Augusta otrajā pusē Vēja māte Kurzemes piekrasti appūš tik nikni, ka Liepājā aizvien lielāku popularitāti iegūstošo aktīvo hobiju – vindsērfinga un kaitborda – cienītāji nespēj vienaldzīgi palikt krastā.

Īstajiem vindsērfinga cienītājiem šī nodarbe ir nevis sporta veids, bet gan hobijs, kādam pat dzīvesveids, kurā ķert kaifu un gūt adrenalīnu. Bet par šā hormona trūkumu organismā sērfotāji nesūdzas. It sevišķi dodoties tālāk no krasta – atklātā jūrā. Turklāt atklātos ūdeņos, arī stiprā vējā burāt nav tik bīstami, cik tuvāk krastam – tur, kur plīst viļņi. Tieši tādā vietā otrdien kājas savainojumu (ar aizdomām par lūzumu) guva viens no vindsērfinga kluba “Rietumkrasts” biedriem Andis Pelcmanis.

Lai arī vakardienas pēcpusdienā lielais otrdienas pūtiens jau rimās, buru un pūķu cienītāji Baltijas jūrā pie Liepājas aizvien vēl izbaudīja savu iecienīto nodarbi. Atšķirībā no daudziem citiem sporta veidiem un hobijiem vindsērfings ir grūti prognozējams, piemēram, nevar izdomāt, ka nedēļas nogali vai darbadienu vakarus cilvēks pavadīs jūrā. Viņš ir ārkārtīgi atkarīgs no dabas untumiem. Kad ir vējš, tad arī sērfotāji un kaitotāji dodas jūrā – neatkarīgi no nedēļas dienas un stundas. Tiesa, vēlams, lai pūstu Liepājai raksturīgais rietenis – nav nemaz tik daudz drosminieku, kas jūrā dodas, pūšot austrumu vējam. Tādā gadījumā gan labāk laisties Liepājas ezerā.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”