Ziema vairs nav aiz kalniem, un neviens jau īsti nevar pateikt, kādus laika apstākļus tā nesīs līdzi. Lai nu kā, bet medniekiem šis laiks, kamēr vēl upītes un grāvjus neklāj ledus, ir gana pateicīgs bebru tvarstīšanai, kas lauksaimniekiem sagādā ne mazums raižu.

Zināšanai

Bebru medību sezona ir visai gara – no 1.augusta līdz 31.martam, taču tik un tā statistika rāda, ka bebru skaits mūspusē un arī visā Latvijā arvien palielinās. Jānis Zgirskis, kurš ir kaislīgs mednieks jau vairākus gadu desmitus, atzina, ka viņš kopā ar partneriem bebru meklējumos grasās doties decembra sākumā.

Mednieku vidū šīs medības nav īpaši populāras, lai arī daudzviet bebru ir par daudz un tie nodara kaitējumu dabai un cilvēkiem. Kā sacīja J.Zgirskis, bebru medības ir darbietilpīgs process, bet reālais ieguvums ir mazs, kaut arī cilvēks var izmantot gan bebra gaļu, gan ādu. “Savulaik vēl bebra ādai bija vērtība, tagad laiki ir mainījušies. Ja nav zināšanu un vēlēšanās, tad arī šī dzīvnieka gaļai nebūs pielietojuma. Atceros, ka manu pirmo bebru medību guvumu notiesāja suns, taču vēlāk, kad biju apguvis specifiskās marinādes noslēpumus, arī manā ēdienkartē atradās vietas šai patiesībā garšīgajai gaļai,” stāsta Zgirskis.

Lielākos postījumus bebri rada saimnieciskajai darbībai, kad dzīvnieku nograuztie koki aizdambē upes un tāpēc applūst mežsaimniecību un lauksaimniecības platības. Lai kādu postījumu dzīvnieks arī būtu izdarījis, viņa likvidēšanai vispirms ir jāsaņem mežniecības atļauja, jo, medījot bez saskaņošanas ar vietējo mežniecību, varat tikt sodīts ar administratīvo protokolu un naudassodu. Labākais risinājums, ja vēlaties novērst bebra posta darbus, ir noslēgt līgumu ar mednieku kolektīvu.

Savulaik bebri bija ierakstīti Sarkanajā grāmatā, jo viņu populācija bija apdraudēta. 19.gadsimta beigās bebri visā Latvijas teritorijā bija pilnībā likvidēti, tāpēc 1935.gadā šos dzīvniekus sāka ievest no Norvēģijas, bet 1952.gadā – no Baltkrievijas. Pagājušā gadsimta 60.gados bebri paši no Baltkrievijas pa Daugavu emigrēja uz Latviju. Savukārt pēdējos gadu desmitos bebru skaits ir stipri palielinājies un, šķiet, jau pārsniedz normu, tādēļ šo dzīvnieku medīšana pat ir kļuvusi par nepieciešamību.

Piesardzīgs un prasmīgs celtnieks

Visvieglāk bebrus nomedīt ir barošanās vietās, jāsameklē vietas, kur šie dzīvnieki izkāpj krastā un grauž kokus un krūmus. Jāiekārtojas slēpnī pietiekami lielā attālumā un jāgaida līdz dzīvnieks pienāks pa šāvienam. Zem ūdens tuvojošos bebru nodod ne tikai prāvāks vilnis, bet arī sīku burbulīšu virtene. Parasti šādos gadījumos viņu nomedīt neizdodas, jo dzīvnieks peld pietiekami dziļi. Turklāt, šaujot slīpā leņķī pret ūdeni, iespējams bīstams rikošets. Tuvojoties dambim, jābūt īpaši uzmanīgam – vietām var tikai nojaust, kur apakšā ir ala. Zemes virskārta var neizturēt cilvēka svaru, un jūs varat iekrist dziļā, ar ūdeni pilnā bedrē.

Lai izvilinātu bebrus no alām un kaut nedaudz nosusinātu mežu, varat mēģināt nojaukt aizsprostus, taču jārēķinās, ka bebrs ir ļoti prasmīgs celtnieks, tāpēc dambja nojaukšana ir grūts un darbietilpīgs process, turklāt bebrs to pāris dienu laikā spēj atjaunot. Jau pirmajā naktī tas var nākt skatīties, kas noticis ar viņa būvi, un mēģināt to salabot. Interesanti, ka bebrs krastā izsviestos sprunguļus otrreiz vairs neizmantos – vienmēr grauzīs jaunus. Arī šajā brīdī bebrs var kļūt par vieglu medījumu. Tiesa, bebrs ir gana uzmanīgs un, jūtot svešinieku, var arī neparādīties. Tāpēc, izmantojot suņus, bebrus var meklēt alās, kuras kļūst redzamas, pazeminoties ūdenslīmenim. Tad parasti skatienam paveras arī zaru kaudzes, ko bebri paspējuši sagatavot ziemai. Barība parasti novietota netālu no ieejas alā. Ja pie alas ūdens ir nevis tumši brūns kā citviet grāvī, bet duļķains, tā ir droša zīme, ka alā tikko paslēpies bebrs.

Tāpat bebrus sekmīgi var medīt, izmantojot rāmjveida slazdus – šīs lamatas atšķirībā no kāju ķeramajām lamatām ir legālas. Kad atsperes uzvilktas, slazdus ievieto ūdenī. Slazdi dzīvnieku, kurš tajos iekļuvis, nonāvē vienā mirklī. Vienīgi slazdi regulāri jāpārbauda un jāizņem medījums. Nedrīkst aizmirst slazdus rūpīgi nostiprināt uz grāvja gultnes, kā arī norobežot pārējo ūdens platību, lai dzīvnieks iepeldētu tieši slazdā, nevis aizpeldētu tam garām. Norobežošanai parasti izmanto kociņus, ko iesprauž blakus slazdam, izveidojot koridoru.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”