņš. Nakts visus sveikus un veselus nogādā galamērķī.

…Virs Rīgas jau aust rīts.

Autores foto