“Nezinu,
kur tas āķis,” smaidot atbild režisors Juris Ločmelis,
vaicāts, kā nonācis līdz teātrim. “Rados nevienam nav
saistības ar šo sfēru. Atceros, ka bērnībā pa televizoru
skatījos visas izrādes. Man tas likās kaut kas ļoti foršs.”
Jau kopš 1999.gada viņš vada Tautas mākslas un kultūras centra
Jauniešu teātra studiju, kurā ap sešdesmit jauniešu veikuši
pirmos iedvesmas soļus aktiermeistarībā. Lai arī vairumam tas ir
tikai hobijs, dažs pēcāk izlēmis arī nopietni savu dzīvi
saistīt ar aktiermākslu.

Jauna
sezona, jauni dalībnieki

J.Ločmelis
pastāsta, ka šobrīd iestudējot Ērika Vilsona darbu bērniem “Kur
ir mana mamma?”. “Stāsts ir par cāli, kurš izšķiļas
brīdī, kad vista ir prom,” režisors iepazīstina ar sižetu,
sakot, ka izrāde būs pilnīgi atšķirīga no tās, ko skatītājiem
izrādot šobrīd – traģikomēdiju “Daudz laimes!”,
kuras autors arī ir Ē.Vilsons. “Katru sezonu ļoti apzināti
izvēlos darbus, kas ir pretstatā iepriekšējam. Nav nekas trakāks,
kā spēlēt stilistiski viena tipa iestudējumus. Sākas
šablonēšana,” repertuāra izvēli paskaidro J.Ločmelis,
piebilstot, ka teātra studijas dalībnieki ir atsaucīgi teju
jebkam. Ne velti Jauniešu teātra studijas moto ir: “Eksperiments
– tā ir veiksme!” Jaunieši labprāt ļaujas dažādu žanra
iestudējumiem, lai iepazītu arvien jaunus spēles paņēmienus.

Šobrīd
Jura rīcībā ir 12 jauno aktieru, taču viņš rēķina, ka sezonas
beigās puse aizies projām. “Viņi ir vidusskolēni, beigs
12.klasi,” J.Ločmelis paskaidro, taču tādēļ izmisumā
nekrītot. “Šādas situācijas jau esmu piedzīvojis, tas nav
nekas jauns. Tā vienkārši notiek,” viņš teic, un to ņem
vērā, kad atkal tuvojas jaunā sezona un jādomā, kādu darbu
iestudēt. “Izvēlos studiju dalībniekiem atbilstošāko. Kā
vadītājs redzu, ko varu un ko nevaru.” Ja ir līdz 15, tas ir
optimāli, Juris atbild, jautāts, ar cik lielu komandu ir veiksmīgāk
strādāt. Neesot vajadzīgs 20 un vairāk, kam ir iemesli:
“Pirmkārt, mums ir maza mēģinājumu telpa, otrkārt, ja ir
pārāk liels dalībnieku skaits, nekas jēdzīgs nenotiek.”

Teātra
studijā daudz uzmanības tiek veltīts jauniešu prasmēm un talantu
attīstībai teātra mākslā – skatuves runa, kustība, vokālās
nodarbības, kā arī, iestudējot izrādes, vienmēr tiek meklēti
jauni izteiksmes un tehniku veidi. Režisors J.Ločmelis uzskata, ka
“jaunieši teātra nodarbībās iegūst lielisku starta kapitālu
savai dzīvei – drosmi izteikties, radošumu, spēju koncentrēties
stresainās situācijās, māku tikt pāri uztraukumam”. Vienmēr
esot interesanti vērot, kā viņi lēnām atveras un kļūst
drošāki. “Es kautrīgos bērnus neraidu prom, vienkārši
sākam darīt un tad jau viņš pats sajūt – vai viņam ir tā
vēlme, vai nav.”

Latiņa
jānotur

Pārsvarā
J.Ločmelis strādā ar vidusskolēniem, bet dažkārt pieļaujot arī
izņēmumus. “Man ir meitene, kas atnāca, kad mācījās tikai
8.klasē. Ja viņa jūtas labi starp vidusskolēniem, tad okey.
Cilvēki jau ir ļoti dažādi. Bet parasti, ja man zvana un saka, ka
grib 5. vai 6.klases skolēns, es atsaku, jo ar vidusskolēniem
viņiem nav kopēju interešu, pārāk liela vecuma atšķirība.”
Interesanti, ka aktiermākslu vairāk saista meitenes. Šobrīd
studijā ir tikai trīs puiši. “Vairāk izvēlas sportu,”
J.Ločmelis min iemeslu, kāpēc nekad studijā neesot bijis stiprā
dzimuma
pārsvars. “Tas ir apsveicami, ņemot vērā, cik daudz laika
bērni pavada pie datoriem –, viņiem visiem vajadzētu apmeklēt
sportu.”

Tautas
mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studijas dalībnieki
regulāri apmeklē un piedalās skolu teātra skatēs, festivālos.
J.Ločmelis teic, ka “uz visām pusēm neskrienam, izvēlos,
manā uztverē, kvalitatīvākos”. Tāds, piemēram, ir Limbažu
teātra festivāls “Spēlesprieks”, kā arī
Starptautiskais teātra festivāls “Soli pa solim” Rēzeknē.
“Aizbraucam, nospēlējam savu izrādi un skatāmies citus. Ir
forši,
ja lielākoties redzi labas izrādes,” uzskata režisors,
pateicoties par finansiālu atbalstu Tautas mākslas un kultūras
centram, kas sedz ceļa izdevumus.

Jauniešu
teātra studija var lepoties ar vairākiem sasniegumiem. V.Buša
pasakas “Makss un Morics” iestudējums saņēmis titulu
“Gada izrāde jauniešiem 2013”. “Jā, tas man bija
pārsteigums,” atzīstas J.Ločmelis. “Noskatījos un
nodomāju – bija labi, bet… Acīmredzot, ja izrādi redzi pirmo
reizi, skats ir savādāks, nekā man, kurš to redzējis regulāri.”
Juris, kurš izrādēm ir arī skaņotājs un gaismotājs, teic, ka
saņemt balvas ir patīkami, bet reizē arī liek apzināties –
sasniegtais līmenis jātur. Tituli uzliek pienākumus.

Savējais

Ir
arī dalībnieki, ka izvēlas nopietnāk savu dzīvi saistīt ar
aktiermākslu. Te J.Ločmelis nosauc Kārli Reijeru, kurš pirms trīs
gadiem iestājies aktieros Kultūras akadēmijā, savukārt tās
pašas izglītības iestādes leļļu teātra 1.kursā mācoties
Elīna Bojarkina. “Es nevienu uz to nespiežu. Ja man pačukst,
ka tāda opcija pastāv, saku – rēķinies, ko tu darīsi, ja tomēr
netiksi. Jābūt vēl kādam variantam. Latvija ir salīdzinoši maza
valsts, un aktieru, manuprāt, pietiekami daudz. Tāpēc jādomā,
vai varēsi nopelnīt, izdzīvot,” režisors savus audzēkņus
pietuvina realitātei, taču neliedzot īstenot izvirzītos sapņus.
Iespējams, tik piesardzīgu viņu darījusi paša pieredze. “Arī
pats pēc vidusskolas beigšanas esmu stājos aktieros, bet netiku.
Tobrīd tā, protams, bija traģēdija, bet viss jau notiek tā, kā
tam jānotiek. Kļuvu par mūziķi.” “Pats uz skatuves
kāpju reti. Tikai tad, ja kāds nopietnu iemeslu dēļ jāaizvieto.
Šo gadu laikā tās bijušas tikai dažas reizes. Tekstu no galvas
jau iemācos mēģinājumu procesā, man ir redzes atmiņa, tāpēc
“ielēkt” izrādē nav problēmu.”

Vaicāts,
kādam ir jābūt labam režisoram, J.Ločmelis atbild, ka viņam
jāspēj pārliecināt aktierus par savu redzējumu. “Ka tas, ko
jādara, ir pareizi.” Līdz šim būtisku domstarpību ar
jauniešiem šai ziņā neesot bijis. “Man nav autoritatīvs
vadīšanas stils,” viņš pasmaida. “Studiju vadu kopš
1999.gada, zinu, ka vienā dienā teikšu – viss, pietiek. Jauniešu
teātris ir forša
lieta, bet to jāvada cilvēkam, kurš pats ir jauns. Es nevaru
pretendēt uz vadītāja amatu, kad man būs, piemēram, 60. Tas
neiet kopā,” uzskata režisors, lai gan minētais apaļais
cipars apritēs tikai pēc 15 gadiem. Nespēj pārliecināt arī
jauniešu teiktais, ka viņš “tur līdzi”. “Jā,
bērni robežu tik ļoti nejūt, bet nu… vienalga.”

Savos
septiņadsmit pastāvēšanas gados Jauniešu teātra studija un
režisors Juris Ločmelis veiksmīgi strādājuši kopā ar kustību
pedagogiem Ilzi Koziku, Daci Doroškevicu un Ingrīdu Lūri. Jau
vairāk nekā desmit gadus studijai, kā uzsver režisors, ir
lieliska aktiermeistarības pedagoģe – Liepājas teātra aktrise
Anita Kvāla. Savukārt kostīmus un dekorācijas izrādēm veiksmīgi
veidojušas tādas mākslinieces kā Dace Lanka, Maija Drāzniece un
Inga Auziņa.”Bērni
ir tikai ieguvuši,” uzskata J.Ločmelis, pateicoties ikvienam
par veiksmīgo sadarbību.

Kāpēc
teātris?

J.Čakstes
Liepājas pilsētas 10. vidusskolas 12.klases skolniece Amanda Razma
Jauniešu teātra studijā spēlē jau piekto gadu. Lūgta
raksturot sadarbību ar režisoru, Amanda teic, ka J.Ločmelis
lieliski protot strādāt ar jauniešiem. “Viņš vienmēr dod
padomus un cenšas dabūt no tevis laukā to labāko,” uzskata
teātra studijas dalībniece. “Viņš mums nav kā režisors,
bet gan kā studijas biedrs un labs draugs.” Lai arī teātra
māksla patīk, Amanda turpmāko dzīvi vēlas saistīs ar eksaktajām
zinībām. “Teātris vienmēr bijis un arī paliks mans hobijs.”

Savukārt
Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvente Sanita Pūķe
teātra studijā darbojas kopš 2008.gada. Sanita priecājas par
iespēju darboties Jauniešu teātra studijā, un strādāt ar
režisoru, kas, viņas vārdiem sakot, prot izdomāt kaut ko ģeniālu
vai arī kaut ko tādu ieraudzīt. “Jura pacietība ir liela,
un, manuprāt, viņš var sastrādāties ar gandrīz jebkuru
cilvēku.” “Esmu ieguvusi prasmi analizēt sajūtas, esmu
atraisītāka,” Sanita min vairākus plusus no darbošanās
teātra studijā. “Protu paskatīties uz lietām no pavisam cita
skatpunkta. Atklājusi sevī tādas šķautnes, par kurām iepriekš
nebija ne jausmas. Protams, sastapusi jaunus un ļoti interesantus
cilvēkus. Un ieguvusi vidi, kurā varu pilnībā atslēgties no
jebkādām problēmām.”