“Paši neticam, ka ir jau 25!” – tā teic grupas “Tumsa” dalībnieki par sasniegto cienījamo vecumu, kas jau ierindo starp grandiem. Vakar Jelgavā aizsākās jubilejas koncerttūre, taču vēl pirms tam portāls puišus satika mēģinājumā, slīpējot un liekot pēdējos akcentus savam iznācienam. Saruna par to, kā bijis un to, kā būs. 

Tikai pašu dziesmas

Ir ceturtdienas, 20.oktobra, vakars, pulkstenis rāda jau pāri sešiem, kad namā “Kursa”, Zvejnieku alejā, sapulcējas grupas “Tumsa” šā brīža sastāvs – Jānis Daugalis, Haralds Drekslers, Kaspars Boroduško, Valters Frīdenbergs un Dāvis Ābrams. Izrādās, ka taisni aprit septiņi gadi, kopš grupa šeit radusi vietu mēģinājumiem. Puiši ir labā noskaņojumā, un kā nu ne, – jau rīt Jelgavā koncerttūres atklāšanas koncerts. Kādas sajūtas? “Visvisādas,” smaidot atbild Valters jeb Valča, kā viņu sauc pārējie grupas biedri. “Viss ir procesā, vēl ir lietas, kas jāizdara. Jā, ir gan satraukums, gan prieks, arī neziņa par to, kā viss notiks. Galu galā arī man tas būs pirmais lielais “Tumsas” jubilejas kocis. Bet būs interesanti, forši!”

Jānis norāda, – šie koncerti pilnībā atšķirsies no iepriekšējiem, kādi līdz šim bijuši.

“Būs tikai “Tumsas” dziesmas ar divām tautasdziesmām, kas arī ir bijušas mūsu repertuārā,” viņš paskaidro, piebilstot, ka agrāk koncertos “Tumsas” pašu skaņdarbi attiecībā pret izpildītajām ārzemju kaverversijām bija attiecībā 40 pret 60. Šoreiz būs pilnīgi savādāk. Koncertos varēs dzirdēt ne tikai grupas populārākos hitus, bet arī tādus skaņdarbus, kas plašākai publikai neesot spēlēti vispār. Tādēļ arī pašiem esot interesanti gatavoties. “Likās, – tikai bišķi jāatkārto. Bet, kas sāku ķeksēt savā lapā, cik tad no izvēlētajām dziesmām neesam spēlējuši, sanāca 15 no 30,” Jānis ar smaidu dalās pārsteigumā. Sākotnēji katrs pats atlasījis dziesmas, domājot, ko noteikti vajadzētu atskaņot, pēcāk visu likuši kopā, un tā nonākot līdz koncerta gala programmai.

Medijos paustajam, ka “Tumsa” kā grupa bez Mārtiņa Freimaņa nav pilnvērtīgi vēl sevi atrādījusi, J.Daugalis piekrīt. “Jā, tā arī ir, kopš šī sastāva nostabilizēšanās,” Jānis pastāsta, ka pēdējais – pirms trīs gadiem – pievienojies Dāvis. “Esam spēlējuši lielākos un mazākos koncertos, klubos, pasākumos. Bet uz tiem esam tikuši aicināti. Šis ir mūsu pašu organizēts notikums.” Vai minētais par “atrādīšanos” neuzliek papildus slogu? “To es nesauktu par slogu, bet drīzāk papildus atbildību,” precizē Valters, kurš grupā “ieleca” pirms pieciem gadiem, stājoties pāragri Aizsaulē aizgājušā Mārtiņa vietā.

“Cilvēkiem ir jāparāda, ka “Tumsa” joprojām ir tikpat forša, tikpat skanīga, kā tas bija pirms desmit, piecpadsmit un divdesmit gadiem.”

Ja salīdzina, kāda grupa muzikālajā ziņā bijusi sākotnēji un kāda tā ir šobrīd – izmaiņas ir būtiskas, vērtē J.Daugalis. “Ja izņem visu to, kas bijis pa vidu, – tad, jā, esam krasi mainījušies. Taču, manuprāt, tas ir normāli, tā tam ir jābūt. Arī dziesmas albumos ir dažādas, jo katra rakstīta savā laikā.” Te Haralds piebilst, – tad, kad sākuši, bijuši drusciņ “smagāki”, līdz brīdim, kad atnācis Freimis. “Viņš nav rokdziedātājs, mums vajadzēja piemēroties,” atminas Haralds. “Bet tagad atkal varam brīvi spēlēt roku. Tādā ziņā nav problēmu.”

Freimis nekur nav pazudis

Sarunā ar grupas dalībniekiem neizbēgami Mārtiņa vārds tiek pieminēts bieži. Netiek slēpts, – brīdī, kad viņš devies mūžībā, liepājnieki domājuši, ko darīt tālāk. Pasaulē ir bijuši dažādi piemēri, – pēc līdera nāves apvienības gan izjukušas, gan turpinājušas darbību, ar jauno solistu kļūstot pat vēl populārākiem un pieprasītākiem. “Tā, manuprāt, ir pašu izvēle,” uzskata Jānis, “tik tam visam pāri, par spīti tam, ko runā apkārtējie, vai netikt.”

Turpināt bijusi visu biedru kopējā vēlme. Kā izteicās Haralds, pēc smagā trieciena cēlušies un gājuši tālāk. Par to saņemot arī pārmetumus, jo bija, kas uzskatīja – bez Freimja “Tumsa” nav “Tumsa”.

J.Daugalis atminas, ka ieteikts mainīt nosaukumu. “Taču es tajā loģiku nesaskatīju. Kāda jēga? Tas, ka Freimis bija grupas redzamākā seja, – viennozīmīgi, bet arī mūs pārējos asociē ar “Tumsu”. Ja sauksimies, piemēram, “Krokodila asaras”, atkal teiks – kāpēc tā, varēja jau atstāt “Tumsas” nosaukumu. Diskusiju par to bija un būs vienmēr, cilvēkiem patīk izteikties,” Jānis atzīst, ka neesot bijis viegli dzirdēt un lasīt negatīvos komentārus.

Haralds norāda, ka, pirmkārt, viņi grupā ir draugi, un tas arī ir galvenais iemesls, kā izdevies tik ilgi noturēties kopā. “Grupās tiek savākti profesionāļi. Viņi ir ideāli mūziķi, taču nespēj sadzīvot,” viņš norāda uz vienu no būtiskājamiem iemesliem, kāpēc apvienības pēc to dibināšanas drīz vien izjūk. 

Vēl, spriežot par to, kā dzīvot tālāk, sākotnēji domājuši varbūt vispār koncertēt bez solista. “Mēs baigi mētājāmies,” atceras J.Daugalis. Taču “dabīgā ceļā” nonākuši līdz Valteram, kurš pats tagad saka: “Man pat nebija jāiejūtas grupā. Ar džekiem esmu pazīstams no deviņdesmito gadu beigām, tad vēl, protams, kopā netusējām, jo mums bija vecuma atšķirība, taču es gāju uz viņu končiem, kopā uzstājāmies, Freimis mūs pieaicināja gan albuma ierakstos, gan uzstāties koncertos. Tā kā visi man bija zināmi, pat nebija jāiejūtas.”

Valters uzsver: esot jau kā “Tumsas” solistam, nekad neesot mēģinājis M.Freimani atdarināt. “Tas nemaz nav iespējams!” viņš smaidot teic.

“Ja kāds kaut ko redz, kas ir no Mārtiņa, tad man šķiet, ka tas ir tikai likumsakarīgi, ņemot vērā, ka viņš ir bijis mans skatuves skolotājs laikā, kad biju “Putnu ballē”. Viņš mani un pārējos izcēla no bērnu grupas un sāka pieradināt pie lielās skatuves. Un, jā, ja ir kaut kas no Freimja, tad tas ir tikai saprotams un loģiski.”

Kaspars piebilst, ka Mārtiņu joprojām jūtot blakus. “Dziesmas radītas kopā, un, tās izpildot, arī ir sajūta viņš nekur nav pazudis, bet uz mums skatās no mākoņu maliņas.”

“Svinām dzīvi!”

Koncerttūres ietvaros “Tumsa” viesosies jau pieminētajā Jelgavā, sekos uzstāšanās Valmierā, Rēzeknē, Liepājā un Rīgā, kā arī uz prāmja “Tallink”. “Paši domājām uz kurieni gribētu aizbraukt un uzspēlēt,” Valters paskaidro, kā izraudzījušies koncertvietas. “Būs tādas, kur nekad iepriekš neesam uzstājušies, piemēram, Latgales vēstniecībā “Gors”, kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Kad vēl tuvākajā laikā būs tāda iespēja?”

Runājot par piedzīvotajiem koncertiem, grupa atminas gadījumu, kad viņi spēlējuši tikai trīs cilvēkiem. Tas noticis deviņdesmito gadu beigās Jūrmalā. Vēl joprojām to esot grūti izskaidrot, Jānis smejoties stāsta: “Nebija tā, ka par mums nezinātu. Jau bija albumi, bija tūres. Koncerts bija paredzēts bijušajā kinoteātrī. Jau tad, kad nesām iekšā aparatūru, viens vīrietis nobrīnījās, ka tur spēlēsim. Mums deviņos bija jāsāk, bet cilvēku nav. Pulkstenis pus desmit, – joprojām nav. Pulkstenis desmit, – joprojām nav. Bet koncerts notika, īsāks, bet bija. Spēlējām trim cilvēkiem – vadītājai, garderobistei un viņas draugam.” Kas līdzīgs vairs gan neesot piedzīvots. Bet grupa spēlētu arī tad, ja atnāktu tikai viens cilvēks.

Vai esat gatavi svētkos saņemt ziedus un apsveikumus? “Īstenībā tendence nest ziedus māksliniekiem pēdējos gados ir samazinājusies. Tas ienāca Padomju Savienības laikā un bija populāri. Taču, ja kāds būs izlēmis mūs šādi sveikt, tikai priecāsimies,” atzīst grupas puiši, taču, braucot uz koncertu, nekad neesot domājuši – cik diezin puķes šovakar saņemsim?

“Skatītāju aplausi un saucieni “atkārtot, atkārtot”, nelaižot prom no skatuves, vienmēr ir bijis patīkami piedzīvot,” atzīst Jānis. Un Valters papildina: “Protams, tas ir patīkami. Tā jau ir tā mūziķu un klausītāju kopdzīve koncerta laikā. Mēs atdodam to, kas mūsos ir iekšā un skatītājs atkal to, – kas viņā. Viss tas satiekas vienuviet, un šī enerģijas apmaiņa ir kaut kas fantastisks.”

J.Daugalis neslēpj, – kā liepājnieks īpaši gaida koncertu Liepājā, taču visas vietas esot svarīgas.

“Neviena pilsēta nav izraudzīta tāpēc, ka tur jāaizbrauc, jo vajag nospēlēt. Nē, tikpat ļoti gaidām tikšanos ar publiku kā Valmierā, tā arī Rīgā un visās pārējās pilsētās.”

Grupā “Tumsa” visu 25 gadu pastāvēšanas laikā darbojušies teju 20 cilvēki. Un šī ir tā reize, kad notiks atkalredzēšanās. J.Daugaļa dziesma “Zibens” būs viena no tām, ko dzirdēsim “Tumsas” kādreizējā dalībnieka Māra Zonnenberga-Zomberga izpildījumā.

“Tumsas” mūziķi sarēķinājuši, ka Latvijā neesot daudz grupu, kas varētu lepoties ar tādu gadu skaitli. “”Tumsa” var, un turklāt ar gandrīz nepārtrauktu koncertdarbību. Tāpēc, kā teica kāds visiem labi zināms mūsu grupas dalībnieks: “Svinam dzīvi!” Un “Tumsa” svinēs!”

Šo divdesmit piecu gadu laikā grupa “Tumsa” ir izdevusi 7 studijas albumus un vairākus desmitus veiksmīgus radio hītus. Nospēlēti vairāk nekā 700 koncertus, un viņi negrasās apstāties. “”Tumsa” bija, ir un būs!”

12Skatīt galeriju