Šis partnerības laiks gan nebija īpaši garš – nedaudz vairāk par pusstundu, bet man pietika…

Pietika, lai saprastu, ka skvošs ir laba iespēja ne tikai izkustināt ķermeni, bet arī atbrīvoties no stresa. Dzenājot bumbiņu, prātā vairs nav vietas ikdienas rūpēm. Mana tikšanās ar sienu, bumbiņu un raketi notika piektdien agrā pēcpusdienā.

Ieejot sporta kompleksā “H Sports”, uzrunāju dežuranti, sakot, ka gribu spēlēt skvošu. Viņa atbild, lai tik mēģinot, un aizved mani uz telpām, kur aiz stikla sienas redzami laukumi. Man piešķir ģērbtuves skapīša atslēgu, raketi un dīvainu, melnu bumbiņu. Pārģērbjoties saprotu, ka laikam labi vien ir, ka telpās esmu viena pati. Nebūs neviena, kas ar kritisku aci novērtētu manas iesācējas prasmes šajā par džentlmeņu sportu dēvētajā nodarbē. Taču secinu, ka tomēr būtu ļoti labi, ja blakus atrastos treneris, kurš ierādītu skvoša pamatus.

Ieejot spēles telpā, pirmā sajūta: “Auksti!” Vienīgais variants sākt kustēties, taču vispirms diezgan plašajā telpā aplūkoju sienas un grīdu. Uz tām sarkanas līnijas, un sienas no vienas vietas izraibinātas ar reiz šeit lidojušo bumbiņu nospiedumiem. Pirmais pārsteigums, kad uzmanīgi nometu bumbiņu. Tā, tikpat kā nemaz nepalecoties, paliek guļam uz grīdas! Pavisam citu dzīvības spēku melnais gumijas nieks parāda, kad ar raketi tiek sists pret sienu. Izrādās, tā prot lidot! Un ar pārsteidzoši lielu ātrumu…

Lai arī skvošā jutos pilnīga iesācēja un nebija neviena, kam paprasīt padomu, izsecināt, kas tukšā laukumā jādara ar bumbiņu un raketi, tomēr nebija grūti. Mana iespēja – spēlēt ne jau ar grīdu, bet, protams, ar sienu! Tad, kad laukumā ir divi spēlētāji, šis process norit ļoti ātri.

Pamazām, izmēģinot sitiena stiprumu un dažādus raketes turēšanas leņķus, nonāku pie sava pirmā lieliskā sasnieguma – divi atsitieni! Un neviens man nevar liegt sajusties kā pasaulē prestižākā, proti, Vimbldonas, tenisa turnīra zvaigznei, kurai izdevusies lieliska serve! Justies kā zvaigznei – tas protams, ir lieliski, taču locīšanās pēc katras bumbiņas paņem krietni daudz enerģijas. Tikai pašās beigās iemanos šo gumijas brīnumu no grīdas uztvert un pamest gaisā ar raketi. Iespējams, tieši tāpat dara meistari.

Pamazām saprotu, ka, ja vien cilvēkā ir kaut nedaudz azarta un vēlmes kustēties, skvošs ātri vien aizrauj un pieradina. Pieliecoties pēc bumbiņas, sitot to ar raketi pret sienu, mēģinot noķert atlekušo, jūtu – mugura kļūst mitra, elpošana paātrinās, bet apstāties negribas. Pāris mēģinājumu, un man jau ir trīs veiksmīgi atsitieni. Vimbldona, es jau nāku!

Pieļauju, ka tas bija tikai veiksmīgs gadījums, taču gribas domāt, ka ar raketi rīkojos pietiekami prasmīgi un azartā pa laukumu skraidīju diezgan veikli, lai galu galā no sienas atlekušo bumbiņu man izdotos uztvert veselas piecas reizes. Jāatzīst, ka šo sasniegumu otrreiz vairs neizdodas atkārtot. Lai savu dueli ar sienu beigtu uz priecīgas nots, nolemju spēlēšanai mest mieru un paanalizēt, kā jūtos. Pirmkārt, pašsajūta ļoti viegla. Otrkārt, patīkams nogurums. Treškārt, spēlējot nav ne laika, ne vēlēšanās risināt Zemes un Mūžības problēmas. Ceturtkārt, esmu lepna par savu saņemšanos un pirmo spēli. Piektkārt, līdz pat vakaram nepārprotami jutu, ka man ir labā roka. Piektdienas vakarā, rakstot šo tekstu, tā joprojām nebeidza drebēt.

Ieteikumi visiem tiem, kurus varētu iekārdināt bumbiņas dzenāšana skvoša laukumos: ērts apģērbs un labi sporta apavi ir obligāti. Tāpat kā iešļūcenes dušai un ģērbtuvei, jo grīda tur ļoti auksta. Dodoties uz spēli divatā vai pat trijatā, laukuma īre (6 lati par stundu) iznāks krietni lētāka nekā tikai vienam spēlētājam. Raketes un bumbiņu var iznomāt, treneri sarunāt. Pirms spēles bruņojieties ar ūdens pudeli un kārtīgi iesildieties. Pēc spēles baudiet zaudētu kilogramu vieglo sajūtu un sevi – mazliet sporta zvaigznes statusā.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”