Šonedēļ dzejnieks un mūziķis Guntars Račs kopā ar grupu “Saldās sejas” un draugiem divreiz uzstājās koncertzālē “Lielais dzintars” ar koncertprogrammu “Reiz Ziemassvētkos”. Tajā bija iespēja iepazīties ar autora jauno grāmatu, kā arī klausīties populāras Ziemassvētku dziesmas. Cilvēku interese bija tik liela, ka grupai nācās rīkot papildkoncertu, taču Liepājā pavadīto laiku mūziķi izbaudīja. Ar Guntaru tiekamies laikā starp abiem koncertiem un viņš neslēpj savu sajūsmu par koncertēšanu Liepājā.

– Uz Liepāju dodies kā uz mājām, vai tomēr esi šeit ciemiņš?
– Manā dzīvē nav foršākas vietas par Liepāju. Un domāju, ka arī nebūs. Ja ģimene piekristu, pavērtos tādas iespējas ar darbu, apstākļi tā sakristu, es ne mirkli nedomātu – atgrieztos uz dzīvi šeit.

Te viss ir tik pazīstams! No malas vērojot, izmaiņas pilsētā viennozīmīgi ir  uz labo pusi. Tad, kad esi padzīvojis Rīgas burzmā, tev vairs tos daudzos cilvēkus nevajag. Te pastaigāju pa Jaunliepāju un gribas katru satikto cilvēku pasveicināt, jo viņš jau ir tāds kā savējais.

Es te vienmēr iebraucu kā mājās! Pie ”Lielā dzintara” ir mana bērnības sēta. Tur es katru akmentiņu zinu – nekas nav mainījies! Viss ir dzīvs! Tās sajūtas ir nereālas. Tieši tādēļ koncertzāles atrašanās vieta man ir kā uzskatāma izaugsme, kā skats un perspektīva ir izmainījusies. Atceros kādreizējo skatu pa logu – tur bija rūpnīca, kuģi, grausti.

– Un atkal ”Saldās sejas” koncertē mājās.
– Jā! ”Saldās sejas” dibinājām 1985.gadā, kā tādu blakus projektu grupai ”Neptūns”, kurā muzicējām ar Aivaru Brīzi, Ainaru Virgu. Jānis Lūsēns bija vadītājs. Viņš ļoti pārveidoja visu grupu, taču mums jau tas rokenrols bija iekšā, tādēļ ar Ainaru Virgu, Tomasu Kleinu, Ivo Fominu, Aldi Žimantu nodibinājām ”Saldās sejas”. Baigi jau mēs tur nemuzicējām – vairāk sēdējām pie Tomasa un viss kaut ko izmēģinājām. Reizēm kaut ko ierakstījām magnetofona lentēs. Vienu lenti mēs aizvien meklējam – tajā ir septiņas nesliktas dziesmas, kuras esam pazaudējuši. Kopijas klīda apkārt. Varbūt kāds tagad izlasīs un pateiks, ka pie viņa tās ir. Es esmu gatavs bargu naudu samaksāt, lai šos ierakstus atgūtu. Ļoti, ļoti gribas nepazaudēt tos pirmsākumus, sajūtu.

”Saldās sejas” jau nebija nopietns projekts – par to liecina arī nosaukums. Bet, kad izdevu grāmatu, domāju – Ainars ir, Tomass ir, Ivo ir – varu taču visus savākt kopā. Uzrunāju puišus un visi bija priecīgi. Šobrīd projekts ir tāds atvērts – ja vajag, vēl kādu piesaistām.

Tādi mazie ”Liepājas brāļi” ik pa laikam sanāk. Es baigi izbaudu šo sajūtu! Nevienam no mums tas nav izdzīvošanas jautājums. Kamēr mēs gūstam baudu – mēs to darām!

– Nupat esi izdevis savu ceturto grāmatu. Kā līdz tam nonāci?
– Es to saucu par kaut kādu lielo brīnumu. Viss sākās 2015.gadā, kad “Bilžu” producente Tija Auziņa teica, ka vajag taču visus manus darbus apkopot vienā grāmatā. Es ilgi pretojos, taču, kad bija “Bilžu” jubileja, izdevu savu pirmo grāmatu “Laikam laika nav”. Man par lielu pārsteigumu, tā bija ļoti veiksmīga.

Tad es saņēmos grāmatai “365”, kas ir mans 2017.gada katras dienas veikums feisbukā. Tas izrādījās kaut kas pilnīgi neticams, jo pirmā daļa kļuva par 2017.gada vispieprasītāko grāmatu Latvijā. Otrā daļa iznāca šogad un arī 40 nedēļas bija topā. Tad, kad 31.decembrī nolēmu, ka es to darīšu, pirmās piecas dienas tas bija vienkārši, bet pēc nedēļas, divām sapratu, ka vakarā laika tam nepietiek. Tad atradu vislabāko vietu, kur esmu viens un varu domāt – automašīnā. Braucot mašīnā ieguvu pāris stundas domāšanai, saglabāju telefonā balss ierakstā idejas. Ļoti daudzi dzejoļi tapa ceļā.

Visi izdevēji kā viens apgalvoja, ka dzejoļu grāmatas vienkārši nav vērts izdot, jo tās ir nepieprasītas – vien kādas 300 – 400 kopijas. Nu man bija simtreiz vairāk. Varbūt šis varētu būt lūzuma punkts uzskatiem, ka dzeja nav pieprasīta.

Tagad ir jaunā grāmata, kas gan nebija spontāna. Tā bija apziņa, ka būs turneja un tai pamatā var būt arī grāmata, ko pēc koncerta paņemt līdzi. Lielākais ieguvums ir, ka pantiņi ir visai īsi, ko runāt pie eglītes. Tāpat tur ir noderīgi dziesmu vārdi, un līdzi cilvēks saņem arī disku, kurā ir dziesmas un pavadījumi, lai svētkos paši varētu dziedāt.

Dzejā vispār nav kritēriju – lapā var ielikt punktu un pateikt, ka tas ir tā, kā tam jābūt. Tāpēc arī es atsakos vērtēt citu kolēģu veikumu. Ja mani vērtē, tas mani vispār nesatrauc, jo es zinu, ka es zem tā parakstos un man ar to pietiek. Ja vēl izrādās, ka to vajag ne tikai man, bet arī kādam citam – tas ir milzīgs gandarījums.

Es nekad nebiju cerējis, ka jelkad atgriezīšos pie dzejoļu rakstīšanas, jo tas ir tas, ar ko es sāku Liepājā – 1.vidusskolā 14 gadu vecumā sāku rakstīt dzeju, tiku literārajās nometnēs. Paldies Dievam, ka Liepājā bija kolosāla vide, kur satikt un aprunāties ar Olafu Gūtmani, Augustu Štrausu, pēc tam Rīgā – Māri Čaklo, Jāni Peteru. Liepājai netrūkst izcilu dzejnieku ne pagātnē, ne tagadnē.

Arī tā autoru grupa, kas mēs bijām ar Guntu Šnipki, Ainaru Pūpolu, Igo, Sandru Vensko kopā pulcējāmies tur, kur ir ”Kurzemes Vārds”, toreiz ”Komunista” redakcijā. Tā kopības sajūta ir aizvien.

Es ilgus gadus rakstīju dziesmu vārdus. Tie ļoti atšķiras no dzejoļiem, jo, rakstot dziesmu vārdus, tu esi saistīts ar mūzikas autoru, izpildītāju.

Es nevarēju ”Līviem” rakstīt to pašu, ko Normundam Rutulim. Es nevaru izskaidrot, kāds ir tas brīdis, kad es saprotu, ka dzejolis ir gatavs un tur neko vairs nevajag mainīt. Dziesmu vārdiem gan pēc laika esmu domājis – te gan varēja citādi.

Kāpēc es sāku rakstīt dzejoļus? Es skolā pēc sava pirmā uzrakstītā dzejoļa kā balvu saņēmu to, ka daiļlasīšanas konkursa uzvarētājs to nolasīja visai skolai. Ar pašu pirmo dzejoli es ieguvu atzinību

– Pirmo dzejoli esi saglabājis?
– To neviens iepriekš man nav jautājis. Ja kādas burtnīcas pārcilātu, varbūt es vēl to dzejoli atrastu. Es atceros, ka to sauca ”Mātes rokas”, jo tie bija dziļi padomju gadi, kad dzejoļus rakstīja tikai par vispārīgām lietām, draugiem, gaišo nākotni… Mans dzejolis bija godīgs – mamma strādāja divās maiņās zivju konservu kombinātā un bija viņai tās rokas sastrādātas. 

12Skatīt galeriju