Pašlaik reti kurš cilvēks ceļojumam izvēlētos vienu no Pasaules “karstajiem” punktiem – sapostīto Gruziju. TV ekrānos joprojām pavīd reportāžas ar šīs skaistās kalnu zemes dziļajām rētām – Krievijas armijas uzbrukumu un bombardēšanas sekām. Arī pašlaik šajā valstī ir vietas, kas negarantē drošību, neiedveš uzticību. Tomēr tas neatturēja grupu Latvijas arhitektu, kuru vidū bija arī Liepājas pilsētas galvenā arhitekte Iveta Ansone, gadumijā doties uz Gruziju slēpot.

Lielie kontrasti

“Uz Gruziju slēpot bijām sataisījušies jau pirms gada, biļetes arī bija iegādātas,” stāsta Iveta Ansone. “Braucienu bija noorganizējis mūsu kolēģis Edvīns Guršpons, bijušais kamaniņu braucējs, tagad kamaniņu būvētājs, kuru savukārt uz savu viesu namu Bakuriani kūrortā uzaicināja viņa gruzīnu draugs, kamaniņu braucējs, Gruzijas izlases treneris Fēlikss. Viņš drošināja, ka viss būs kārtībā. Tā arī mēs, astoņi cilvēki, bez īpašām bažām devāmies ceļā. Kaukāziešu, tostarp gruzīnu, viesmīlība, ir vispārzināma. To izbaudījām abas tur pavadītās nedēļas.”

Tā bija pati gada nogale. Latviešu arhitektu grupa tūlīt nepacietībā devās sniegotajos kalnos. “Slēpojām 30. un 31.decembrī, tad Fēliksa namā brīnišķīgi sagaidījām Jauno gadu, 1.janvārī gulējām un atpūtāmies, slēpošanas priekus baudījām arī 2. un 3.janvārī,” datorā skatoties uzņemtajos kadros, Iveta atkal atsauc atmiņā tur gūtās izjūtas.

Protams, ka latviešu ceļotājiem nepalika nepamanīti arī karadarbības atstātie postījumi. Jau ceļā uz Bakuriani, braucot garām Gori, ceļi bija izārdīti, turpat saspridzinātā vietā bija atjaunots tilts. Uzarta lauka vidū amerikāņi sacēluši bēgļu nometnes – baltas saliekamās mājiņas ar virtuvīti un koka tualeti ārā. “Neviens nevar pateikt, kā tie bēgļi dzīvos tālāk, kur strādās, līdz apdzīvotai vietai liels attālums. Skatoties, kā tur iet, kāda nabadzības valda, kad nav pat elektrības un visa dzīve rit svecīšu gaismā, saprotam, ka mēs dzīvojam ļoti labi,” secina Iveta. “Bet, kā daudzviet pasaulē, līdzās pastāv gan drausmīga nabadzība, gan liela bagātība. Uz galvenās ielas redzami zirgu pajūgi, kvadricikli, žiguļi, armijas mašīnas un ļoti dārgi dažādu marku džipi.”

Bet kādas ir slēpošanas trases kalnos un serviss? “Iebraucām īstā ziemā, jumtiem lielas sniega cepures, kaut gan gruzīni teica, ka šogad sniega esot maz,” smaida Iveta, “bet slēpošanas bizness tūrisma un kūrorta līmenī tikai sāk attīstīties. Skaidri bija redzams, ka vēl nesen, pirms Krievijas armijas iebrukuma un bombardēšanas, šeit sākušies vērienīgi būvniecības darbi – gan savrupnami, gan mājas kūrorta vajadzībām kalnos, gan dažādas citas lielas ēkas –, bet viss apstājies un pamests pusratā. Austriešu speciālisti sākuši uzstādīt modernus pacēlājus, citu tehniku, bet tie darbojas daļēji, vairāk reāli darbojas vietējo vienkāršā kārtība. Paši gruzīni vēl neprot ar jauno tehniku rīkoties, pagrūti iet ar to apgūšanu un ieviešanu. Slēpes un cits inventārs saņemams vecos autobusiņos. Trases lēzenas, un nelaimes nevar notikt. Gruzīni brauc un atpūšas veselām ģimenēm un kompānijām – satiekas un skaļi sakliedzas. Ārzemnieku, izņemot mūs, tikpat kā nebija, kaut kur padzirdējām vāciešus runājam.”

Gruzīnu sirds dāsnums, tamada un ēšanas kultūra

Gruzīni ļoti augstu vērtē Latvijas atbalstu. Viņi domā, ka abām mūsu tautām daudz līdzību – gruzīniem savas un latviešiem savas tradīcijas, bet abas kopj senču tradīcijas un nodod jaunajai paaudzei. To un gruzīnu sirds dāsnumu latvieši izjuta, kad kopā sagaidīja Jauno gadu.

Fēlikss viens no pirmajiem uzbūvējis savu viesu namu Bakuriani, kas ir viena no labākajām ciemā. Tajā apakšstāvā ir neliels baseins, apakšā un augšā viesu istaba. “Katru rītu pamodāmies, sajūtot garšīgās smaržas – kaut kas pasakains. Speciāli mums nokāva cūku,” Iveta dziļi ievelk elpu un turpina stāstu par īpašajiem gruzīnu ēdieniem. “Dabūjām nobaudīt neskaitāmus fantastiskus gruzīnu ēdienus. Tos mums gatavoja trīs sievietes. Sieviešu loma joprojām nemainīga – aptekalē, gatavo, bet pie galda viņas sēžas, kad īpaši uzaicina.”

Ivetai bija daudz stāstāmā par gruzīnu maizi: “Tā ir fantastiska un dažāda, to cepa turpat blakus tādā kā kioskā. Maizīte liela, trīstūrveida, ar kraukšķīgu garoziņu. Nes to uz rokām. Lūdzām ielikt maisiņā, jo laukā taču sals. Izrādās, ka tā maizīte maisiņā no karstuma satvaiko un kraukšķīgā garoziņa pazūd – nav vairs tas. Gruzīnu naudaszīmes ir lari. 1 lars ir apmēram 33 santīmi. Rēķinājām, ka par 20 santīmiem tādu maizi pie mums nenopirkt.

Savukārt hačapuri ir plāni izrullēts plācenis, pildīts ar sieru vai ar pupām, – trekns, bet – m-m-m – cik gards! Vēl bija sarullēta pasausa pankūka, pildīta ar gaļu un pamērcējama īpašās mērcēs. Tad vēl tāds ēdiens kā hinkali. Tas gatavots no tādas kā pelmeņu mīklas un izveidots kā mazītiņš maisiņš ar sakrokotu galu, bet iekšā karsts buljoniņš un pildījums. Nu tas bija ārprāts, ar to mēs vienkārši pārēdamies, tik fantastiski garšīgs!”

Gruzīni ir slaveni ar tostu uzsaukšanu, ko vada tamada. Arī par to Ivetai ir savs stāsts: “Viss notiek pēc ļoti stingri noteikta rituāla. Vispirms iet lielais riņķis par draudzību, par ticību, par senčiem, par māti – ar dziļu domu, ar filozofiju,” Ivetas balsī jūtama liela pietāte. “Tajā visā ir liela atvērtība. Tā kā bijām viesi no Latvijas, tad centrā bija draudzība. Atsevišķs stāsts ir par vīniem, kas, iegremdēti zemē, glabājas milzīgās māla krūkās un saucas čanas. Gruzīni strikti uzsver, ka vīns nestāv zemē, vīns guļ. Interesanti, ka ļoti tiek uzmanīts, lai glāzes būtu pilnas. Ja drusku nodzer, tad tūlīt papildina. Gruzīniem ir teiciens – asvežiķ bokal (atsvaidzināt vīna glāzi).” Izbaudījām arī gruzīnu fantastisko daudzbalsīgo dziedāšanu – īstu improvizācijas brīnumu. Viens puisis ar tēvoci vienu vārdu tāāā izlocīja, izdziedāja!”

Ceļojumā acīmredzot bija daudz jauka un interesanta, bet kas tomēr visvairāk pārsteidza? “Noplukušās būdas, kurās ieejot notiek kā tai pasakā “Galdiņ, klājies!”,” nevilcinoties atbild Iveta. “Aapmēram, tā kā pie mums 90.gados, ka veikalos nebija nekā, bet viesībās galds pilns. Mēs paši nemūžam nebūtu iedomājušies, ka aiz šo noplukušo šķūnīšu fasādes atrodas restorāns vai kafejnīca. Tikko paspējam ieiet, kad jau tūlīt tiek klāts galds, bet uz tā visi iespējamie gruzīnu virtuves gardumi. Ja skaitās restorāns, tad katrai viesu kompānijai tiek ierādīts savs namiņš jeb būdiņa. Mums Liepājā, Baznīcas ielā, kādreiz bija līdzīgs restorāns “Saules dārzs”, kur bija šādas atsevišķas mājiņas un vajadzības gadījumā atsevišķi apsildāmas. Bet tādās briesmīgās būdās mums nenāktu prātā meklēt veikalu, maiznīcu vai ēstuvi.”

Latvieši, protams, iemācījās gruzīniski pateikt paldies – madlobā. “Tas skan cieti un reizē melodiski,” piebilst Iveta. “Un šim vārdam obligāti seko gaisa skūpsts. Tas viņiem tik skaisti sanāk, tāpat kā, runājot pa tālruni, ik pa laikam iesaucas – ho! Mēs arī nedaudz pabijām citās Gruzijas pilsētās. Pa ceļam iebraucām Gori, lai apmeklētu Staļina muzeju. Ēka grandioza, un arī aukstums tajā bija milzīgs. Mūs pārsteidza, cik ļoti neitrāli gide prata pastāstīt par Staļinu, tik smalki apejot politiskās lietas, ka pat negribējās uzdot jautājumus. Trīs dienas pavadījām arī Tbilisi, apskatījām nozīmīgākās vietas, taču visur acīs dūrās lielā nolaistība. Tomēr, aizbraucot no Gruzijas, no sirds teicām – madlobā.”

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Skats uz Bakuriani un tās sniegotajiem kalniem.

Latviešu arhitektu grupa Tbilisi laukumos (otrā no kreisās – Liepājas galvenā arhitekte Iveta Ansone)