Sestdiena, 28. novembris Rita, Olita, Vita
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Grupa, kuru izglāba “Liepājas dzintars”

Grupa, kuru izglāba “Liepājas dzintars”
09.02.2007 19:42

0

Atslēgvārdi

Šodien ar koncertu mākslinieciskās jaunrades centrā “Vaduguns” Liepājas rokgrupa “Mango džems” atzīmē savu piekto dzimšanas dienu. Aicinājām uz sarunu grupas līderi Kristapu Sudmali, lai viņam pajautātu, kā apvienībai veicies šo gadu laikā un kādi ir nākotnes plāni.

Kā radās grupa “Mango džems”? 
– Sākumā bija pavisam cita grupa – “Bedre”, kurā spēlējām mēs, visi četri brāļi. Pēc kāda laika tā pārstāja eksistēt, jo viens brālis aizgāja armijā, citiem vairs nesanāca laika muzicēt darba dēļ. Domājām, ka grupu varēsim atjaunot, bet Ivars ierosināja dibināt pavisam citu apvienību. 2000.gadā no jauna savācām cilvēkus, bet tie nāca un gāja, uz vienu mēģinājumu atnāca, nākamajā atkal pazuda. Tā mēs kūlāmies gadus divus. Stabilāks sastāvs izveidojās tikai 2002.gadā. Par grupas dibināšanas dienu uzskatām 5.janvāri. 

Cik cilvēku tagad palikuši no sākotnējā sastāva?
– Es, Ivars un Guntis, kurš arī vienu brīdi bija aizgājis no grupas, bet tagad atgriezies. Vēl klāt pienāca grupas “Tumsa” bijušais taustiņnieks Aigars Šmits un bundzinieks Edgars Šmiukšis. Tādā sastāvā, kāds ir pašlaik, esam kopš pagājušā gada septembra. Mani pārējie dalībnieki pasludinājuši par tādu kā līderi, jo es no pašiem pirmsākumiem vadīju grupu. Kad sākām darboties, kādreizējais bundzinieks un basists bija galīgi zaļi gurķi, viņiem nebija pieredzes. Es jau biju darbojies dažādos projektos, daudz ko apguvis pašmācības ceļā, tādēļ varēju viņus pamācīt.

Ar ko “Mango džems” atšķiras no citām rokgrupām? 
– Kāds reiz mūs nodēvēja par cīnītājiem. Mēs cenšamies spēlēt patiesi. Iespējams, vajadzētu muzicēt nedaudz citādāk, lai izpatiktu publikai un censtos ātrāk izsisties. Citiem ir mērķis kļūt par zvaigznēm, izmantojot visus līdzekļus, bet mēs nelokāmies līdzi. Gandrīz sanāk tā, ka darbojamies savam priekam. Taču, redzot, ka ir cilvēki, kam vajadzīgs tas, ko mēs darām, manuprāt, esam uz pareizā ceļa. Varbūt tas sanāk garāks un grūtāks, bet noteikti ne bezjēdzīgs. Domāju, ka ļoti daudzas grupas, saskārušās ar tām grūtībām, kādas bija mums, ātri būtu  pajukušas. Arī man pašam ir nolaidušās rokas, bijušas šaubas, vai jēga tālāk cīnīties, bet, ja to nedarīs, nekas jau nenotiks.

Cik saprotu, grūtības lielākoties saistītas ar nepārtraukto grupas dalībnieku maiņu. Kāpēc cilvēki nāk un iet, kāds tam iemesls?
– Kad cilvēks sāk spēlēt, viņam šķiet, ka kaut ko sasniegs. Bet paiet, piemēram, divi gadi, taču nekas īpaši nav mainījies. Bet nekas tik ātri nenotiek. Gadījies, ka atbildīgos brīžos, piemēram, kad tiek piedāvāts slēgt kādu līgumu, notiek pārrunas, cilvēki pazūd. Šā iemesla dēļ nācies pat atcelt ļoti svarīgus koncertus. Gandrīz viss atkal bijis jāsāk no nulles.

Vai grupai ir kāds lielāks mērķis, kuru tā cenšas sasniegt?
– Jebkura grupa tiecas sniegt pēc iespējas vairāk koncertu, kādreiz ierakstīt disku, kļūt pazīstamiem. Gribi vai negribi, bet tas ir vajadzīgs. Ja neviens grupu nepazīs, nekas nesanāks. Bet šos mērķus “Mango džems” neizvirza kā primāros. Dzīvojam no viena mērķa līdz otram, izdarām vienu lietu un tad ķeramies klāt nākamai. Pašlaik mūsu mērķis ir labi nospēlēt jubilejas koncertu.

 – Kas ir nozīmīgākais, ko grupa paveikusi šo piecu gadu laikā?
– To grūti pateikt. Mums nav bijis daudz koncertu, bet katrs no tiem bijis svarīgs, ar kaut ko īpašs. Ir grupas, kurām katru nedēļas nogali ir koncerti, bet tās parasti piedāvā vienu un to pašu programmu. Mēs lielākoties esam gatavojuši atšķirīgus priekšnesumus. Mums ir divas programmas, ar vienu – akustisko – vairāk braukājam apkārt, piemēram, uz Rīgu vai Jūrmalu, bet ar otru uzstājamies Liepājā. 

Cik dziesmu jau esat ierakstījuši studijā?
– Kādas sešas.

Kura bijusi visveiksmīgākā?
– Nemāku atbildēt. Tikko dziesma ierakstīta, atdota radio, tā tūlīt par to aizmirstu un kaļu jaunus plānus. Koncertos publika lielākoties pieprasa “Dīvaino dziesmu”.

Par ko dzied “Mango džems”?
– Gandrīz visas dziesmas ir par mīlestību. Taču ne par šlāgermīlestību, bet tādu skarbāku. Daudzi skaņdarbi ir veltīti citām dziļām tēmām. Lielākoties mūsu mūzikas cienītāji ir cilvēki no 25 līdz 35 gadiem, bet šā vecuma ļaudis reti nāk uz koncertiem. Pusaudžu mūsu fanu starpā mazāk, jo viņiem dziesmas šķiet pārāk sarežģītas. Tās arī nav domātas tikai klausīšanai un lēkāšanai, dziesmas ir jāsaprot, jāiedziļinās tekstos.

Kādos mūzikas festivālos līdz šim esat piedalījušies?
– Kādreiz mēs tajos piedalījāmies, taču sapratām, ka to darīt ir visai bezjēdzīgi. Piemēram, festivālā spēlē kādas divdesmit grupas katra pa piecpadsmit minūtēm. Šaubos, vai kāds atceras, ko katra izpildīja. Lielākā daļa klausītāju, kas iet uz sarīkojumu, vēlas dzirdēt kādu konkrētu grupu, bet pārējās tiem ir diezgan vienaldzīgas. Protams, var jau aizbraukt un vienkārši uzspēlēt savam priekam. Lielākoties festivāli domāti jaunām grupām, mums paliek arvien grūtāk sevi pie tām pieskaitīt.

Šķiet, pēdējais festivāls, kurā piedalījāties, bija “Tu esi pamanīts”, kura žūrija pamanīja arī jūs un deva iespēju kāpt uz mazās skatuves “Liepājas dzintara” jubilejas sarīkojumā?
– Tā bija lieliska izdevība. Uzstāties “Liepājas dzintarā” bija viens no grupas sapņiem. Var teikt, ka “Liepājas dzintars” izglāba grupu no izjukšanas. Jo atkal nebija īsta sastāva, cīnījāmies, lai noturētu cilvēkus, bet nebija garantijas, ka tas izdosies. Sākām jau kalt plānus par citas apvienības dibināšanu. Bet, kad piedāvāja spēlēt Dzintarā, sapratām, ka arī ar šo sastāvu varam ko paveikt. Un cilvēki palika grupā.

Vai uzstāšanās laikā bija uztraukums? Kā nekā jubilejas koncertu apmeklēja vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku.
– Runājot ar mūziķiem no citām jaunajām grupām, kas uzstājās “Liepājas dzintarā”, uzzināju, ka daudzo skatītāju dēļ viņiem bijis liels uztraukums. Parasti koncertos pie skatuves atrodas pāris simtu cilvēku, es tad viņiem arī spēlēju, nemaz nepaskatos, kas notiek tālāk stadionā un tribīnēs. Tikai pašās uzstāšanās beigās grupas dalībnieki teica, lai paskatos apkārt. Un tad sapratu, cik daudziem esmu spēlējis. Labi, ka visu publiku sākumā neievēroju, citādi arī man būtu radies uztraukums un es būtu ko sajaucis.

Šodien pulksten 15 notiks grupas jubilejas koncerts. Cik viegli vai grūti tas veidots?
– Cilvēki saka, ka Liepājā grupa nevar uztaisīt koncertu. Nesaku, ka tas ir viegli, bet ne neiespējami. Liepājā nenotiek daudz sarīkojumu, jo grupas lielākoties gaida, kad tās aicinās sniegt koncertus, nevis pašas uzņemas to organizēšanu. Mums visgrūtākais bija atrast laiku, kad gan mēs paši, gan pārējie koncerta dalībnieki var sanākt kopā uz mēģinājumiem. Uzstāties savā jubilejas koncertā aicinājām tos kolektīvus, ar kuriem jau bijusi sadarbība, jau esam kopā uzstājušies. Tādēļ mums nav jāgatavo jauna programma.

Kā aizsākās jūsu sadarbība ar koriem?
– Gunta Vite, kas vada korus “Aija” un “Liedags”, vienreiz palūdza, lai brālis Ivars piespēlē uz klavierēm pavadījumu. Tad radās doma, ka skanējumu varētu papildināt vēl ar ģitāru. Beigās nospriedām, kāpēc nepiebiedroties visai grupai. Iedevām arī savas dziesmas, kurām koristi piedziedāja. Kopā uzstājāmies vairākās vietās, piemēram, Liepājas Latviešu biedrības namā. Bija ļoti interesanti. Ja kāds koris vēl uzaicinātu, labprāt piekristu sadarboties. Starp citu, mēs jau vairākus gadus spēlējam pavadījumu jauno solistu un duetu konkursā “Dziesma sauc”.

Vai neesat interesējušies par iespējām uzstāties ārzemēs? 
– Domāju, ka tas būtu iespējams, bet pašlaik mūsu lielākā problēma ir menedžera trūkums. Mums vajadzētu cilvēku, kas interesējas, kas kur notiek. Citādi mēs informāciju iegūstam nejauši un bieži vien novēloti, piemēram, kad ir jau beigusies pieteikšanās kādam pasākumam.

Daudzi jaunie mākslinieki, lai parādītu sevi plašākai publikai, piedalās “Eirovīzijā”. Vai arī jūs tur kādreiz nevarētu ieraudzīt?
– Vienu gadu gandrīz piedalījāmies, gribējām jau iesniegt dziesmu, bet tad atcerējāmies, ka to izpildījām televīzijas raidījumā “Siena šķūnis”. Speciāli rakstīt dziesmu neuzskatījām par vajadzīgu. Ja piedalītos “Eirovīzijā”, tad drīzāk tas mums būtu kā piedzīvojums, nevis viens no veidiem, lai atspertos.

Cik liela loma tavā dzīvē ir mūzikai?
– Man tas ir nopietni. Ja tas būtu tikai laika aizpildīšanai, tad nekas nevarētu sanākt. Bet “Mango džems” ir visa mana dzīve. Arī visas manas ārpus grupasdarbības ir saistītas ar muzicēšanu, piemēram, vadu ģitāristu pulciņu, kurā izpildām instrumentālo ģitārmūziku.

Šodien jums “Vadugunī” notiks koncerts. Kāpēc to ieteiktu apmeklēt?
– Koncerts būs interesants arī mums pašiem. Liepājā gandrīz vispār nenotiek koncertu, kuri būtu par velti un kuros uzstātos daudz mākslinieku. Daudzi domā, ka dzimšanas dienā galvenais ir pieēsties un piedzerties, bet, manuprāt, svarīgākais ir dāvanas, ko ļaudis gan nevēlas skaļi atzīt. Koncerts būt dāvana mūsu klausītājiem, tikai jāatnāk un tā jāsaņem, katram pievest klāt nevarēsim. Savukārt mūsu dāvana būs paši klausītāji.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Foto no personīgā arhīva

Grupa “Mango džems” popularitātes dēļ nav gatava dziedāt to, kas pašiem mūziķiem neiet pie sirds.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz