Liepājas ritma grupa “Trans-cen-den-tālē” vietu mēģinājumiem atradusi Jauniešu mājā, kur satiekas divreiz nedēļā. Apvienībai ir tikai pusotrs gads. Sanākušie spēlē vairāk savas priekam, bet, ja saņem uzaicinājumu kaut kur uzstāties, ir priecīgi, un labprāt piekrīt. Taču tas neesot pašmērķis, uzsver grupas dalībnieki, galvenais ir darīt to, kas no sirds patīk.

Spēlē bez ambīcijām

Grupas “Trans-cen-den-tālē” kontā facebook norādīts, ka viņu žanrs ir perkusijas, ritms un harmonija. Didzis Šķila, Liepājā pazīstamais astrologs, smaidot teic, ka viņu spēlēšanas stilu grūti raksturot. “Etno-eklektika,” viņš min. Tam piekrīt arī pārējie grupas dalībnieki – Klinta Erdmane, Andris Kreicburgs, Nils Kuncītis, Ņikita Kaščenko un jaunpienācēja Sabīne Kristiāna Lapuķe, taču, jāpiebilst, ka tie nav visi grupas dalībnieki. “Mēs esam daudz,” smaidot teic Didzis, kurš sevi dēvē par “šī pasākuma” enkuru. “Viss sākās tā, ka pasākumos, festiņos, man nāca klāt jaunieši un teica, ka vajadzētu kādreiz kaut ko kopā uzspēlēt,” atminas pieredzes bagātākais meditatīvās grupas dalībnieks. “Tad vienā bargā ziemas vakarā, kad īsti nebija, ko darīt, apzināju tos, kas bija izteikuši šo vēlmi. Sanāca diezgan daudz.” No sākotnējā pulciņa gan palikuši tikai trīs – Didzis, Andris un vēl Mārtiņš Mamis.

Uz mēģinājumiem jaundibinātā apvienība reizi nedēļā pulcējušies Ginta Purgaiļa vadītajā Liepājas Pop/Rok skolā. “Pie kāda mājās spēlēt īsti nevaram, tad kaimiņi brēc par šiem instrumentiem,” Didzis nodemonstrē, cik skaļa var būt džamba un, kā viņš tos vienkāršoti nosauc, citi “grabuļi”. “Kad sākām Pop/Rok skolu jau apgrūtināt, Mārtiņš, kurš tobrīd darbojās Jauniešu mājā, ieminējās, ka šeit, mūzikas telpā, ir brīvs brīdis un varam mēģināt,” Didzis pastāsta, kā drīz vien veiksmīgi atraduši jaunu mājvietu mēģinājumiem. “Dažkārt pulcējamies arī pie Andra, bet pārsvarā – Jauniešu mājā. Bet tā ir arī visa mūsu saistība ar Jauniešu māju, mēs neesam viņu sastāvā, kā varbūt varētu šķist un dažkārt tiek pasniegts,” akcentē meditatīvās grupas līderis, kurš paskaidro, ka mūzika vairāk vai mazāk ir viņa hobijs. “Bet tāds, kurā cenšos pilnveidoties.” Tā kā Didzi var saukt par dažādu sitaminstrumentu pārvaldītāju, viņš māca arī citus.

“Tie, kas toreiz atnāca, bija gan tādi, kuriem sitaminstrumenti bija pazīstami, gan tādi, kuriem bija tikai gribēšana tos iemācīties. Bet arī tas ir daudz,” atceras D.Šķila.

Grupas “Trans-cen-den-tālē” sastāvs ik pa brīdim mainās – kāds aiziet, kāds nāk vietā. Taču tā viņu gadījumā nav katastrofa. “Mums nav neaizvietojamu cilvēku,” paskaidro Didzis.

“Esam ļoti elastīgi, ja vajadzēs, spēlēsim kaut ko citu.” D.Šķila norāda: “Ja viena šūna izkrīt, tad sakļaujamies un caurumu aizpildām.” Iespējams, pēc tā, kā veidota grupa, – ka nav vienas centrālās ass ap kuru viss tinas, kā salīdzināja Didzis, “Trans-cen-den-tālē” ir izredzes piedzīvot garu mūžu, atšķirībā no daudzām citām mūziķu apvienībām.

Didzis papildina, ka viņiem pagaidām nav ambīciju: “Vairāk spēlējam pašu priekam. Ja kaut kur mūs uzaicina, arī forši. Ja būtu citādāk, tad tas vairs nebūtu tā vērts.”

Mūzika kā komunikācijas veids

“Trans-cen-den-tālē” ir savs spēlēšanas stils, – viņi vēlas būt atšķirīgi, jo, kā sacīja Didzis, savādāk nemaz neesot vērts. Uz to, ka “Trans-cen-den-tālē” ir kas īpašs, savā ziņā norāda arī grupas nosaukums. “Ja visi taisīti pēc vienas šnites, tad nav interesanti. Ir forši, ja esam atšķirīgi, tas bagātina pasauli.” Grupa, izmantojot tādus mūzikas instrumentus kā džambas, zvangas, Tibetas dziedošos traukus, zvaniņus, lietaskoku utt., vēlas savu klausītāju aizvest citā pasaulē. “Ja cilvēks pasākumā atnāk viens, bet aiziet – iekšēji izmainīts, tad mērķi esam sasnieguši,” teic D.Šķila.

“Redzu mūziku kā citu komunikācijas veidu. Vārdus dažkārt var pārprast vai nesaprast, bet, kad tu spēlē, tu nevari sevi paslēpt, tu esi īsts,” Ņikita uzskata, ka tas ir veids, kā komunicēt ar cilvēkiem citā līmenī. “Runāt nav nepieciešams, pietiek ar instrumentu.”

Andris smaidot ieminas, ka līdz šim pie viņu mūzikas koncertu laikā neesot manījis, ka kāds dejoju. Didzis piebilst: “Tas, ko darām, ir vairāk atmosfērisks darbs.” Un pajoko: “Bet nav tā, ka skatītāji aiziet prom, kad uzstājamies, diezgan daudz arī paliek.”

Pagaidām grupai “Trans-cen-den-tālē” ir programma aptuveni stundai. Lūgts pastāstīt par repertuāru ko vairāk, Didzis teic, ka skaņdarbi lielākoties ir ritmiski instrumentāli, kuru autors ir… kosmiskais saprāts. Tas, kas notiekot uz skatuves, lielā mērā ir improvizācija ar, kā sacīja Didzis, “atrunātām lietiņām”. “Ja vērtē no profesionāļa muzikanta viedokļa, tad mūsu skaņdarbi nav nekādi izcilie. Tie ir forši šeit un tagad, čilīgas atmosfēras gabaliņi.”

Taču ir arī trīs dziesmas, kuras autors ir Ņikita. Tās gan nav svaigas, tapušas, kad viņš spēlējis kopā ar perkusionistu no Vācijas. “Tagad gan ir citi vārdi, meldijs. Prieks, ka dziesmas turpina dzīvot,” atzīst Ņ.Kaščenko.

Didzis pastāsta, ka “Trans-cen-den-tālē” strādājot arī ar Latvijas alternatīvās mūzikas mākslinieku Andra Černova radīto materiālu. “Viņa dziesmas nav populāras, bet, manuprāt, ļoti jaudīgas. Nav daudz, kas zina un viņa dziesmas atskaņo. Atļāvāmies pamēģināt.”

Tuvākais koncerts, kurā “Trans-cen-den-tālē” uzstāsies, būs Dizaina un mākslas vidusskolā, un tas notiks Muzeju nakts ietvaros maija beigās. Tam šobrīd arī viņi aktīvi gatavojas. Vēl zināms, ka šovasar liepājnieki uzstāsies dziesminieku saietā “Piebalgā”. “Plānojam pieteikties vēl kaut kur,” saka Didzis, atminoties, ka pats pirmais koncerts, kurā sevi atrādījuši lielākam skatītāju pulkam, bijis pagājušajā gadā veloprojekta “Boltik Baik” laikā. “Jā, ir labi strādāt pie tehnikas, kaut ko attīstīt, bet varam arī uzstāties koncertos, festivālos.”

Citādais piesaista

Klinta, taujāta, kāpēc iesaistījusies ritma grupā, atzīst, ka viņai tas bijis kas pilnīgi jauns. “Dziedu jau kādu laiku, vairāk esmu citu žanru piekritēja – rokmūzikas, indie rock, taču man ir patīkami arī būt šeit. Man patīk, kā mēs kopā skanam,” atzīst dziedātāja.

Arī Sabīnei Kristiānai grūti paskaidrot, kāpēc nolēmusi apmeklēt “Trans-cen-den-tālē” mēģinājumus.

“Brīnos, kāpēc mani kaut kas tāds piesaistījis, jo man ir cits iecienīts mūzikas žanrs – smagais metāls,” atklāj jauniete. “Bet, kad pirmo reizi izdzirdēju viņus spēlējam, iekšēji iestājās tāda kā harmonija.

Kad visi spēlē kopā, aizvērtām acīm, – tas likās tik maģiski. Pievienojās Klinta, un sēdēju, domāju, – cik labi izklausās.” Vēl Sabīne Kristiāna norāda uz to, ka “Trans-cen-den-tālē” izmanto tādus mūzikas instrumentus, kas nav tik populāri, kā, piemēram, elektriskā ģitāra. “Jā, arī tas piesaista.”

Nils saka, ka pievienošanās grupai ir tikai viens no veidiem, kā mēģina sevi muzikāli izglītot. “Ar Didzi iepazinos Pop/Rok skolā, kur mācījos bungu spēli. Dzirdēju, kas notiek blakus telpā, un tas mani ieinteresēja,” atminas puisis, kurš darbojas vēl vienā grupā “No Title”. “Jā, sākumā bija egoistiski apsvērumi, ka gribēju iemācīties ko jaunu, taču tas sen jau vairs nav tā,” viņš teic, ” tagad tas ir emocionāli daudz svarīgāk. Man patīk, ko mēs te darām. Un galvenais, ka maināmies. Iepazīstam arvien jaunus mūzikas instrumentus, kas attiecīgi ir sarežģītāk, interesantāk.”

Mediatīvās mūzikas apvienībai “Trans-cen-den-tālē” uz dažiem mēnešiem ir pievienojies arī portugālietis Rubēns Filipe, kurš kā brīvprātīgais apmaiņas programmas ietvaros ieradies Liepājā un darbojas biedrībā “Radi vidi pats”. Viņš ir priecīgs par iespēju darboties liepājnieku grupā, jo, pirms atbraukšanas uz Latviju, spēlējis perkusijas kopā ar draugu, rīkojuši tuvākajiem cilvēkiem arī koncertus, taču savienība pajukusi. “Ja aktīvi nespēlē, tad zaudē prasmes,” Rubēns paskaidro, kāpēc viņam bijusi svarīga pievienošanās Liepājas ritma apvienībai. “Esmu iejuties,” puisis smaidot atzīst, “jūtos, kā ģimenē, mājās”.

Uzziņai

Ritma grupas “Trans-cen-den-tālē” pamatsastāvs:

Klinta Erdmane – balss
Ņikita Kaščenko – ģitāra
Andris Kreicburgs, Nils Kuncītis, Didzis Šķila, Mārtiņš Mamis, Ņikita Putilovs – sitamo instrumentu pārvaldītāji