Ir simtiem lietu, kuras mēs varētu saglabāt, ja paši vēlētos aizstāvēt savu savdabību, – pārliecināts diriģents Imants Resnis. Viņš kopā ar Liepājas simfonisko orķestri par 2006.gadā paveikto saņems Latvijas Lielo mūzikas balvu, taču nevēlas “iestrēgt” sarunās tikai par mūziku. Pat par martā gaidāmo, ikgadējo, paša izauklēto Pianisma zvaigžņu festivālu Liepājā ne, lai gan tam šopavasar 15 gadu jubileja. Iekārtojies kafejnīcas smēķētāju galā, viņš atver cigarešu etviju, ko iegādājies, lai neskatītos uz cigarešu paciņu sabojāto dizainu. Pa ceļam viņš jau norādījis, kā šodien bojājam arhitektūru, un sapņo par baltiešu valodu apmācības sistēmu skolās. Tomēr apritējuši jau 15 gadu, kopš viņš vada Liepājas simfonisko orķestri.

Vizītkarte
Imants Resnis

Dzimis 1949.gada 12.III Rīgā
Divreiz absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmiju: čella un diriģenta specialitātē
1986. — papildinājies pie diriģenta Genādija Roždestvenska Maskavā
1967. — čellists Radio orķestrī, vēlāk LNSO līdz 1987.gadam
Spēlējis arī Operetes teātrī, citu teātru orķestros un kino salonorķestros
1987.— 1992. LNSO štata diriģents
Kopš 1992. — Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Kopš 1977. — Latvijas Mūzikas akadēmijas pedagogs, tagad — diriģēšanas profesors, vadījis LMA orķestri
1987.— LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks
Divkārtējs Lielās mūzikas balvas laureāts (1995, 2006).
2004.— Lāčplēša fonda Goda zīme
2006. — Polijas Glori Arte medaļa
Liepājas domes deputāts (jau 2.sasaukumā)

– Kas rīdzinieku dara par liepājnieku?
– Liepāja! Pēc horoskopa esmu Zivis. Bet zivis parasti zīmē divas, ar galvām pretējos virzienos. Kad aizbraucu uz Liepāju, darbojas viena zivs, tad esmu tīrs liepājnieks. Kad atgriežos, sāk darboties otra zivs, un tā ir tīrs rīdzinieks. Es ļoti mīlu Liepāju un Liepājas orķestri, bet es tikpat stipri mīlu arī Rīgu, un man nekad nav bijis vienaldzīgs tas, kas te notiek. Aizej līdz Ministru kabinetam, tur ir viskliedzošākais piemērs. Šai ēkai ir skaistas, stilam atbilstošas koka durvis, uz kurām pienaglota pretīga sarkana plāksnīte, kas vēsta ka smēķēt atļauts tikai 10 metru no ieejas. Pret to saceļas visa mana būtne: kā drīkst tā bojāt arhitektūru! Tās varbūt ir dzīves “mazās lietiņas”, taču mani briesmīgi ērcina… Nedomāju, ka tas ir pedantisms, taču man ir sava estētika, skaistuma izjūta. Nu nedrīkst tā saķēzīt! Pavēro skaistās ozolkoka namdurvis Vecrīgā, sākot ar Finanšu ministriju — visur pienaglotas riebīgas sarkanas plāksnītes.

– Tev varbūt ir ieteikums — ko darīt?
– Es neredzu tām jēgu. Un kāpēc man vēl vajadzētu domāt, kur izvietot plāksnītes? Es redzu, ka tas ir riebīgi, un brīnos, ka tie, kuri to izgudroja, to neredz. Viņiem ar kultūru klibo! Laikam domā, ka tas ir pilnīgi normāli…

– Varbūt tāpēc, ka plāksnītes izvieto vieni, bet kultūras mantojumu sargā citi?
– Bet rezultāts ir šausmīgs! Man ir ļoti grūti skatīties arī uz sabojātajām Rīgas namu fasādēm. Es zinu, ko nozīmē būvvalde. Es zinu, ko nozīmē legāli panākt pat nelielas izmaiņas dzīvoklī. Es arī saprotu, ka ir bijuši traģiski gadījumi, kad ēkas sagrūst cilvēku patvaļīgas vai nemākulīgas rīcības dēļ. Kad ierindas pilsonis remontē dzīvokli, nepieciešami neiedomājami papīru kalni. Tad ir nervu bojāšana, desmitiem zīmogu, zaudēts laiks. Tajā pašā laikā paskaties Rīgas namus pilsētas centrā: kādi ir logi? Es tev varētu parādīt kaut vai mūsu kvartālā, kā pēc būtības sabojāts ēkas fasādes zīmējums, nemaz nerunājot, ka logi nav atbilstoši oriģinālajam projektam. Turklāt bieži vien katram stāvam vai dzīvoklim logi ir atšķirīgi. Bet šodien nav sarežģīti, liekot pakešu logus, dabūt atpakaļ veco zīmējumu. Ieliek lielo paketi un šķērslīstītes virsū. Tās ir falšas, taču saglabā zīmējumu un proporcijas! Es arī nomainīju dažus logus. Pirmais, ko pieprasīju meistariem: zīmējumam jābūt tādam, kāds bija. Kad atveda, pirmajā brīdī nesapratu, kas nav izdarīts pareizi? Tad aptvēru, ka šprosītes uzliktas par centimetru platākas. Nākošajiem uztaisīja pareizi, bet par pirmajiem vēl joprojām karoju, lai izlabo.

No šīm mazajām lietām veidojas vide, kurā dzīvojam. Tagad tā diemžēl tiek kropļota. Padomjlaikos daudz ko aizlaida postā, bet vismaz nesakropļoja. Strēlnieku ielā izbūvēts mansards, kas izbojā mājas ritmu. Kā gribējis pasūtītājs, tā arī laists, nemaz nerunājot par slaveno gadījumu Raiņa bulvāra un Brīvības ielas stūrī pretī Brīvības piemineklim, kur jumta stāvu uzrāva neproporcionāli gaisā. Bet tik un tā tas tāds palika. Izklaigājās avīzēs — un viss. Bēniņi jāapgūst, taču tas jādara kvalitatīvi un ar pietāti pret arhitektūru! Tā ir mūsu vēsture.

– Vai tev patīk apjumtā Rīdzenes iela, par ko tik asi diskutēja?
– Es nepiederu pie noliedzējiem, jo tā nebija tā dzīvākā un patīkamākā Iekšrīgas vieta. Tā bija pamirusi un, es teiktu, pat nepatīkama, bet tagad tur ir īsti moderns, mūsdienīgs tirdzniecības centrs. Jā, man ir žēl, ka nav saglabāti armijas ekonomiskā veikala interjeri, taču Rīdzenes ielas apjumšana ir stilīga, mūsdienīga. Par to es balsoju.

– Vai tavu iedziļināšanos arhitektūrā aktivizējis topošās Liepājas koncertzāles projekts? Vai ir viegli novaldīties, kad redzi: nebūs gluži kā sapņots?
– Dažreiz “izlecu”, tad kožu mēlē un saku: nevajag! Pilnīgi saprotami, ka gan pilsētu tēvi, gan valdība gribētu jebkuru no koncertzālēm uzbūvēt iespējami lētāk. Tomēr ir lietas, kuras nedrīkst upurēt. Tad reaģēju ļoti sāpīgi. Cilvēki pie mums pa īstam vēl nav sapratuši, ka mēs būvējam nākotnei. Nevis šodienai. Un tas ir jāsaprot vispirms. Runasvīri iziet no šodienas pozīcijām un finanšu iespējām. Taču tās būs kapitālas kultūras celtnes. Šodienai varam turpināt celt lielveikalus, un labi vien ir, ka tos ceļ no viegli saliekamiem un nojaucamiem sendviču paneļiem, turklāt daudzas no metāla konstrukcijām droši vien būs izmantojamas kaut kur citur un pat nebūs jāmeklē izgāztuves. Tādas būves tieši tā arī vajag būvēt, jo tās ir īslaicīgas.

Bet koncertzāles, bibliotēku, muzeju nedrīkstam būvēt šodienai. Pat ja Latvijā pēkšņi atklātos gigantiski naftas lauki un mēs kļūtu par otru bagāto Norvēģiju, maz ticams, ka pēc piecdesmit gadiem esošo vietā kāds uzbūvēs atkal jaunas zāles. Mēs tās būvēsim daudz, daudz ilgākam laikam. Šādus objektus pat ļoti bagātas sabiedrības neceļ bieži. Būtu jāliek iekšā viss jaunākais, modernākais un vēl jāizdomā kaut kas svaigāks klāt. Mēs nedrīkstam celt ne šodienai, ne pat tuvākajai rītdienai, aizbildinoties ka mūsu līdzekļu resursi ir ierobežoti. Nevaram? Atliksim uz pieciem vai desmit gadiem? Bet tad tā spēlīte sāksies no gala, jo viss būs kļuvis daudz dārgāks un atkal būs grūti. Ja uzcelsim tagad, tad ilglaicīgā periodā tas atmaksāsies, jo būsim izdarījuši lētāk kaut vai tādēļ, ka būsim to jau paveikuši.

– Kad brauksim klausīties Liepājas simfonisko orķestri jaunajā koncertzālē?
– Domāju un ceru, ka 2009.gads ir samērā reāls. Pie nosacījuma, ja pietiks finansējuma. Bet pats galvenais, kas mani uztrauc, — nav nākotnes vīzijas. Ir šās dienas tuvie, taktiskie mērķi, bet nav tālās stratēģijas. Šī problēma ir visai mūsu sabiedrībai patlaban.

– Varbūt vainīga latvieša un vispār politiķu daba. Mūžīgā ķildošanās?
– Ir tikai loģiski, ka politiķiem ir ļoti svarīgas tuvās jeb taktiskās intereses. Latvija nav izņēmums pasaules kontekstā. Tomēr ir jābūt arī stratēģiskām vīzijām un jāspēj to vārdā dažreiz pārkāpt pāri tuvajiem mērķiem, skatoties tālāk uz priekšu. Vēsture ir pierādījusi, ka dažreiz tas atkarīgs no vienas spēcīgas personības. Ja viņam ir vīzija — bieži vien izdodas.

Kādreizējais Rīgas pilsētas galva, anglis Džordžs Armitsteds, kuram Anglijas karalienes Elizabetes vizītes laikā atklāja pieminekli pie Operas tiltiņa, bija vīrs ar vīziju un gāja uz lielajiem darbiem, tajā skaitā elektrisko tramvaju. Tās bija tā brīža modernās lietas, kas tikko parādījās pasaulē. Katram pilsētas galvam vajadzētu palasīt par Hugo Celmiņu — ārkārtīgi erudītu, augsti izglītotu cilvēku, kurš brīvajā laikā pat taisīja operām latviskos tulkojumus. Tolaik lielajās vīzijās piedalījās arhitekts Eižens Laube, un jau tad bija ideja veidot Ķīpsalu par augstceltņu rajonu. Nevar teikt, ka šodien neviens neko nedomā, tomēr tas viss ir druscītiņ haotiski un bieži vien pārlieku pakļauts merkantilām interesēm.

– Vai tevi tracina unifikācija, akli pakļaujoties “Eiropas noteikumiem”?
– Mēs neprotam aizstāvēt savas tradicionālās vērtības, lai gan Eiropas noteikumi respektē tradīciju, ja vien to spējam pierādīt. Es ar to saskāros, zvanot uz Jūrmalciemu, kur agrāk kūpināja brīnišķīgus zušus, tik garšīgus kā nekur. Tagad viss beidzies, jo Eiropas Savienībā esot vajadzīga cita tehnoloģija. Vēlāk viens mans draugs no Briseles, kuram arī ārkārtīgi garšoja Jūrmalciema zuši, sašutis speciāli aizgājis painteresēties. Viņam atbildēts: jūs paši esat vainīgi, ja tas neiet cauri. Jums tikai jāprot un jāgrib aizstāvēt savas nacionālās vērtības.

Reiz man atveda vienas šķirnes, vienāda izejmateriāla divus sierus no Francijas privātas sierotavas. Viens bija izgatavots pēc Eiropas standartiem, bet otrs pēc vecās tehnoloģijas, kas, iespējams, vairs nav atļauta. Abi bija garšīgi, tomēr viens bija garšīgāks — un tas bija gatavots pa vecam, žāvēts uz salmiem. Bet pēc Eiropas noteikumiem sieru drīkst žāvēt tikai uz plēves… Niansīte maza, bet milzīgi daudz dod. Simtiem gadu cilvēki ir ēduši uz salmiem žāvētu sieru, bet tagad kādam eirokrātam ienācis prātā, ka tas ir nehigiēniski un vajag likt uz plēves (par ko neesmu pārliecināts, ka tā ir veselīga), bet katru smalkmaizīti jāiesaiņo polietelēnā.

Mēs bojājam simtiem lietu, bet ir arī simtiem lietu, kuras mēs varētu aizstāvēt, ja paši vēlētos aizstāvēt savu savdabību. Tā laikam ir mūsu problēma, ka neprotam novērtēt savas vērtības? Mazās lietas, no kurām summējas gan mūsu vide, gan mūsu dzīves kvalitāte, gan mūsu tēls ārpusē. Tagad, paldies Dievam, vismaz Rīgā ir pāris vietiņu, kur var dabūt pergamentā ceptu siļķi, taču smalks krogs to neatļausies piedāvāt. Nezinu nevienu krogu, kurā varētu dabūt ceptu reņģi. Tā, kā latvieši cep. Taču kad Portugālē prasīju pēc nacionālā ēdiena, ko viņi man atnesa? Kartupeļus un ceptu sardīni. Līdzīgu mūsu reņģītei, turklāt ar visu galvu. Mūsu reņģe gan ir daudz garšīgāka, tikai latvietis laikam kautrējas. Nezin kāpēc Portugālē tūristi tās sardīnes ēd? Kāpēc vajag domāt, ka šeit neviens reņģīti neņems? Tā atkal ir sevis nenovērtēšana. Tā nonākam arī pie mūzikas.

– Citur savas zemes mūziku cilvēki vērtē augstāk?
– Šodien pa laikam kampaņveidīgi tiek novērtēti jaunie autori. Taču bieži vien latvietis tā vīzdegunīgi paskatās uz savu mūziku un kultūru: nu kas tur tāds? Es negribu uzsākt diskusiju par atsevišķiem darbiem, cik tie ir augstvērtīgi pasaules kontekstā. Man bija ārkārtīgi sāpīgi, kad nospēlēju Jāzepa Mediņa simfoniju Ziedonī. Biju pārliecināts, ka simfonija, kas tik ilgi nebija skanējusi, izraisīs interesi. Ar lielu iekšēju pārliecību un sirdsdegsmi gatavoju atskaņojumu, taču mīļie latvieši tikai šņaukājās un raustīja degunus. Bet es tik un tā turpināšu tādas lietas darīt, jo tas saskan ar manu iekšējo pārliecību!

– Tāpēc ar Liepājas simfoniķiem ierakstīji divas latviešu mūzikas ierakstu izlases (Latviešu klasikas dārgumi (2001), Latviešu klasikas sešas virsotnes (2005.) un nu arī Jurjānu Andreja mūzikas CD?
– Man arī kaimiņos pietrūkst tādu izdevumu. Es ar vislielāko interesi būtu kaut ko līdzīgu dabūjis no igauņiem un lietuviešiem. Bet tāda veida albumu viņiem nav. Esmu par to interesējies, dāvinot savus diskus. Te nu varam palepoties ar vienu no retajiem gadījumiem, kad esam apsteiguši kaimiņus.

– Parasti gan igauņi kultūrpatriotismā mums vienmēr bijuši priekšā…
– Protams, ja runājam par XX gs. komponista Eduarda Tubina mūzikas vērienīgo popularizēšanu. Bet ja Tubins nebūtu dzīvojis Zviedrijā un zviedri viņu daļēji neuzskatītu par savu komponistu, tad nezin vēl, kā būtu — līdzīgi, kā mums ir ar Tālivaldi Ķeniņu, franču skolas latviešu izcelsmes komponistu Kanādā.

Ir ārkārtīga aplamība, ka mēs — trīs tautas ar vienādu likteni, dzīvodami blakus, tik maz cits par citu zinām. Patiesībā mēs esam vēl vairāk asinsradinieki, nekā pieņemts domāt. Viena no teorijām vēsta, ka arī vairums igauņu pēc izcelsmes ir baltieši, cēlušies no vendiem, kuri dzīvoja ap Cēsīm, bet krustnešu laikā izzuda. Uzskata, ka vendi devušies uz ziemeļiem, kur asimilējās, pārņemot somugru valodu. Mani novērojumi liecina, ka šī teorija ir ļoti ticama. Paskaties, ir daļa igauņu ar eiropeīdiem sejas vaibstiem un daļa ar diezgan izteiktiem vaigu kauliem! Pirmie pēc būtības ir balti.

Kā man gribētos, lai katrā Latvijas skolā būtu pieejamas “ripiņas” ar demokrātisku, īsu, populāru lietuviešu un igauņu mūzikas koncentrātu! Es arī ļoti gribētu, lai katrā Latvijas skolā būtu pieejami latviešu mūzikas diski. Ceru, ka kādreiz varētu rasties ja ne valsts programma, tad kāds mecenāts, kurš gribētu skolām un bibliotēkām uzdāvināt Jurjānu Andreja mūzikas albumu. Vismaz Indrānu pagastam, kur ir komponista dzimtas mājas. Mazie cilvēciņi ieklausījušies varbūt konstatētu, ka viņiem šī mūzika patīk. Bet viņi to vienkārši nezina, skolās svarīgāka ir zobu tīrīšana un angļu valoda, bet mūzikas stundas ir iznīcinātas. Bet tā taču ir būtiska mūsu dzīves, vēstures, eksistences sastāvdaļa. Man gan augstais sapnis ir vēl pavisam cits. Zivīm vispār raksturīga sapņošana…

– Vienmēr redzot tevi enerģiskā darbībā, ir grūti tevi iztēloties kā melanholisku sapņotāju.
– Bet es ļoti labi atceros, ka, vēl padsmitnieks būdams, ar krāsu zīmuli kartē apvilku robežu apkārt visām trim Baltijas republikām. Es biju panbaltiķis un sapņoju par Baltiju kā par vienotu valsti. Rēķinot vidējo centru, kur varētu būt objektīvā kopīgā galvaspilsēta, ar lineālu trāpīju kaut kur ap Daugavpili. Līdzīgi jau XX gs. 20.gados bija paneiropas kustība, faktiski Eiropas Savienības ideja.

Mans šodienas sapnis ir, lai mūsu skolās vismaz vienreiz nedēļā mācītu lietuviešu valodu, bet Lietuvā — latviešu. Ja mēs mācītos lietuviešu valodu, mēs labāk izzinātu un mazāk piesārņotu paši savējo. Abām ir ārkārtīgi daudz kopīgu sakņu: mēs atrastu daudzus labus vārdus, kuri mums piemirsušies un aizstāti ar internacionālismiem. Nav jau nekāda vaina vārdiem slimnīca un slimnieks, bet ir arī vārds liga. Lietuviski slimnīca ir ligonine, slimnieks — ligonis.

– Ja varētu sākt karjeru no jauna, tu atkal vispirms spēlētu čellu?
– Es joprojām dzīvoju ar pārliecību, ka diriģentam ir jāiziet cauri orķestrim “no apakšas”. Bet mūsdienu pasaulē tas ir grūti izdarāms, jo aģentūras meklē jaunus, izskatīgus smukpuisīšus, kuri iedvesmo zālē sēdošās tantītes jau ar savu izskatu vien. Diemžēl tā ir tendence, no kuras nevar izbēgt. Taču līdz ar to nav vairs laika “iziet ķēķi”. Es sāku diriģēt ļoti vēlu, taču nenožēloju. Man tuvs ir meistara tapšanas ceļš, kādu izgāja Rihards Glāzups, sākdams no sufliera, Aleksandrs Viļumanis — pie bungām orķestrī un Andris Nelsons, vispirms orķestrī spēlēdams trompeti. Savulaik es pat aizgāju uz pašdarbības teātra studiju, bet ne ar mērķi spēlēt teātri. Gribēju zināt, kā veidojās izrāde. Mēs iepriekš pat nezinām, kāda pieredze mums var tālāk noderēt dzīvē. Senā aizraušanās ar arhitektūru tagad noder sakarā ar koncertzāles celtniecību, pirmo programmu tai uzrakstīju pats: kam kur ir jābūt, kādos mērogos. Apkrāvos ar normatīviem un rādītājiem, un tagad ir lietas, kuras zinu kaut nakts vidū, piemēram, koncertzālei vajag divus kvadrātmetrus uz cilvēku, jo skatuves priekštelpā mūziķi pulcēsies ar mūzikas instrumentiem. Tie cipariņi ir jāzina! Tad vari organizēt darbu un esi spējīgs runāt ar arhitektiem.

– Vai tūkstoš klausītāju vietas koncertzālei Liepājā nav mazliet par daudz? Bieži vien pustukša ir pat sešsimtvietīgā Rīgas Lielā ģilde…
– Jebkurš jauns objekts, it īpaši kvalitatīvs, pats rada vilkmi ap sevi. Pēc tam jau no menedžmenta prasmes ir atkarīgs, kā noturēt klausītāju, kurš atnācis. Un vēlreiz: mums jāceļ nākotnei, un tā būs daudz savādāka kā Rīgai, tā Liepājai. Lai arī Liepāja ir desmitreiz mazāka par Rīgu, absolūtajos koncertapmeklētāju skaitļos mēs esam stipri tuvu. Esmu pārliecināts, ka nākotnē Liepājā zāle būs pilna, bet Rīgā vairs nepietiks ar vienu koncertu un varēs kā Eiropas lielpilsētās divus vakarus atkārtot vienu un to pašu programmu.

Gan tradīcijas, gan iespējas Liepājā rosina domāt par operu. Latvijā trūkst tā, ko vāciski runājošajās zemēs sauc par folksoperu jeb tautas operu — opera, ko rāda nacionālajā valodā. Es nenoliedzu, ka operas jāiestudē oriģinālvalodā, taču ir nepieciešams tās dzirdēt arī dzimtajā. Ir, piemēram, virkne operu, kuru tekstus nesaprotot, tās zaudē pusi no sava komisma. Latviešu valoda dziedāšanai ir skanīga, fonētiski daudz izdevīgāka nekā lietuviešu vai krievu, jo ir cietāka, patskanīgāka. Reiz profesors Itālijā, izdzirdis Jāni Zāberu dziedam latviski, pārsteigts slavējis: cik skaista, dziedāšanai brīnišķīga valoda! Ja ir labs tulkojums, itāļu operas skan labi. Es gribētu, izveidot Liepājā tautas operu — vienalga kādā formātā. Jaunajā koncertzālē šādas iespējas paredzētas, būs orķestra bedre. Teiksiet, skatos no subjektīvām liepājnieka pozīcijām? Tomēr operai, tāpat kā orķestrim, ir loģisks vēsturisks tradīciju segums.

Inese Lūsiņa,
“Diena”