Liepājniecei Lāsmai Ģibietei ir neparasts hobijs. “Interesē un sekoju līdzi kriminālistikai, par šo tēmu no vēsturiskā aspekta mēģinu arī rakstīt,” iesāk Rietumungārijas Universitātes lektore, Latvijas Žurnālistu asociācijas biedre.

Tapušas vairākas publikācijas, piemēram, par slepkavām Ansi Kaupēnu un Staņislavu Rogoļovu, diezgan daudz arī par tiesu medicīnas ekspertu darbu.

Kā saka pati Lāsma, pie visa vainīgs ir viņas radinieks – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļas vadītājas vietnieks, izmeklētājs, arī prokurors Guntis Grutups. Viņš ar saviem stāstiem par noziedznieku tvarstīšanu ieinteresējis jau kopš bērnības.

Cilvēku ciešanas

Līdzi uz interviju Lāsmai ir vairākas grāmatas – apgāda ”Nordik” izdotā ”Kriminoloģija”, Deivida Ouena ”Noziegums un zinātne” un Andra Grūtupa ”Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu”. ”Man būtu jūs jāaicina uz mājām, jo šobrīd esmu paņēmusi tikai pašu, pašu svarīgāko,” pēc Lāsmas teiktā varam tikai nojaust bibliotēkas lielumu. Jāpiebilst, ka tajā gan nekad nebūs ārsta Ojāra Tetera mācību grāmatas ”Tiesu medicīnas esence” un A.Grūtupa darba ”Maniaks”. Abās cilvēku līķi izlikti kārtīgai apskatei. Attiecībā uz pēdējo izdevumu, nav pieņemami, ka publicēti cietušo vārdi un uzvārdi, kā arī dzīvesvietu adreses. ”Žurnāliste Sandra Veinberga ir pareizi teikusi, ka upuri nav pelnījuši, ka tos izvaro vēlreiz, bet tas šajā grāmatā tiek darīts,” pārmet lektore.

Vai grāmatās nav par daudz detalizētas informācijas, arī filmās tiek parādīts, kā noslēpt vienu vai otru noziegumu? ”Esmu domājusi par šo tēmu. Jā, piekrītu – ir par daudz. Piemēram, arī šajās, manis atnestajās, var smelties idejas,” pašķirstot izdevumu lapaspuses, rāda sieviete.

Grāmatas Lāsmai ir tikai laba lasāmviela, interese nekad nav bijusi tik liela, lai studētu jurisprudenci. Teorētiski tas būtu iespējams, taču diemžēl, kā atzīst viņa pati, ir tam par emocionālu: ”Raksturs neatbilst. Kas tad tas ir? Vienkāršoti sakot, tās ir cilvēku ciešanas.”

”Ja pats kaut ko gribi kārtīgi saprast, tas jāizlasa, jāsaliek pa plauktiņiem,” saka liepājniece, un, veidojot pētniecisku rakstu, var sajusties kā īsts izmeklētājs. Vienu brīdi viņu interesējusi tiesu medicīna. Kopā ar valsts galveno tiesu medicīnas eksperti, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktori Veltu Volksoni veidotas pat vairākas publikācijas. Taču vairāk pie šīs tēmas sieviete atgriezties nevēlas, vismaz pašlaik ne.

Radinieks, kurš Lāsmu ievilināja visā šajā lietā, aktīvās darba gaitas ir beidzis un šobrīd ir pensijā. Arī viņam ir plaša bibliotēka. ”No Gunta Rīgas dzīvokļa visspilgtāk atmiņā palikušas trīs grāmatas: ”Kriminālistikas 100 gadu”, ”Temīda ir bezspēcīga”, ”Stāsts par čekistu””. Kad abi satiekas, runā par dažādām vecām lietām un prāvām, piemēram, Viktora Arāja prāvu un citām.

Interesantu noziegumu vēl daudz

Lāsma pastāsta, ka Latvijas kriminālistikas vēsturē ir vēl daudz interesantu lietu, kuras būtu izpētes vērtas. ”Kāds, kurš ir gudrāks par mani šajā nozarē, to varētu darīt,” mudina Lāsma, ”taču nevis vienkārši pārrakstot krimināllietu, bet tajā iedziļinoties.” Viņa pastāsta par Ivara Nadziņa bandu, kas sešdesmito gadu sākumā Rīgā laupīja un brutāli slepkavoja. Arī Valmierā tajos gados noticis smags noziegums, tika noslepkavota Valmiermuižas cietuma priekšnieka sieva. ”Manuprāt, starp abām lietām zināmā mērā var vilkt paralēles. Aiz tā visa slēpās un ideju autores bija sievietes, abas pēc profesijas – zobārstes, galvenais motīvs – mantkārība,” savās pārdomās dalās lektore, piebilstot, ka padomju laikos sievietes reti izdarīja smagus noziegumus, un, ja kādai piesprieda nāvessodu, tas bija ārkārtīgs retums. ”Cik man zināms, visskandalozākie notikumi risinājušies Rīgā, arī Jūrmalā. Liepājas pusē – nezinu, lai gan mans onkulis bieži šurp brauca, lai kopā ar šejienes kolēģiem strādātu,” atminas Lāsma.

Sarunā pārejam no grāmatām pie kino. Noskaidrojas, ka raksta varonei patīk krievu veidotas filmas, jo saturiski tās ir dziļākas. Skatoties pēdējā laika seriālus, radusies sajūta, ka tās tiek štancētas, centrā ir jauna skaista izmeklētāja, kurai viss padodas.

Slavenie darbi par Šerloku Holmsu Lāsmu neuzrunā, bet seriālu par izmeklētāju Erkilu Puaro, viņasprāt, var skatīties kā kostīmfilmu. ”Man patika raidījums ”Atklātās lietas”. Gan sižets bija izveidots profesionāli, gan pieaicinātie cilvēki bija speciālisti savās jomās. To skatījos ar interesi, runāšana nebija pa gaisu, bet par lietu,” atminas Lāsma.

Jāpiebilst, ka interese lektori ir aizvedusi uz Hansa Grosa kriminālistikas muzeju Grācas Universitātes pagrabā Austrijā.

Ar kārtībsargiem Lāsmai līdz šim dzīvē ir nācies saskarties divreiz – Rīgā, kad apzagts dzīvoklis, un Vācijā, kur viņa bijusi lieciniece demolēšanai. Nevienā tām viņa nav izjutusi negatīvu attieksmi pret sevi.

Dažas grāmatas par kriminoloģijas tēmu Lāsma bija atnesusi līdzi uz interviju. “Tās ir pašas, pašas svarīgākās,” viņa saka. Interesi par kriminoloģiju viesis Lāsmas onkulis, kurš jau bērnībā dalījies savos piedzīvojumos par to, kā tvarstījis noziedzniekus vai kā izmeklējis kādu noziegumu.