Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Iesakām Trīsilu jeb Slēpojam Norvēģijā

Iesakām Trīsilu jeb Slēpojam Norvēģijā
20.02.2010 07:02

Atslēgvārdi

Lai gan ziema mūs šogad lutina tepat dzimtajā zemē, tiem, kas kaut vai reizi slēpojuši kaut kur lielākos kalnos, nepietiek ar vietējiem pauguriem vien. Ir jābrauc! Mēs šoreiz izvēlējāmies Trīsilu Norvēģijā.

Protams, pēc tam, kad bija dzirdēti vairāki rosinoši ieteikumi no cilvēkiem, kas tur pabijuši iepriekšējos gados. Paldies viņiem! Tas bija tā vērts, tāpēc mēs šo vietu labprāt iesakām arī citiem.

Kāpēc tieši uz Trīsilu?

Vispirms tāpēc, ka tur vēl nebijām bijuši. Un Norvēģija šķita ļoti vilinoša. Otrkārt, lielais trašu skaits, kuras turklāt ir ļoti demokrātiskas: atbilstošas visdažādākajiem slēpošanas prasmju līmeņiem. Kūrorts “Trysil” piedāvā 67 labiekārtotas trases. To kopējais garums ir 71 kilometrs, un pats garākais nobrauciens – 5,4 kilometri. Ai, cik superīgi! Nakts slēpošanai piedāvā sešas apgaismotas trases. Tāpat vairākus rītus cīruļiem ir iespēja izbaudīt agro rīta slēpošanu un vērot saullēktu. Būšu atklāta – mēs to neizmantojām. Esam guļavas, taču visus citus rītus, izņemot pirmo, bijām uz strīpas jau deviņos, tikko trases vēra vaļā. Tie, kas kaut vai reizi ir bijuši slēpot, zina, kas tas ir par kaifu slīdēt pa svaigi sagatavotu trasi, kad vēl nav sastumtas sniega kaudzes un kaudzītes un līdz kailumam nav noslidināts apledojums.

Un tad vēl viens iemesls, kāpēc izvēlējāmies Norvēģiju. Varbūt mazliet augstprātīgs, bet godīgs: cerējām uz augstāku uzvedības kultūru, kas diemžēl Latvijā un tuvākajās ārvalstu trasēs pēdējos gados ir stipri pabalējusi.

Un, visbeidzot, iemesls, kas arī nebija mazsvarīgs: šī vieta nemaz nav tik tālu un ir viegli aizsniedzama ar personisko auto. Ar prāmi no Rīgas jāpārceļas uz Stokholmu un tad 500 kilometru līdz slēpošanas vietai. Tā pie reizes ir arī ekskursija pa Zviedriju. Pati Trīsila ir tikai 32 kilometrus no Zviedrijas robežas, un nekāda dižā Norvēģijas apskate nemaz neiznāk.

Tur virs mākoņiem ir saule

Lai gan Latvijā šogad paspēts paslēpot ne pa jokam, jau pirmās dienas pirmajā pusē kājas lika manīt nepierasto slodzi, lai gan neviens no mums četriem nesirgst ar mazkustīgu dzīvesveidu. Starp citu, turpceļā, šķirstot līdzpaņemto žurnālu, izlasīju, kā kāda sportiska kundze, gatavojoties slēpošanai Alpos, laikus dodas uz sporta klubu un trenē kājas. Par to ir jāpadomā…

Jau pirmajā dienā ievērojām, ka pavisam maz ir to slēpotāju vai snovotāju, kam nav ķiveres. Un šī nu bija tā reizi, kad pati sev skaidri un gaiši pateicu: vajag! Kļūme gadījās trešās dienas pēcpusdienā, miglā un putenī laižoties lejup pa pavisam vieglu trasīti. Tā arī nesapratu, vai tas bija sniega sanesums, kāds ledus gabals vai kas cits, kas izsita no līdzsvara. Galva ar smagu būkšķi atsitās pret zemi, un zvaigznītes gar acīm vēl labu brīdi.

Daudziem redzējām arī sejas maskas. Dažiem no mums arī tās bija paņemtas līdzi, jo bijām sabaidīti, ka nedēļu pirms mūsu atbraukšanas Trīsilā bijis 20 un vairāk grādu sals. Mums gan bija tikai 9–11 grādu, taču vējā, turklāt vēl uz vaļēja pacēlāja, seja bez maskas patiešām salst.

Tomēr pozitīvo mirkļu bija daudz vairāk nekā viens nelaimīgs kritiens.Kaut vai tas, kad pacelies kalna galā, un ir pasakains skats uz ieleju, kas visa pilna ar slēpotāju mājiņām, bet aiz tām atkal kalni. Visburvīgākos skatus vērojām otrajā dienā, kas mums vienīgā iegadījās saulaina. Trases svaigi sagatavotas, saulīte spīd, un ar pacēlāju dodamies augšup. Pēkšņi saule pamazām pazūd un iepeldam mākonī. “Te nu bija!” sagumstam. Bet jau pēc brītiņa miglainums atkal izklīst, un mēs iznirstam kalna galotnē, kuru spoži apspīd saule. Urā, esam virs mākoņiem!

Skats kā no lidmašīnas. Izvēlamies nobraukt pa pašu garāko melno trasi. Neliegšos – bija mirkļi, kad pati sev skaļi pateicu: es to vairs negribu! Bet lejā jātiek. Un, kad tikts lejā, gribas atkal augšā. Grūtais ātri aizmirstas. Bet pirms tam atkal emocijas gavilē – vienā kalna pusē mākoņi paklīduši un no pašas augšas paveras skats uz apkārtni. Un tad jau, laižoties lejā, atkal lēnām slīdam iekšā mākonī. Brīžam tik biezā, ka šķiet – drīz vairs neko nevarēs redzēt. Bet tad tas izklīst, atkal esam saules pielietā stāvā trasē. Tas ir tā vērts, lai redzētu un izbaudītu! Un, starp citu, šai pašā trasē tās pēdējā nogāzē trenējas slalomisti no Zviedrijas un Norvēģijas. Mēs spriežam: visticamāk, ka tā ir kvalitātes atzinība šim kūrortam.

“Tikai esiet prātīgi,” prom braucot piekodināja mamma. Nu, protams! Tomēr vienu piedzīvojumu par diez cik prātīgu gan nenosauksi. Tā pati migla un putenis vainīgi. Šoreiz mūs kalna galā virs mākoņiem nesagaidīja cerētā saulīte, bet gan tāda purga, ka cauri neredz. Un neviena cilvēka. Taču – lejā jātiek. Turamies cits cita tuvumā, lai nepazaudētu orientieri, un lēnām uz leju, līdz atskan jautājums: vai tik neesam nomaldījušies no trases? Vēlāk izrādījās – mazliet bijām arī. Un labi, ka to laikus sapratām, jo pēc kāda gabaliņa varējām draudzīgi noripot pa krauju.

Piedzīvojām arī mazu smieklu mirklīti. Arī tas jāsāk ar kvalitātes zīmi: trases kontrolējošie uzraugi ar sniega motocikliem vērojoši tur šaudās uz visām pusēm. Un piestāj, ja vien ierauga, ka kādam vajadzīga palīdzība. Kādu dienu, mazliet sajaukuši pārejas, lai nokļūtu citā trasē, esam spiesti kājām mērot garāku ceļa gabalu, kas stiepjas arī uz augšu. Tie, kam paliek par grūtu, ņem slēpes pār plecu un soļo kājām. Klāt piebraukusī kontroles meitene vispirms apjautājas, vai nav vajadzīga palīdzība, bet prombraucot smaidot iesaka: vajag izmantos pacēlājus, ar tiem ir vieglāk. It kā mēs to nezinātu, bet draudzīgs paldies!

Un, starp citu, piepildījās cerības, ka Trīsilā lielākā daļa slēpotāju būs skandināviskas izcelsmes. Tāpat arī patīkams piedzīvojums bija labi sagatavotās trases un tas, ka katrs iesācējs neuzskata par savu pienākumu nokūleņot pa melno trasi tikai tāpēc, lai mājās pastāstītu, ka tas izdarīts.

Mīts: Norvēģija – tas ir neprātīgi dārgi!

Nav ko liegties, arī man sākotnēji šķita, ka tas būs ļoti dārgi, jo reiz jau esmu viesojusies šajā zemē. Taču mēs izvēlējāmies ekonomiskāko variantu. Lai gan nav labais tonis runāt par naudu, to tomēr darīšu. Saskaitot visus izdevumus, aprēķinājām, ka ceļojums ar visu pārtiku izmaksās ap 300 latu no cilvēka. Nedaudz dārgāks tas bija tiem mūsu kompanjoniem, kam jāīrē inventārs. Te nu labs ieteikums: darīt to tepat Latvijā. Piemēram, mūsējiem Milzkalnā slēpes, nūjas un zābakus uz nedēļu iznomāja par 35 latiem. Norvēģijā tas būtu maksājis vēl par 30 latiem dārgāk.

Pats dārgākais šajā cenā ir pacēlājs, kas maksā nedaudz vairāk par 25 latiem dienā, taču labā ziņa ir tā, ka, sākot ar desmito dienu, maksa ir tikai 100 norvēģu kronu (apmēram 8,5 lati) par katru nākamo dienu. Tas noder tiem, kas turp brauc uz tik ilgu laiku. Starp citu, jau tagad kūrortā ir piedāvājums rezervēt laiku nākamajai slēpošanas sezonai. Jo ātrāk rezervē, jo lētāk.

Vēl manis nosauktajā cenā ietilpst mājiņa ar visu aprīkojumu, arī saunu un trauku mazgājamo mašīnu, kas ļoti atvieglo dzīvi, kā arī prāmja biļetes abos virzienos un degviela automašīnai, ar kuru braucām. Arī pārtika, kuru taupības nolūkos, iepriekš sastādot ēdienkarti katrai dienai, ņēmām līdzi un uz vietas gatavojām gan omletes un zirnīšu vai pupiņu salātus brokastīs, gan čilli zupu, ceptus kartupeļus un citus labumus vakariņās. Paši bijām pārsteigti, ka pārtikai gandrīz nedēļu ilgajai iztikšanai iztērējām tikai 20 latu no cilvēka.

Ja vēl runājam par naudas taupīšanu, tad ir izvēle – ņemt līdzi savu gultas veļu vai par to maksāt ap 10 latiem. Mēs ņēmām savējo. Un vēl izvēle – pirms aizbraukšanas iztīrīt mājiņu pašiem vai uzticēt to apkalpojošajam personālam? Ja negribas stundiņu padarboties, tas atkarībā no mājiņas izmēriem izmaksās, sākot no 2 tūkstošiem norvēģu kronu (aptuveni 170 latu). Nu? Ko izvēlēsimies?

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Paula Kaufmaņa foto

 

Kalni, saule un mākoņi. Tur būt ir fantastiska sajūta!

Viena no trasēm bija tieši pie pašas mājiņas, kurā dzīvojām. Eleganta ērtība.

Galvenais, lai kājas būtu siltas, tāpēc katru vakaru jāizžāvē zābaki.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz