Pianisma zvaigžņu festivāla “Jauno vārdu” solo iznāciens Graudu ielas koncertzālē piektdienas vakarā atklāja trīs dažādas personības, katru ar savu kredo un stilu. Un tomēr… maģiskais Aleksandrs Palejs neizgāja no prāta šajā vakarā. Līdzīgi jutās arī pārējie klausītāji, kuri pēc atklāšanas koncertu abās zālēs gavilēm gaidīja kaut ko tikpat pārsteidzošu. Taču dzīvē tas tik vienkārši nenotiek, un šoreiz koncerts atnesa iepazīšanās prieku ar trim jauniem vārdiem no tik bagātās pianisma pasaules. Igaunijas pārstāves pianistes Irinas Zaharenkovas dzīvē īpaši veiksmīgs bijis iepriekšējais gads ar izcīnītām uzvarām konkursos Itālijā un Vācijā.

V.A.Mocarta pēdējās klaviersonātes traktējums bija ļoti pārliecinošs, bet Kloda Debesī “Mēnesgaismas” maigais plūdums un izsmalcinātība ir viens no muzikālā impresionisma etaloniem.

Domeniko Skarlati mācīja klavierspēli Portugāles princesei Annai Barbarai, un savas vairāk nekā piecsimt sonātes kautrīgi nosauca par “Vingrinājumiem klavesīnam”. Taču tieši tās ir sākums sonātes žanram, kurā nemirstīgus darbus vēlāk radīja daudzi meistari. I.Zaharenkovas trīs D.Skarlati sonātēs bija vieglums, dzidrums un skaidrība, ka gandrīz gribējās tās dzirdēt klavesīna tembrā.

Krievijas pārstāvis pianists Sergejs Kudrjakovs studējis Maskavas P.Čaikovska konservatorijā pie profesora M.Voskresenska, kurš arī bijis mūsu festivāla dalībnieks. Jaunais mākslinieks specializējies klaviermūzikas romantiskajā repertuārā, kas dod pianistam plašu izjūtu amplitūdu. Tieši tādi pretmeti dzīvē un mūzikā bija J.Brāmss un F.Lists. Kautrīgais, intravertais J.Brāmss savā mūzikā izvairījās no visa ārišķīgā un efektīgā. Komponista biogrāfs Filips Špita vispār iebilda pret J.Brāmsa pēdējā perioda klavierdarbu atskaņošanu lielās koncertzālēs. Tie esot spēlējami klusumā un vienatnē, kā pārdomas un grēksūdze. Bet tā kā mūsu zāle diez vai uzskatāma par lielu, tad J.Brāmsa trīs intermeco un rapsodija šeit bija vietā un jutās labi.

F.Lists savus daudzos koncertceļojumu iespaidus fiksējis arī mūzikā. Un kaut gan Itālija viņa klavierdarbos saistās ar mākslu un literatūru, tomēr Venēcijas gondoljēru dziesmas un Neapoles tarantellas radušas savu izpausmi 1840.gadā komponētajos opusos. Īpaši žilbinoša un tehniski sarežģīta ir “Tarantella” ar skaņu repetīciju, oktāvu un akordu pasāžām. Tas viss bija pa spēkam jaunajam pianistam Sergejam Kudrjakovam, piedevās nospēlējot A.Arenska skaņdarbu.

Jaunākais no šīs trijotnes – divdesmit piecus gadus vecais Luizs Gustavo Karvaljo – uz festivālu bija mērojis vistālāko ceļu – no Brazīlijas. Studējis Vīnē, papildinājies pie Dmitrija Baškirova, Lazara Bermana – tātad arī krievu pianisma skolas sapnis.

Vēlīnā romantisma raksturā ieturētā A.Berga “Sonāte” tiek reti spēlēta koncertos un bija sava veida atklājums. Savukārt Kloda Debesī mūzikas izpildījums prasa īpašu iztēli, gleznieciskumu, jo komponists nenoliedza, ka īstais impulss viņa skaņdarbiem ir gleznotāju impresionistu māksla un franču simbolistu dzeja. L.G.Karvaljo izvēlētās prelūdijas “Vējš līdzenumā”, “Soļi sniegā”, “Nogrimusī katedrāle” un citas izcēlās ar īpašu iedziļināšanos katrā niansē un akordā, piešķirot mūzikai telpiskumu un plašumu.

Sestdienas saulainā novakarē jauno pianistu koncerts turpinās ar simfonisko orķestri teātrī. Klausos Mocartu un priecājos, ka, paldies Dievam, modernie uzlabojumi nav skāruši komponistu. Publika elpo vienā ritmā ar trauslo Irinu Zaharenkovu. Gan maigais, gan drosmīgais, gan draiskais Mocarts viņai izdodas lieliski. Varbūt arī tāpēc, ka pianiste meistarīgi pārvalda klavesīnu.

Ar Latvijā līdz šim neatskaņoto P.Čaikovska skaņdarbu “Koncertfantāzija” iepazīstināja pianists Sergejs Kudrjakovs. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra valdes loceklis klarnetists Ints Dālderis domīgi teica: “Nu, paklausīsimies, kāpēc šis skaņdarbs ir tik maz spēlēts…” Un zemteksts, ko saklausīju viņa teiktajā, piepildījās. Salīdzinot ar komponista klavierkoncertiem, to spilgto tēlainību un dramaturģiju, šis opuss nepārliecināja, kaut arī P.Čaikovska rokraksts neapšaubāmi bija. Tā, lūk, šoreiz festivālā bija arī daudz izzinošu vērtību.

Salīdzinot ar citiem mūziķiem, pianisti ir lielāki individuālisti, jo viņu darba process norit vienatnē. Arī uzstājoties solo programmās, vari paļauties tikai uz sevi, bet iespējas sadarboties ar orķestri ir nelielas, īpaši iesācējiem. Brazīlietis L.G.Karvaljo, kurš tik niansēti un pārliecinoši interpretēja K.Debesī mūziku, saspēlē ar mūsu orķestri jutās nedroši. Sarežģītā S.Prokofjeva ritmika īsti nepadevās. Bet padies mūsu publikai, kura ar aplausiem atbalsta un samīļo mākslinieku arī tad, ja uzstāšanās nav bijusi tā veiksmīgākā.

Aija Engelmane

Publika elpoja vienā ritmā ar trauslo Irinu Zaharenkovu.